Tag: Prāga

Piektdien, 2011-10-07
23:59

Nacionālā koprusa institūts atrodas pavisam netālu no mūsu viesnīcas.

Starp citu, daži vārdi par viesnīcu. Kafija ir briesmīga, bet interjers mani sajūsmina. Vienkāršs, askētisks un pilnīgs. Silti zili aizkari, nedaud tumšāki dīvāni, brūni plaukti. Baltas skapju durvis ar brūniem rokturiem. Sākumā domāju, ka viesnīca centusies iekārtot maksimāli nedārgi, un askētiskā elegance ir vienkārši sanākusi. Kad ievēroju, ka vannas istaba izflīzēta viscaur ar mazītiņajām flīzītem pieskaņotos toņos (sienas gaišas, grīda un 2 horizontālas joslas sienās – tumši zilas), pārdomāju. Šeit tomēr ir piestrādājis interjera dizaineris, turklāt no tiem dažiem, kas tiešām ir šī vārda cienīgi. Pilnīgi apaļais tualetes pods gan ir neērts.

Bet tātad, par vakariņām ar Korpusa institūta pārstāvjiem prof.Čermaku un Mihalu. Čermaks mūs izveda cauri Vecpilsētai, norādīja uz Bētlemes kapelu, kurā meditējis un pie reformatoriskiem secinājumiem nonācis Jans Huss. It kā viņš to esot izdomājis pat pirms Lutera. Vēl redzējām ēku, kurā dzīvojis pirmais Prāgas grāmatizdevējs.

Mūs aizveda uz pa daļai itāļu, pa daļai steiku, pa daļai čehu ēstuvi, okupējām pašu lielāko galdu. Knapi paguvām apsēsties, kad ieradās vēl viens Mihals. Viņš mums laipni stādījās priekšā un tad sāka tekoši un izteiksmīgi strāstīt anekdotiskus gadījumus… teju perfektā latviešu valodā. Pavisam neliels akcents, turklāt galīgi ne tāds kā “vidusmēra krieviem”. Pēc brīža man blakus sēdošais Leišu Kolēģis piedāvājās ar pirmo Mihalu apmainīties vietām, jo viņš, kas latviski nerunāja, attapās iespiests caur caurēm latviski runājošā galda galā. Leišu Kolēģis man starojoši uzsmaidīja: – Tu taču runāsi ar viņu angliski, vai ne?

Tā nu vakariņas pavadīju ar vienu no dižākajiem korpuslingvistikas pārstāvjiem pievienas rokas un puisi, kas izskatījās nedaudz apjucis par pēkšņo latvisko pavērsienu – pie otras. Kad tika izteikta hipotēze, ka man negaršo mans Kozels, mulsdama atstāstīju jociņu par to, ka ir tikai divas nācijas, kas prot taisīt alu. (Ar to Kozelu bija tā, ka es pirms tam jau biju dabūjusi kā aperatīvu Becherovku, un es vēl jo projām esmu stipri kritiska attiecībā pret savām dziedāšanas spējām.) Ar Mihalu pierunājām, šķiet, veselu jūru, savukārt profesors man ieteica apskatīt ebreju kapsētu – tā esot viena no, ebrejuprat, vissvētākajām vietām ārpus Izraēlas.

Vēlāk pienāca Leišu Kolēģis parunāt ar profesoru, un es uzzināju atbildi uz K iepriekš retoriski izteikto jautājumu – kāpēc institūts publicē, piemēram, Karela Čapeka biežuma vārdnīcu. Tāpēc, lai tautā popularizētu korpuslingvistiku. Parasti mirstīgie nafig nezina un zināt arī negrib, kas, piemēram, ir verbu valences, bet Čapeks piesaista uzmanību pat tad, ja konkrētā grāmata reāli tam cilvēkam vajadzīga nav. Cīņa par Nacionālā korpusa atzīšanu plašos un vēl plašos līmeņos vispirms, pēc tam cīņa par deskriptīvo lingvistiku kā reālu faktos balstītu pētījumu veidu.

Otrs galda gals savukārt apmierināja otra Mihala un Leišu Kolēģa vēlmi runāt LATVISKI. Tur arī tika pierunāta, šķiet, vesela jūra.

Tomēr agri vai vēlu vakariņas beidzās (neprātīgi garšīgi, ēdu ļoti intersantu siera kūku, kas vairāk atgādināja jogurtu vai putkrējumu nekā biezpienu) un mēs atvadījāmies no profesora. Ko tālāk, ievaicājās viena no meitenēm. Mihals nāca klajā ar ģeniālu domu: Jūs mani te nedaudz uzgaidiet, es aizskriešu tepat blakus līdz fakultātei, paņemšu savu skolotāju, kas latviski runā daudz labāk, un grāmatu sarakstus, un tad mēs varētu iet uz kādu krogu!

Šis izteikums radīja vispārēju furoru, gan tāpēc, ka mēs taču tikko iznācām no kroga, gan tāpēc, ka doma par skolotāju, kas runā labāk par Mihalu, šķita teju vai maģiska. Mani papildus vēl mulsināja neizpratne, kas par grāmatu sarakstu un vai man vienīgajai frāze par skolotāja paņemšanu neliekas īsti lāga.

Stāvēt un gaidīt Mihalu atteicāmies, gājām līdzi uz Filozofijas fakultāti (angliski tā gan nezinkāpēc saucas par Mākslu fakultāti). Cita starpā, šajā fakultātē ietilpst korpusa institūts. No fakultātes lieveņa pavērās fantastisks skats uz izgaismoto Kārļa pili.

Mihals atgriezās pēc laikam minūtēm 15, vesdams līdzi vēl divus baltistus – savu vadītāju Pāvelu un kādu sievieti, kam nezinu vārdu, par kuru vēlāk atklāju, ka viņa ir dzimusi Rīgā. Viņi nesa trīs palielas kartona kastes un dzejas grāmatiņu, pilnu ar patosa pārpilniem padomju laika dzejolīšiem. Tā izraisīja papildus sajūsmu ar to, ka tās autora uzvārds sakrita ar D uzvārdu. Kartona kastes bija kaut kā saistītas ar kaut kādu pārvākšanos un nepieciešamību pārvietot grāmatas.

Piezemējāmies Vecpilsētā Šveika krodziņā, pasūtījām daudz alus (kurš Pilzeneru, kurš Kozelu) un pierunājām vēl vienu jūru, līdz bez piecpadsmit vienpadsmitos mums teica, ka drīz slēgs. Viena no kolēģēm man pareģoja nelabu galu sakarā ar faktu, ka sanāca pārmaiņus dzert beherovku un alu. Pasteidzoties notikumiem priekšā – nekas tāds nenotika. Patiesību sakot, vispār nekas ar mani nenotika, nākamajā rītā tikai drusku miegaina lieliski izrunājos otrā datorlingvistikas institūtā. Secinājums – pasaulē ir tikai viena īsteni indīga substance un tā ir Martini Asti.

Pāvels stāstīja visādus lieliskus atgadījumus. Piemēram, Čehijā ir likums, kas pieprasa, lai, precoties ārzemniekam, tiktu pieaicināts tulks, kas tulko tajā valodā, no kuras valsts ir attiecīgais ārzemnieks. Tāpēc vienreiz viņš tulkojis latviski kādam krievam, kas latviski ņibumbum.

Savukārt kādā citā reizē viņš piedalījies kāzās, kur precējies viens latgaliešu un viens morāviešu cilvēks (aizmirsu, kurš bija kurš). Uz kāzām ieradies krietns pulks radu no Latgales. Pirmā ķibele sākusies ar to, ka laulību ceremonija notikusi baznīcā, bet Pāvels to iepriekš nezinājis. Laimīgā kārtā viņam ir bijusi latviešu bībele, bet nu pilnīgi gluds reliģjisko tekstu tulkojums latviešu valodā sanācis nav. Uz to latgales radi pieklājīgi arī norādījuši – ka šādas tādas lietas saka savādāk. Pēc tam viņš palūgts piedalīties arī “afterparty”. Tā, starp citu, nedaudz sarūgtinājusi latgaliešus ar savu pieticīgumu (morāvietis/-e bijis nabadzīgs). Ballītē visi latgales radi lasījuši jaunajam pārim veiksmes un laimes vēlējumus – pašsacerētus dzejoļus latgaliešu valodā – it kā vienkāršus un pabanālus, bet tomēr ritmiskus un ar visām atskaņām. Čehi brīnījušies, kāpēc Pāvelam pēkšņi tik vāja čehu valoda. Pāvels slavēja laimīgo gadījumu, ka kaut kad pirms tam viņam ir iedots rakstīt subtitrus filmai Cilvēka bērns, kurus ar vairākkārtēju skatīšanos un krietnām mokām viņš tiešām arī uzrakstījis.

Vēl tika izskatīts jautājums, ka čehiski nevar tulkot lugu “Lolitas brīnumputns”, jo putns čehiski ir mājiens par vīrieša dzimumlocekli. Tā kā nebūtu jau gana šausmīgi ar to “brīnum-” daļu, tad vēl Lolitas vārdu visi ļoti labi atpazīst no Naibokova romāna. Šī tēma tālāk attīstījās uz to, ka čehu-latgaļu vārdnīca būtu ļoti interesanta, jo ir pāris minūšu laikā atradās krietna čupiņa sakrītošu vārdu.

Vakars noslēdzās uz kuriozas nots, kad mājupceļā Kripoks izplūda smieklos līdz pat vēdersāpēm, kad Leišu Kolēģis rezumēja: “Es tomēr nesapratu, ko mūsu draugi kolēģi darīs ar tiem kartōņiem?” (Ejot prom no kroga, baltisti savas kartona kastes ļoti rūpīgi savāca līdz.)

Gultā iekritu divpadsmitos pec vietāja laika, vairs nebija spēka parakstīt ne rindiņas, turklāt mani mocīja nelieli sirdsapziņas pārmetumi, ka neesmu pietiekami gatava nākamajā rītā piedzīvot savu brauciena vissvarīgāko tikšanos.

Komentāri.

Es: Kad visi gājām ārā no Šveika kroga, kāda no mums atcerējās Pāvelam pajautāt par grāmatu sarakstu. Pāvels paraustīja plecus: “Es nezinu, man nav tāda saraksta. Ja nu kādam tāds ir, tad Mihalam!” (latviski runājošajam Mihalam)

Ceturtdien, 2011-10-06
23:58

Vakar no rīta konstatējām, ka pagrabā esošajā ēdamzālē ir skaists neapmestu ķieģeļu dizains, bet diezgan bezjēdzīgs piedāvājums – fasētie kruasāni un plastmasas desa plānplānās ripiņās. Un kafija – tikai no Nescafe automāta. Tad gan man bija gremšanās par kafijas aizmiršanu mājās – visas vienbalsīgi nolēmām, ka TAS ir kaka.

Kā jau vairums dižo profesoru, arī Čermaks izrādījās laipns un lādzīgs onka, kas izrādīja neviltotu interesi par mums, mūsu interesi un mūsu problēmām. Skatījāmies Nacionālā Korpusa institūta grāmatas, spriedām par kritērijiem, pēc kuriem izvēlēties, vai tekstus iekļaut korpusā un tamlīdzīgi. Apskatījām kādas doktorantes sastādīto čehu-latviešu vārdnīcu. Pašlaik viens doktorants (Mihals starp citu, pie tā vēl atgriezīsimies vēlāk) strādājot pie vārdnīcas otrā virzienā, bet tur smagas problēmas sagādā nelielais latviešu-čehu paralēlo tekstu daudzums. Citiem vārdiem sakot, šeit cilvēki ir gluži labi informēti par lietām.

Pusdienlaikā pašķīrāmies – Speerx, K un Leišu Kolēģis nolēma ēst tuvumā un pēc tam atgriezties institūtā, mūs pārējās palaida pastaigāt un paskatīties ievērības cienīgos skatus. Līksmi mainīdamās piedzīvojumu stāstiem par Latvijas reģionālās virtuves īpatnībām (Kripoks ir no Latgales, bet D – no Ventspils), paēdām tuvēja krogā (man jau ir apnicis uzskaitīt, ko es te ēdu, bet man tiešām patīk čehu izpratne par to, kā gatavojama gaļa). Aiztaigājām līdz Vecpilsētas laukumam, kur ielīdām abās baznīcās. Dievmātes kādās tur baznīcā ar smukajiem, cakainajiem torņiem mūs patiesībā neielaida, bet pa stiklotajām durvīm palūrēt varēja. Daudz zelta un gandrīz tik pat daudz zīmju “fotogrāfēt aizliegts”. Tās gan neviens, pilnīgi neviens neievēroja. Nikolaja baznīcā (cerams, ka neesmu sajaukusi, Nikolajs te ir traki populārs baznīcu tēls) bija milzīgs kristāla kroņlukturis. Drusku atgādināja padomju laiku naktslampiņas ar plastmasas piekariņiem, tādas, kāda bija vectēvam. Nešaubos, ka man ir smagi samaitāta izpratne par šo jautājumu. Pamatā interjers manā mīļajā kombinācijā – balts ar zeltītām maliņām un vijiņām, ar freskām.

Pēc tam devāmies taisni ar neplānotu līkumu (kā jau teicu, pēc kartes pareizi nogriezties no laukuma ir neiespējami) uz Kārļa tiltu. Lai gan teorētiski tā nekādi nevar būt, tomēr mums pa ceļam sanāca Staronovas sinagoga, un Ebreju muzejkvartāls (bijušais geto). Biedrenēm iedvesmas pirkt padārgās biļetes nebija, savukārt vakarā, kad uzklausīju Čermaka kunga ieteikumus, ko apskatīt, sapratu, ka nacistu sakolekcionēto dārgumu izstādi es jau esmu redzējusi ar RMF gādību. Atmiņa gan tiepīgi atsakās atzīties, kurā sinagogā es toreiz biju. Nu jā, kapsēta paliek nākotnes plānā, tāpat kā Divako Šarka.

Pie Kārļa tilta nu jau būšu kārtīgi pieradusi. Gājām pāri, fotogrāfējām, fotogrāfējāmies, laikojām suvenīrus. D nolēma, ka grib, lai viņu uzzīmē kāds no uz tilta sēdošajiem māksliniekiem. Tā kā tas prasa gandrīz 20 minūtes, mēs ar Kripoku devāmies tālāk. Es nopirku skaistus metāla tīkliņa auskarus, kuri mani drusku piekrāpa – man sākumā likās, ka tie ir savērpti Mēbiusa ceļā, bet nebija. Jānoskaidro, ko nozīmē tombuk, un ko – rhodium. *

Netālu aiz Kārļa tilta ir Malostranskas laukums, tur abas ar Kripoku ieraudzījām Starbucks un piezemējāmies. Etniskais kolorīts ir forši, bet šoreiz mēs gribējām internetu. Tur arī nopublicēju pirmo stāstu.

Sagaidījām D, pabeidzām dzert kafiju un fiksi tesāmies uz viesnīcu (ar kājiņām, pāri Staremestai), jo 15 minūšu laikā mums bija pie viesnīcas jāsatiek K un Speerx – abas viesnīcas atslēgas ir pie mums. Pa ceļam Speerx sazvana Kripoku un par kaut ko vienojas.

Viesnīca nokļūstam pat drusku ātrāk. Kājas nostaigātas, mugura man piekususi, visas trijas sabirstam numuriņos gaidīt pārējās.

Mazliet atvilku elpu, pārkrāmēju somu… Safotogrāfēju istabu. Izvelku lādētāju, uzlieku datoru palādēties… Pieslēdu tīkla vadu, apsēžos pie apkopēju atvērtā loga rakstīt memuārus. Idille. … … Ā, jānobildē skats pa logu.
– Umm, meitenes, jūs tur sen stāvat?!
– Jā!!!
Tad nu es atritināju savu garo bizi, nolaidu to lejā pa logu, un galīgi nesajūsminātās K un Speerx breidzot tika iekšā (tā ir Speerka interpretācija). K pīki atcirta, ka esot gan ilgi gaidījušas. Telefons?!

Viesnīcā nedaudz savācāmies un devāmies vakariņot ar Čermaku.

P.S. Kabeli kaut kad pa dienu dabūjām ar depozītu 200 kronas (krona ir apmēram 3 santīmi)

Komentāru nav.

*) Vienu no auskariem pazaudēju Rīgā, panēsājusi mazāk kā piecas reizes. Šausmīgi žēl. Otrs gaida pārtaisīšanu par kaklarotu.

Trešdien, 2011-10-05
23:59

Ceļojums iesākās nedaudz mulsinošā aurā. Pirms lidmašīnas biju pie zobārsta ielikt atpakaļ izkritušo plombi, jaunā izkrita pirms vēl paspēju piecelties no zobārsta krēsla. Pēc tam bankā bija liela rinda. Un, kad 22.autobuss sastrēga kaut kādā ceļu remontā man nezināmā rajonā Daugavas viņā krastā, man likās, ka pasaule ir pret mani sazvērējusies un es Prāgā vispār nenokļūšu. Turklāt sajūta, ka es esmu kaut ko aizmirsusi, izmisīgi neatstājās kā tāds jucis lietuvēns. Centrā atcerējos, ka nav ķemmes, nopirku Drogās pa 19 santīmiem.

Tomēr Prāgā nokļuvu. Kad pēcpusdienā nolaidāmies Ruzinjē (Prāgas lidostā), apmācies, pelēks, atkal ne miņas no augšā redzētās saulītes. Lidostā pie bagāžas letntes mūs satika pārrobežu sadarbības projekta kolēģis no Lietuvas. Jauks, sirms onka, runā latviski, tiesa gan, ar mokām un reizēm netīši pievienojot krievu vai leišu vārdus, bet runā. K sagrāva manu pārliecību, ka viņš ir lietuvietis. Viņš pats vakariņu laikā ar kautrīgu smaidu atzina, ka viņa 10 gadus vecais dēls esot talantīgs uz valodām – protot franču, krievu, kirgīzu, lietuviešu un angļu. Kirgīzs viņš nav, bet ir Kirgīzijā strādājis, pēc izslēgšanas metodes atliek pieņemt, ka francūzis.

Prāgas lidostā stāvējām autobusu pieturā un filozofējām, kur mums īsti jābrauc. Kopīgiem spēkiem tomēr izvēlējāmies nevis īso maršrutu – ar 119.autobusu uz zaļo metro līniju, bet garo – ar 100.autobusu uz dzelteno metro. Izkāpām Narodni trida… Kur ir viesnīca? Kamēr Leišu Kolēģis ar K pa pusei latviski, pa pusei lietuviski iegrima kartē, Speerx pēc mana ierosinājuma man skaidroja, kas ir šnaucerliānas, un kāpēc vispār ir atgadījies tādas audzēt. (Hint – sakars ir ar ēdamiem augiem.)

Beigās viesnīca atradās (problēma izrādījās tajā, ka K bija izdrukājusi 2 kartes, no kurām pareiza bija tikai viena), un mēs pat neapmaldījāmies. Viesnīca ir dzīvokļu tipa (atcerējos, ka nav kafijas līdz) ar virtuvīti, pieticīga, bet glīta. Es esmu vienā “dzīvoklītī” ar K, bet Speerx, Kripoks un D – citā. Numurā, kurā dzīvo Speerx, 3. guļas vieta ir virtuvē. Kad gājām viņas apraudzīt, tajā gultā bija iekārtojusies Kripoks un uz galda stāvēja liels nazis – viņa aizstāvēšot dzīvokli pret iebrucējiem. Mūsu numuriņš ir lielāks, bet viņām ir neapmestu ķieģeļu arkas un sienas gabals, kas nomūrēts ar dolomīta plāksnēm.

Man kādu brīdi likās, ka ceļojums būs īss, pa zināmām takām un nu nav vērts romānus rakstīt.

Krāmējot un pārkrāmējot savas nedaudzās mantiņas (mana iečekojamā bagāža svēra 5,6 kg – mazāk kā rokas), konstatēju, ka esmu izdrukājusi Googles kartes abiem krogiem, ko pagājušajā braucienā apmeklēju kopā ar G, bet man nav kartes ar institūtu, kur vēlos nonākt piektdien. Ieslēdzu datoru, viens nosekjūrēts bezvadu tīkls… Nu labi, tikšanās ar Leišu Kolēģi tāpat ir vēl tikai pēc pusstundas, aiziešu uz reģistratūru paprasīt paroli.

Sveiki… Sakiet lūdzu… Tralalā… Esmu pati lapnība. Saņemu laipnu atbildi – bezvadu interneta nav, iemaksājot 20 eiro drošības naudu, varu saņemt kabeli internetam. 20 eiro?! es izsēcu.* Man tiek laipni izskaidrots, ka tā ir tikai drošības nauda, atnesot kabeli atpakaļ, es dabūšu viņu atpakaļ.

Protams, man nav 20 eiro, un patiesību sakot, man te viņus dabūt nemaz nebūs tik viegli, jo bankomāti tak man izdod kronas. Kamēr es, nikni sprauslādama, savu sāpi izklāstiju K, prāta dzīlēs dzima atziņa, ka ceļojuma piezīmes vienkārši nevar nepierakstīt. Tas ir grēks pret trillām, ērmiem un visu pārējo dīvaino tautu, kas apdzīvo šo balto pasauli.

Rīt jānoskaidro, cik tas ir kronās un jāmēģina iesmērēt tai boubai kronas.

Leišu Kolēģis mūs izveda līdz Dejotāju mājai (sk. piezīmes par iepriekšējo ceļojumu), pēc tam es ar kartes palīdzību mūs aizvadīju gar Nacionālo teātri uz Ādama ribu krogu Skorepku. Puslīdz izdevās, tikai Betlemes laukumā es apjuku – iet pa ielām un pareizā vietā pagriezties ir daudz vieglāk, nekā pareizi nogriezties no kāda laukuma. Pat tad, ja tas ir tievs un garš laukums. Tomēr nekur nepareizi mēs nenogriezāmies.

Leišu Kolēģis pateicās par rekomendāciju kroga izvēlē un K arī slavēja. Ar vien vārdu sakot, bija labi. Es pati dabūju mīksti izsautētu un drusku piparos apceptu cūkas fileju ar ļoti garšīgu plūmju mērci (man šī garšoja labāk kā manējā) un ābolu strūdeli ar īstu putkrējumu, kā arī apšaubāmo godu rekomendēt alu. Es, protams, ieteicu Kozel. Bet tas ir tikai tumšais, atgādināja viesmīlis. Viena no meitenēm jautājoši paskatījās uz mani, sak, vai tiešām tumšais alus var būt labs, bet beigās visiem garšoja.

Atpakaļceļā karti ar jau iezīmētajiem zīmīgajiem punktiem iedevu Speerkam, kā rezultātā vai nu es aizmirsu atprasīt, vai nu, ņemot atpakaļ, pazaudēju. Rīt centīšos atcerēties, ka gribu kartes likteni noskaidrot.

Nacionālais teātris, pils un “sīpoltornītis” stāv savās vietās. Mazais Eifelītis arī. Metro vēl jo projām saka “Ukončeta prasījema vistupa a nastupa, dveršica zavirajema”. Tikai “pozor na kradaž” neredzēju. Sentimentam un nostaļģijai līdzīgu emociju tīrradnis. Zin, varbūt, varbūt es pat varētu te dzīvot, ja nu briesmīgi savajagas emigrēt no Latvijas.

___________________
* 20 eiro ir apmēram 14 lati. Sū** pačkabelis maksā kādu latiņu, reizēm mazāk.

P.S. Braucot ar autobusu no lidostas Speerx sprieda, ka, tā kā viņa iepriekš Prāgā ir bijusi caurbraucot, tad viņai tā asociējās ar lielceļiem pie lidostas. K savukārt atzina, ka tādu Prāgu nekad nav redzējusi, jo iepriekšējo reizi te ieradās vairāk kā 10 gadus atpakaļ ar vilcienu.

Komentāru nav.

Ceturtdien, 2010-12-16
17:30

Esmu mājās, viss forši, tikai smadzenes tādas sagurušas. Tiepīgi negrib pārslēgties atpakaļ uz “pēc noklusējuma” izmantojamo valodu kopu. Pēdējo posmu no lidostas braucu ar mikriņu, kur (kā jau tas bieži notiek) bija daudz krievu valodas, un manas ļaunās smadzenes ik pa brīdim kādu no frāzēm izparsēja kā nesaprotamu – čehiski. Bija pat viena saprotama – “Příští zastávka” [čišti zastavka] (“nākamā pietura”, “pr” šīs frāzes sākumā man parasti izklausās pēc “č”, lai gan īsts “č” tas nav). 3 reizes dabūju rūpīgi piedomāt, lai neteiktu “thank you!” vai garākus paskaidrojumus angliski par to, ka no tā sēdekļa lien ārā atspere, uz kuras var saplēst drēbes.

Lidojumam vispirms izziņoja 20 minūšu kavēšanos, pēc tam ievilkās boardings, un tad vēl sazin cik ilgi gaidīja “transfer passangers”, kuriem kavējās iepriekšējais reiss. Ielidojām Rīgā ar 1,25h kavēšanos 😀 Kurš nepatiesais cilvēks man reiz teica, ka lidmašīnas nav autobusi, kas katra nieka dēļ aizkavētos…

No rīta bija jociņš ar izrakstīšanos no viesnīcas. Rēķinā vajadzēja mūsu abu vārdus, un ne ļoti attapīgais viesnīcas puisis vienā ailītē ierakstija manu vārdu, tad “and” un tad G. vārdu un otrā ailītē – tāpat ar un atdalītus uzvārdus. Būtu vismaz “fon” rakstījis, tad būtu lielāka ticamība, ka pasaulē eksistē cilvēks ar tādu vārdu.

“Náměstí” [Nāmesķi] – laukums. [Nadraži] – stacija. [Dami a panovi] – dāmas un kungi. Visur uzsvars uz pirmās zilbes, tas čehu valodu vērš skanējumā ārkārtīgi atšķirīgu no krievu valodas. Lietoto skaņu biežumi arī pavisam savādāki kā krievu valodai. “Pozor na krádeži!” – uzmanieties no kabatzagļiem.

Visi suvenīri atbraukuši labā stāvoklī, lai gan medovina nedaudz izsūkusies ārā no pudeles. Tagad manas zeķes (garās, tīrās) smaržo pēc medus. Es tajās biju ieģērbusi pudeli, lai nesaplīst.

P.S. Čehijā tumšais Kozel alus (viens no maniem mīļākajiem) maksāja 10-15 kronas par puslitra pudeli. Krona ir nedaudz mazāk kā 3 santīmi.

P.S.2. Es nopirku sev tīri jaukas balles kurpes. Ādas gan nav, bet izskatās tā kā es gribēju, un dārgi arī nebija. Tagad jūtos daudz labāk sagatavojusies rītdienas FMF ziemas svētku karnevalam.

Komentāru nav.

Ceturtdien, 2010-12-16
2:36

Šodien noskipojām pusdienas un devāmies braukt ar furnikulieri. Aizzaķojām ar tramvaju 2 pieturas tālāk, līdz Ujezd (ielas un pieturas nosaukums), kur atrodās jau iepriekš pieminētais komunisma upuru piemiņas memoriāls un vienlaicīgi arī furnikuliera apakšējā gala stacija. Apskatīju rūpīgāk izzūdošos cilvēkus. Izrādās, viņi nevis kļūst tievāki, bet viņiem trūkst gabali, jo augstāk pa kāpnēm, jo nepilnīgāki cilvēki. Ja vien man ir pareizs priekštats par to, ka tas tiešām ir komunisma upuru piemiņai, tad tā ir spēcīga un ģeniāli izdomāta piemiņas zīme.

Furnikulieris ir tāds neliels tramvajiņš, kas ar kārtīgu trosi tiek uzvilkts salīdzinoši stāvajā kalnā – tajā pašā, kurā augstāk atrodās Kārļa pils. Furnikulieris gan neved līdz pilij, bet līdz dārzu kompleksam. Kamēr braucām augšā, tikmēr nesniga – varēja pavērot Prāgas it kā sarkanos, bet patiesībā baltos jumtiņus.

Furnikuliera gala stacijā ir Eifelītis, kura pagrabā apskatījām Jāra Cimmermana muzeju / izstādi, pilnu ar visādām lieliskiem viņa izgudrojumiem, piemēram, trīsroku āmuru, kaklasaites tīrāmo, ugunsdzēsēju divriteni. Tur bija arī viņa biste, kuras seja gan tikusi iznīcināta cepuru tvaicēšanas procesā. *)

Pēc tam saņēmu sparu un uzkāpu Eifelītī pavērot Prāgu pa visam, pa visam no augšas. Kamēr mēs ar Cimmermanu, tikmēr atkal bija atsācis snigt, tāpēc vislabāk es redzēju daudzos mazos, glumos un daļēji pieputinātos koka pakāpienus. Kā arī funrikuliera staciju. Un vēl šo to. Tomēr jāatzīst, ka, piemēram, pils bija daudz labāk saskatāma tajos vakaros, kad nesniga, lai gan tad es biju lejā un daudz tālāk. Cita starpā, es pārliecinājos, ka tomēr arī Prāgā ir blokmājas – Deividskas rajonā. Šo faktu no Eifelīša varēja redzēt gluši labi.

Atgriezāmies priecīgas, ka no lekcijas nokavētas vien piecas minūtes, un, kad lekcija beidzās negaidīti pusstundu ātrāk, sapratām, ka šodien ir bijis mainīts grafiks un patiesībā bijām nokavējušas 35 minūtes no, iespējams, vērtīgākās lekcijas visā skolas laikā. Cūcība!!!

Vakarā mums bija “conforence dinner”, kur es ēdu ļoti garšīgu “savička” (čehu nacionālā mērce ar gaļu, to pasniedz ar knēdeļiem un brūkleņu zapti, un tā ir saldena).

Neveiksmīgas sakritības un G. ietekmes dēļ es nonācu pie galdiņa, kuru, ja neskaita mani un vienu profesoru, bija pilnībā apsēdušas valodnieces, turklāt krietna daļa runāja vāciski. Kādu laiku garlaikojos mēģinādama izdomāt ieganstu, kāpēc pārsēsties pie TrEd-istu galdiņa. G. mani centās pārliecināt, ka ja pie galdiņa sēž 7 džeki, tad 1 meitenei tur vieta atradīsies arī bez īpaša iegansta. Viņai pat izrādijās zināma taisnība. Pie čehu konsultācijām netiku, jo tie bija iegājuši sevī nē, bet dziļā sarunā čehu valodā. Toties tīri mīlīgi papļāpāju ar diviem vāciešiem, kuru slēptais mērķis bija tāds pats, kā man. Cita starpā nedaudz ierēcām par to, ka cilvēks reizēm izjūt zināmu neiederību sabiedrībās, kur visi, izņemot viņu, ir kā obligāto kursu apguvuši latīņu valodu.

Tagad jāiet gulēt, rīt lidojums ir salīdzinoši rīta pusē. Nepatīkami, ka tad, kad pirkām biļetes, nebija vēl zināms lekciju saraksts – mēs te krietni nokavēsim un piedevām lietas, ko būtu pat vērts klausīties.

Bet priecīgā ziņa ir tā, ta šīsdienas lekcijas (tās pašas, kuru nokavējām vairāk, nekā gribēts) iedvesmota, es pielaidu meklēšanu mūsu sintaktiskajiem kokiem. Tagad vēl tikai jāsaprot, kā dabūt ārā rezultātus analizējamā formā.

*) Izstādes devīze ir “Jārs Cimmermans – ģēnijs, kas nekļuva slavens”. J.Cimermans, lai gan ir viens no čehu nacionālajiem varoņiem, tomēr nekad nav dzīvojis – tas ir izdomāts tēls.

P.S. Čehijā ir ir par stundu agrāks nekā Latvijā, bet tā, kā man bija slinkums pārstellēt kompja pulksteni, tad šie ieraksti laikam datējās ar Latvijas laiku.

P.S.2. Numurā ir vadu internets, kurš reizēm strādā un reizēm nē. Tāpēc vakar neizdevās šo nopublicēt. Tagad jābrauc uz lidostu.

Komentāru nav.

Trešdien, 2010-12-15
11:40

[Divadlo] čehiski ir teātris. Vakar Nataša mūs (mani, G. un vienu bulgārieti, un divas vācietes, no kurām viena patiesībā bija krieviete) aizveda vakariņās uz restorānu Slavia pretī Tautas (narodnoje?) Teātrim, kuru pāris dienas atpakaļ tika izteikta hipotēze, ka tā ir Kārļa Universitātes filozofu un lingvistu fakulāte. Restorāns lepojās ar to, ka ir absinta restorāns (nez kāpēc čehiem ir īpašas attiecības arī ar absintu), tāpēc viņiem bija kafija ar absintu, karstā šokolāde ar absintu, saldējums ar absintu, un pilnīgi noteikti vēl vismaz daži absinti ēdieni. Kafija ar absintu garšo tīri labi, līdzīgi kā ar balzāmu, tikai asociācija ar vērmelēm un citu zāles pļāvējā samaltu zāli ir mazāka, šokolādei ar nebija ne vainas. Nataša skaidroja, ka šis restorāns viņai ir īpaši mīļš ar to, ka karsto šokolādi tajā gatavo tādu vidēji biezu salīdzinājumā ar citiem restorāniem – karote viņā stāvus iespraust nevar, bet tā tomēr šokolāde, nevis kakao. Vēl es uzzināju, ka ir ļoti garšīgi salāti, kas sastāv no aukstiem kartupeļiem, marinētiem sīpoliem un marinētiem gurķīšiem.

Vakariņās bija nolasijusies viegli ekstravaganta kompānija – es biju vienīgā, kas nav augstskolā apguvusi latīņu valodu 😀 Bet man bija zaļš džemperis, kas glāba meitenes no pārspriedumiem, vai pēc absinta dzeršanas / absinta restorānā ir jābūt redzamām zaļām lēdijām: tika nolemts, ka es esmu pietiekami atbilstoša zaļās lēdijas lomai.

Pēc vakariņām ar Natašu un vācu meitenēm aizgājām uz Kārļa tiltu (vācietes to vēl nebija redzējušas), kura 3 vai cik gadus ilgais remonts beidzot ir beidzies. Nataša minēja, ka remonta beigas esot pasteidzinājis tas, ka čehi no ES saņēmuši rājienu par korpuciju, vai kaut kā tamlīdzīgi. Stipri puteņoja, un visi suvenīru tirgoņi bija vai nu aizgājuši mājās vai vismaz pārcēlušies uz Ziemassvētku tirdziņiem. Droši vien tāpēc man šoreiz tas tilts patika ievērojami labāk. Daudzo prožektoru gaismās sniegs taisīja grandiozus specefektus, lidinādamies visos virzienos.

Vakarā mēģjināju pabeigt datorgrafikas mājasdarbu un tagad briesmīgi nāk miegs. Kafijas pauzēs te dod garšīgāku kafiju nekā brokastīs (parasti ir otrādāk), tāpēc man jāsaņemās un neaizmigušai jāizdzīvo līdz kafijas pauzei pēc 20 minūtēm.

P.S. Liekas, ka restorāni te ir līdzīgā cenu līmenī kā Rīgā, vai pat drusku lētāki.

Komentāru nav.

Otrdien, 2010-12-14
18:36

Pusdienu vietā iebāzām aiz vaiga drusku aperatīvus un ātri, ātri devāmies aplūkot pili.

Kārļa pils, otrā Prāgas krastā nekā Vecpilsēta (Staro Mesto vai kaut kā tā), ir viens no galvenajiem pastkartīšu objektiem. Pēc pagājušā Čehijas komandējuma es atvedu mammai magnētiņu ar koka virsu, kurā iededzināts pils siluets. Tā kā šoreiz es pati esmu to pili redzējusi, tad otru tādu magnētiņu nepirkšu 😛

Pils patiesībā ir liels ēku komplekss ar svētā Vita katedrāli centrā. Komplekss novietots kalna galā tā, ka ir ārkārtīgi tālu un ārkārtīgi labi redzams. Vikipēdija pils vēsturi datē no 9.gs., bet slavenais Kārlis savu lielo tusiņu tur taisija 14.gs. Saka, ka tas esot pasaulē lielākais vienuviet izvietotais pils komplekss. Man tas likās ticami.

Kompleksā ir pa pilnam muzeju, ieskaitot rotaļlietu muzeju, pie kura bija plakāts par bārbijas 50 gadu jubileju (viņa izskatās jaunāka?), tur grozās diezgan daudz tūristu (G. teica, ka vasarā ir pavisam traki), un visā šajā ņigu ņegā viena pils kompleksa daļa ir atvēlēta arī valsts prezidentam, kā rezultātā tur visās malās stāvēja vilnas kamzoļos un kažokādas cepurēs tērpti goda sargi. Daži arī pastaigājās vidēji formālā gaitā.

Problēma ar Zelta ieliņu, kas patiesībā nemaz nav zelta, bet gan ir pilna ar maziem (vārda tiešajā nozīmē – ieejas durvju augšmala plecu augstumā) vekaliņiem un muzejiņiem, un viņas nesamērīgo ieejas maksu atrisinājās ārkārtīgi vienkārši – pa ziemu tā ir tūristiem slēgta – rekonstrukcija. G. lepojās, ka pirms 10 gadiem viņa tur pa brīvu staigājusi, jo tad maksa nav prasīta. Tagad maksu prasija arī par iespēju Vita katedrālē aiziet līdz altārim. Starp citu, tai katedrālei esot baigie pagrabi. Neredzēju. Kārtīgai pils izpētei kādu reizi varētu veltīt pilnu dienu.

Vita katedrāle no ārpuses ir cakaina, cakaina – nu tā kā Parīzes Dievmātes katedrāle, ar to mazo atšķirību, ka šai neviens nav noslinkojis pabeigt torņus. Gotika. Fantastiski izcakotas vitrāžas, it īpaši viena, kas laikam attēloja elles liesmas. Iekšpuse drusku mazāk cakaina, bet nu arī grandiozi. Nez vai viņai tajos torņos var uzkāpt (nu vismaz tehniskie darbinieki)? Sajūta vismaz pirmajās reizēs varētu būt diezgan grandioza – visa pasaule pie kājām. Katedrālei vienā sānā ir pulksteņtornis, kurā ļauj kāpt arī tūristiem (ja atbilstoši samaksā), bet tas ir zemāks.

Cenu politika visnotāl maniakāla, bet G. pamatoti atzīmēja, ka tur ir sava jēga, citādi tūristi tā parblīvētu visas maliņas, ka neko citu, kā vien pašu tūristu daudzos ģīmjus redzēt nevarētu.

Tur bija tīri stilīgi karogu masti – G. teica, ka apķert ar rokām nevarot, apkārtmērs apakšā par lielu. Konusveida koku masti, nesaskaitīju gan, cik stāvu bija blakus esošajai prezidenta rezidencei, lai noteiktu mastu augstumu, bet liekas, ka tā konusa forma ir daudz stabilāka kā daudzas citas mastu formas. Karogu tur, protams, arī uzvelk lielu, Hiltona lielās gultas palaga izmērā kā minimums.

Atpakaļ ceļā, man par zināmu pārsteigumu, uztrāpijām uz to pašu vietu Kārļa tilta galā, kur pagājušā ziemā ar Kasparu ēdu zupu maizes bļodiņā. Kurš bija tas restorāns, gan precīzi nesazīmēju (tur ir vairāki), bet vieta bija īstā ar precizitāti līdz 2 kvartālu garumam. Amizanti, ka pietiek kādā vietā būt tikai 2 reizes, lai jau veidotos vērā ņemamas “es šo kaktu zinu/atceros” struktūras, pat neskatoties uz visu manu topoloģisko kretīnismu.

Pa ceļam uz pili redzēju piekalni ar parku un kāpnēm uz komunisma upuru memoriālu. Spēcīga noformējuma ideja. Uz pakāpieniem ir cilveku statujas (metāla), uz zemākajiem – nu tādi kārni, bet noteikti cilvēki, uz augstākajiem pakāpieniem statujas ir arvien tievākas un kārnākas, līdz zaudē līdzību ar cilvēkiem un paliek par izlocītiem metāla gabaliem, un uz pavisam tālākajiem pakāpieniem statuju vairs nav vispār.

Komentāru nav.

Otrdien, 2010-12-14
16:33

Pusdienlaikā bijām pilī. Nokavējām pusi no nākamās lekcijas, bet kaut kādā ģeniālā kārtā es ierados atpakaļ precīzi uz to brīdi, kad sākās man interesantākā lekcijas daļa: lekcija ir par kļūdu meklēšanu sintaktiski anotētos korpusos, un līdz šim lektors stāstīja, kā meklēt frāžu struktūru nekonsekvences (angļu, vācu, zviedru iemīļotais marķēšanas veids, kas pamatā pieņem, ka valodai ir diezgan stingra vārdu kārtība), bet tagad ķersimies pie atkarībām, kas ir čehu, krievu un latviešu iemīļotais marķēšanas pamats.

Komentāru nav.

 

 

Ceturtdien, 2010-12-14
13:54

Vakar mums bija tirdziņu un “pagaršosim šito” diena. Pusdienlaikā aizgājām apskatīt Eņģelīša gada tirgu un nodegustējam bizītēs sapītos aitas sieriņus, vakarā aizpērāmies līdz vecpilsētas rātslaukumam upes otra krastā, kur bija vēl lielāks bazārs. Pagaršojām “horka medovina” (čehu variācija par karstvīnu, uzkarsēts dzeltens pēc medus smaržojošs dzēriens; “horka” – karsts), un kaut kādas īpašas plānas vafeles ar pildījumu.

Pagaršoju “trdlo” – nacionālais bulciņveida izstrādājums, kuru cep uztītu uz koka ruļļa virs oglēm. Rullis rotē, lai trdlo vienmērīgi apceptos no visām pusēm, un cepējs laiku pa laikam noņem rulli nost, lai apvīļātu to cukura, vaniļas un sasmalcinātu riekstu un madeļu maisījumā. Uz visām būdām, kur tos ripuļus pārdod, lieliem burtiem rakstīts “trdlenik”, bet G. mans pirmais ierosinājums iet un beidzot pagaršot to trdleniku nepatika – viņa skaidroja, ka esot nepareizi teikt, ka ēdīs maiznieku nevis maizi.

Ja Rīgā Ziemassvētku tirdziņos skatītāju acu priekšā cep desas, tad šeit tai lietai pieet nopietnāk – te uz uguns cep cūkas gabalus (laikam pakaļkājas) cilvēka galvas lielumā.

Pašlaik plānojam, kā 1.5h pusdienlaikā iespiest gājienu uz pili. Īsti nesanāk, turklāt papildus sliktums ir tas, ka pils kompleksā esošā “zelta ieliņa”, kuru G. man min kā apskates vērtu objektu, ir maksas objekts un tās apskate ir nopērkama tikai kopā ar puspili.

Vakar konferencē pusdienas bija +/- itāļu stilā. G. ķiķinaja, ka tikai itāļi varot izdomāt aperatīvu “vītināts šķiņķis + melones”, bet garšoja tiešām labi.

Iespējams, ka šī komandējuma īpašā iezīme ir nepiemēroti galda piederumi – ar tiem te putrošanās notiek regulāri. Viesnīcas pusdienu laikā visi pie ēdeniem novietotie ņemampiederumi brīvi ceļoja apkārt, jo garo makaronu nemšanai oriģināli bija izsniegts zupas kausiņš, ko neviens neatzina par ērtu šai vajadzībai, tāpēc tika no blakus trauka paņemta “pincete”, un tas noveda pie ķēdes reakcijas. Pie visiem desertiem es ar apskaužāmu regularitāti dabūju karotes, kas noveda pie tā, ka stingro šokolādes kūciņu es ēdu bez palīglīdzkļiem, bet “spicy plums” – ar parasto dakšu. Pēdējā gadījumā dakšas parādīšanās izsauca G. jautājumus, kur es tādu dabūju, vai tiešām man to iedeva kopā ar desertu 😀

Es te ēdu ļoti garšīgu karsto desertu: plumes kaut kādā plūmīgā mērcē (bet gluži zapte tā nebija, pašas plūmes bija pārāk svaigas, bet tas kas, kamī viņas peldēja, gan bija visvairāk atgādināja ievārījumu) ar karstvīna garšvielām un vaniļas saldējumu.

Un vēl es satiku G. ne ļoti seno paziņu Natašu no Prāgas, kas patiesībā izrādijās mana ļoti senā paziņa, ar kuru iepazinos Jašos. Viņa vairs nenēsā brilles, un viņai ir ap gadu vecs bērniņs, kas kopā ar viņu braukā pa konferencēm, bet citādi viss pa vecam. Spriežot pēc apraksta, sīkais konferenču etiķeti ir apguvis.

P.S. Koferenču rūmē ir šūpīgi galdi un šauras ejas starp galdiem. Neskatoties uz to, ka uz grīdas ir paklājs, visi stikla trauki, kas nokrīt, arī saplīst. Vakardienas bilance – divas vai trīs ūdenspudeles un vismaz viena glāze.

Komentāri.

Es: Ā, Gunta vēl nopirka uz vietas tikko pagatavotus kartupeļu čipšus, kas izskatījās pēc mežģīnēm. Garšoja neparasti kartupeļoti.