Divoká Šárka

Otrdien, 2012-02-14
21:33

Pēdējā lekcijā tika demonstrēta pieeja videokorpusam. Diemžēl vai nu slaidos bija kļūda, vai paši bijām pārpratušies, un cerēto gandrīz desmit video vietā latviešu valodā bija tikai viens, turklāt tas pats juku jukām latviski un krieviski.

Pati lekcija notika nelielā telpā fakultātes bibliotekā. Ienākot bibliotekā, saskatījāmies ar M: Oho. Atradāmies divstāvīgas apaļas ēkas (vai ēkas daļas, Dievs vien zina) otrajā stāvā. Otrajam stāvam vidū ir apaļš caurums, kuru norobežo stikla siena. Lejā redzami cilvēki, kas telpas vidū sēž pie vairāk kā 10 datorgaldiem. Jumta vidū, manuprāt, bija logi vai stiklots kupols, vai kas tamlīdzīgs un visu balsta masīvas, zaļas akmens kolonnas.

Uzzinājuši, ka holokausta liecības pievienot runas korpusam nespīd, devāmies prom ātrāk – telpa bija interesentu pārpildīta, jādod arī citiem iespējas papētīt, kas tajā korpusā labs ir.

Ejot cauri Malostranskas laukumam, noskaidrojām, ka puiši ir sataisījušies čakli strādāt. Viņi aizgāja strādāt, un es, tā kā man neviens nevarēja aizrādīt par šāda soļa neprātīgumu, nedaudz pieskrienot, ielecu pirmajā (20.maršruta) tramvajā, un devos uz Divokā Šarku. Tas bija apmēram nedaudz pēc četriem. Apsolīju atgriezties ap septiņiem.

Tramvajs brauca un brauca, un saule tik rietēja un rietēja, līdz beidzot tramvaja galapunktā pie Šarkas es izkāpu īsi pirms saulrieta. Precīzi nezinu, jo bija biezi un vienmērīgi mākoņains. Izvairījos no Makdonalda, uzstādīju GPS-ā punktu, kur man vajadzētu atgriezties un devos pastaigāties. No sākuma bija pavisam labi – tas, ko G man bija nosaukusi par taciņu, izrādījās kārtīgs lielceļš pusotra buldozera platumā ar miljons laternām abās ceļa pusēs.

Rezervāts piesnidzis balts, debesis rozā, gaismiņas oranžas – viss kā savdabīgā gleznā. Pretī nāk cilvēki ar bērniem un suņiem. Tālāk, ceļi sazarojas un sākās klintis piecstāvu mājas augstumā. Starp klintīm neliela, trokšņaina upīte un ceļš. It kā slikti, ka šim ceļam nav laternu, bet perfekti nosnigusī zeme kopā ar pēdējo saules gaismu un pilsētas optisko piesārņojumu radīja tik perfektu gaišuma izjūtu, ka es jutos no tiesas pārsteigta un apvainojusies, kad izrādījās, ka ir tik tumšs, ka citkārt pacietīgais fotoaparāts melnbaltās klintis nevar nedz nofokusēt, nedz nofotogrāfēt, nedz pilnīgi neko. Tā nu viens no visskaistākajiem šī ceļojuma skatiem paliks vienīgi manā miglainajā atmiņā. Robota kalnu siena, pa kādam kokam, sniegs uz visām virsmām, izņemot pilnīgi vertikālās, ātra upe ar sniega saliņām un leduskritumiem, maigi oranžrozīgs mākoņu vāks. Tā ja.

Kad kanjons tā kā beidzās, pakonsultējos ar GPS un sapratu, ka turpinot iet pa šo ceļu, es vai nu apmaldīšos tumsā vai nē, bet dabūšu iet krietnas stundas līdz jebkādai civilizācijai. Gāju atpakaļ un priecājos par kanjonu vēlreiz.

Sazarojumā izgaismotais ceļš aizveda pie Džbán ezera. Tajā mazpadsmit metrus no dambjveida krasta atradās apaļš veidojums, kas tikpat labi varēja būt gan noslīcis lidojošais šķīvītis, gan atomreaktors. Blakus skaists plakāts, kurā krāsainām bildēm tiek demonstrēta šī veidojuma izbūve. Ārkārtīgi rūpīgi izpētīju plakātu, cerībā, ka tas nesīs kādu skaidrību, tomēr nekā – viscaur čehiski un nevienu lietderīgu pazīstamu vārdu samklēt neizdevās. Protams, lai nofotogrāfētu, bija par tumšu.

Atgriezusies viesnīcā, krietnu brīdi neveiksmīgi gūglēju, mēģinot uzzināt, kas tas par brīnumu. Vispirms uzzināju, ka Gūgles aerofoto tas ir labi saskatāms un pēc tam draudzene man atsūtīja šo bildi. Tātad tas citplanētiešu konstrukts ir aizdambēta ezera notekcaurums, kas norobežots ar režģiem, lai cilvēki nekrīt iekšā.

Pagāju gabaliņu gar ezera krastu. Neskatoties uz tumsu, uz ledus redzēju vismaz 3 slidotājus. Šķiet ar sniega lāpstu uz ledus bija iztīrīti slidojamie celiņi daudzveidīgās un ne vienmēr racionālas formās. Piemēram, bija spirālveida celiņš.

Nākot ārā trāpīju precīzi uz iepriekšējo tramvaja pieturu un Malostranskas laukumā izkāpu pāris minūtes pēc septiņiem. Jutos pati pārsteigta par savu precizitāti. Sazvanīju biedrus un uzzināju, ka ir īstais laiks ēst vakariņas. Tā kā tika izsludināta vēlme palikt Vltavas šajā krastā, čekojām ēstuves Malostranskas laukuma malā.

Uz manu jautājumu, vai ir izdevies pastrādāt, P atbildēja, ka viņam neesot izdevies uzrakstīt nepieciešamo murmoloģiju tāpēc, ka viņa krēsls bija palicis ieslēgts manā istabiņā (kopš vakarvakara), un murmuloģija esot tik šausmīga, ka to varot rakstīt tikai stalti sēžot krēslā pie galda un ar cieši apsietu kaklasaiti. Man neatlika nekas cits kā vien komentēt, ka visi mani studiju darbi, izņemot maģistru, ir tapuši, sēžot gultā, spilvenu kaudzē.

Mēs ilgi un dikti iztirzājām jautājumu, vai alus nav sabojājies. Pamēģinājām šo apspriest arī ar viesmīli, bet viņš tik draņķīgi runāja angliski, ka beigās atlika atmest ar roku. Un vispār, ja var tik ilgi šaubīties, tad tas patiesībā nozīmē, ka alus nav sabojājies. Ja kaut kas ir tiešām sabojājies, tad tas ir identificējams bez ilgas šaubīšanās. Ēdiens gan bija labs. P mūsu sāpi fomulēja tā: “Man tas alus nesagādā adekvātu estētisko baudījumu.”

Es nesatiku nevienu atvērtu veikalu, tāpēc man vafeļu kvests būs jāturpina rīt. Bet rakstot šo memuāru, es iznīcināju pēdējos “limited edition” cepumus. Nez, vai vismaz vakara noslēgumā puišiem būs izdevusies plānotā pastrādāšana?

Šodien P, vienā no daudzajām reizēm, kad gājām pa Malostranskas laukumu, teica, ka esot tāda sajūta, it kā mēs jau Prāgā būtu ļoti ilgi. Es vairākkārt pati sevi laboju, ka šodien vēl ir otrdiena, nevis trešdiena. Prāga viegli un dabiski ierīkojas mūsu prātos un dzīvēs, ar mums pašiem daudz par to neapspriežoties. Iezīmīgi, ka arī P tāpat kā es saredz Prāgai daudzas līdzības ar Rīgu.

Šodien, braucot atpakaļ no Divokā Šarkas, ar tramvajā piedāvāto audiovizuālo materiālu palīdzību mēģināju mācīties čehiski lasīt. Pareizāk sakot, piekārtot burtiem un to kombinācijām skanējumu. Tramvajs bija tīri labs mācību materiāls, jo katru pieturas nosaukumu vispirms izrunāja skaļi, tad uzrakstīja uz tablo, un tad, piebraucot pie pieturas, izrunāja vēlreiz. Praktiski visi ķeksīši uz patskaņiem nozīmē to pagarinājumu. CH izrunā laikam tuvu tan, kā to izrunā tie, kas latviešu valodā piedāvā ieviest digrafu CH, lai apzīmētu kādu H līdzīgu skaņu. Bet jautājums, vai i, kas seko aiz t, to mīkstina, gan palika neatrisināts.

Komentāri.

G: Vai esi noskaidrojusi, ko nozīmē “Divoka Šarka”?
Un par čehu ortogrāfiju/izrunu droši varēsi konsultēties ar mani – ja vien iedvesma nebūs pārgājusi 🙂

Es: Tūristu materiāli saka “Wild Šarka”, kur Šarka ir sieviete karotāja no leģendas. Piemērotāko latviešu valodas vārdu gan vēl neesmu izdomājusi/uzzinājusi.