Otrdien, 2012-02-14
15:19
P jutās vīlies, ka brokastis viesnīcā ir tik pat sliktas, kā iepriekšējā dienā, vēl vairāk – tās ir tieši tādas pašas. Nu, ko lai saka, beigās tas novedīs pie tā, ka būs no rīta lieka pusstundiņa pagulēšanai 🙂
Viens lektors ir saslimis, tāpēc lekciju saraksts ir mainīts un tukšo caurumu aizpildīšanai uz ātru roku ir sarunāts Hajičs, kas stāsta par vienu no saviem pētniecības projektiem. Projekta stāsts ir savā ziņā savdabīgs.
Ir ASV tāds režisors Stīvens Spīlbergs, kurš 1993.gadā uztaisīja filmu Schindler’s List, kas veltīta holokausta tēmai. Filma saņēma vairākus Oskarus un dažus Zelta globusus, bet Spīlbergs – kaudzi vēstuļu par tēmu – tā nebija, kā jūs rādat filmā, es jums visu izstāstīšu, kā bija patiesībā! Spīlbergs sameklēja naudiņas, apmācīja nelielu filmēšanas/intervēšanas komandu un nosūtīja pie visiem stāstīt gribētājiem. Tā radās holokaustu izdzīvojušo atmiņu videokorpuss, kura materiālu kopējais skatāmais apjoms pārsniedz 72 gadus (bez pārtraukumiem). Lielākā daļa materiālu ir angliski, viens materiāls ir japāniski, dažāds skaits liecību ir latviski, lietuviski, čehiski, slovākiski, poliski, utt. utjp. Mūsdienu standartiem video kvalitāte skaitītos vāja, neskatoties uz Spīlberga tālredzību, piemēram, visus materiālus uzņemot ar vienu un to pašu sagatavoto cilvēku komandu. Bet mūsdienās dzīvi ir, labi ja, trešā daļa tur filmēto cilvēku.
Maģiskais jautājums, protams, ir kā šajos materiālos nodrošināt meklējamību, jo neviens nevar viena mūža laikā visas šīs liecības noskatīties. Liecības angļu valodā ir marķētas, izmantojot strukturētu atslēgvārdu sistēmu, bet tas arī ir praktiski viss. Lielākā daļa runātāju nerunā dzimtajā valodā, runā emocionāli, filmēts ir viņu mājās ar dažādiem fona trokšņiem, līdz ar to automātiskā transkripcija vai pat tikai noteiktu atslēgvārdu atpazīšana runas plūsmā ir netriviāls jautājums.
Kārļa Universitātē ir izveidots pieejas punkts šiem materiāliem (materāli netiek izplatīti pilnīgi brīvi kaut vai tāpēc, ka daļa materālos filmēto cilvēku ir uzlikuši ierobežojumus un to, kurās valstīs drīkst šos materiālus izplatīt viņu dzīves laikā), un notiek transkribēšanas, meklēšanas un atslēgvārdu tulkošanas pētījumi. Koncentrējoties gan pamatā uz čehu, slovāku, poļu un angļu valodām.
Tagad, pēcpusdienā, kolēģi ar lielu entuziasmu klausās par kaut kādu sistēmu, kas korpusu izmanto vārdnīcveida datu izgūšanai, bet mani tas kaut kā nespēj piesaistīt. Ideja forša, bet klausīties par viņu tik ilgi un detalizēti… Kafija – labi, daudz kafija – daudz labi 😀
Komentāru nav.
Leave a Reply