Pils

Otrdien, 2010-12-14
18:36

Pusdienu vietā iebāzām aiz vaiga drusku aperatīvus un ātri, ātri devāmies aplūkot pili.

Kārļa pils, otrā Prāgas krastā nekā Vecpilsēta (Staro Mesto vai kaut kā tā), ir viens no galvenajiem pastkartīšu objektiem. Pēc pagājušā Čehijas komandējuma es atvedu mammai magnētiņu ar koka virsu, kurā iededzināts pils siluets. Tā kā šoreiz es pati esmu to pili redzējusi, tad otru tādu magnētiņu nepirkšu 😛

Pils patiesībā ir liels ēku komplekss ar svētā Vita katedrāli centrā. Komplekss novietots kalna galā tā, ka ir ārkārtīgi tālu un ārkārtīgi labi redzams. Vikipēdija pils vēsturi datē no 9.gs., bet slavenais Kārlis savu lielo tusiņu tur taisija 14.gs. Saka, ka tas esot pasaulē lielākais vienuviet izvietotais pils komplekss. Man tas likās ticami.

Kompleksā ir pa pilnam muzeju, ieskaitot rotaļlietu muzeju, pie kura bija plakāts par bārbijas 50 gadu jubileju (viņa izskatās jaunāka?), tur grozās diezgan daudz tūristu (G. teica, ka vasarā ir pavisam traki), un visā šajā ņigu ņegā viena pils kompleksa daļa ir atvēlēta arī valsts prezidentam, kā rezultātā tur visās malās stāvēja vilnas kamzoļos un kažokādas cepurēs tērpti goda sargi. Daži arī pastaigājās vidēji formālā gaitā.

Problēma ar Zelta ieliņu, kas patiesībā nemaz nav zelta, bet gan ir pilna ar maziem (vārda tiešajā nozīmē – ieejas durvju augšmala plecu augstumā) vekaliņiem un muzejiņiem, un viņas nesamērīgo ieejas maksu atrisinājās ārkārtīgi vienkārši – pa ziemu tā ir tūristiem slēgta – rekonstrukcija. G. lepojās, ka pirms 10 gadiem viņa tur pa brīvu staigājusi, jo tad maksa nav prasīta. Tagad maksu prasija arī par iespēju Vita katedrālē aiziet līdz altārim. Starp citu, tai katedrālei esot baigie pagrabi. Neredzēju. Kārtīgai pils izpētei kādu reizi varētu veltīt pilnu dienu.

Vita katedrāle no ārpuses ir cakaina, cakaina – nu tā kā Parīzes Dievmātes katedrāle, ar to mazo atšķirību, ka šai neviens nav noslinkojis pabeigt torņus. Gotika. Fantastiski izcakotas vitrāžas, it īpaši viena, kas laikam attēloja elles liesmas. Iekšpuse drusku mazāk cakaina, bet nu arī grandiozi. Nez vai viņai tajos torņos var uzkāpt (nu vismaz tehniskie darbinieki)? Sajūta vismaz pirmajās reizēs varētu būt diezgan grandioza – visa pasaule pie kājām. Katedrālei vienā sānā ir pulksteņtornis, kurā ļauj kāpt arī tūristiem (ja atbilstoši samaksā), bet tas ir zemāks.

Cenu politika visnotāl maniakāla, bet G. pamatoti atzīmēja, ka tur ir sava jēga, citādi tūristi tā parblīvētu visas maliņas, ka neko citu, kā vien pašu tūristu daudzos ģīmjus redzēt nevarētu.

Tur bija tīri stilīgi karogu masti – G. teica, ka apķert ar rokām nevarot, apkārtmērs apakšā par lielu. Konusveida koku masti, nesaskaitīju gan, cik stāvu bija blakus esošajai prezidenta rezidencei, lai noteiktu mastu augstumu, bet liekas, ka tā konusa forma ir daudz stabilāka kā daudzas citas mastu formas. Karogu tur, protams, arī uzvelk lielu, Hiltona lielās gultas palaga izmērā kā minimums.

Atpakaļ ceļā, man par zināmu pārsteigumu, uztrāpijām uz to pašu vietu Kārļa tilta galā, kur pagājušā ziemā ar Kasparu ēdu zupu maizes bļodiņā. Kurš bija tas restorāns, gan precīzi nesazīmēju (tur ir vairāki), bet vieta bija īstā ar precizitāti līdz 2 kvartālu garumam. Amizanti, ka pietiek kādā vietā būt tikai 2 reizes, lai jau veidotos vērā ņemamas “es šo kaktu zinu/atceros” struktūras, pat neskatoties uz visu manu topoloģisko kretīnismu.

Pa ceļam uz pili redzēju piekalni ar parku un kāpnēm uz komunisma upuru memoriālu. Spēcīga noformējuma ideja. Uz pakāpieniem ir cilveku statujas (metāla), uz zemākajiem – nu tādi kārni, bet noteikti cilvēki, uz augstākajiem pakāpieniem statujas ir arvien tievākas un kārnākas, līdz zaudē līdzību ar cilvēkiem un paliek par izlocītiem metāla gabaliem, un uz pavisam tālākajiem pakāpieniem statuju vairs nav vispār.

Komentāru nav.