Čau, Pēterburga!

Pirmdien, 2011-06-27
13:07

Izvēlāmies kā miegaini lācīši Baltijas autoostā un sākām blisināties apkārt. Sazinkāda ļeņinekļa nē, bet padomju memoriāla parciņā minūtes 7 kravājos, kamēr savas trīs bagāžas vienības (tūristu mugurene, mugurene, kas ir rokassomiņa, un guļammaiss) savācu vienā. Apkārt viss tukšs un kluss, nešķiet ticami, ka šī ir daudzmiljonu pilsēta. (Nu visi normāli cilvēki sešos no rīta guļ!)

K prasa vienam onkam: “Kurā virzienā ir Ņevas prospekts?” – “Nūū… Gandrīz visos. Visvairak laikam tajā…” Onka norāda ieslīpi pāri kanāliņam.
“Cik tālu?” “Šausmīgi tālu, ar kājām neaiziesiet.” “Kā tur labāk nokļūt, ar autobusu?” “Nē, nē, labāk brauciet ar metro, [nu, vobšem, razbiraiķes po shemi]!”

Konferences norises vieta ir vienā Ņevas krastā, bet mūsu viesnīca, Ņevas prospekts, ievērības objekti un mēs pašas – otrā. Nolemjam pārbaudīt, kas ir ar viesnīcu. Autoostai blakus izeja uz Baltijas metrostaciju. Uz viesnīcai tuvāko metrostaciju (kaut kas uz Č burta) var nokļūt braucot ar vienu metro līniju, nav pat jāpārsēžas. Čāpojot uz viesnīcu es pārmaiņus domāju, kā nez sauc arhitektūras/interjera dizaina stilu, kas izmantots Pēterburgas metro, uzklausu K komentārus par vārda “ņedaļeko” izpratni Pēterburgā (viņa acīmredzami nav sajūsmā) un filozofēju, vai hotelī būs bagāžas glabātuve. Ievēroju, ka Pēterburgā ir ne mazums “pereulok”-u, Rīgā gan nevienu ielu par šķērsielu nesauc…

Viesnīcas adresējās Majakovskovo ielā, bet ieeja tai ir mazmazītiņas durtiņas no kaut kāda pereuloka. Mūsu viesnīca 3. stāvā, otrajā – kaut kāda cita. Spiežot mūsu viesnīcas zvaniņu, durvis neverās un neverās, beigās nospiežam 2.stāva viesnīcas zvaniņu un tiekam iekšā nekavējoties. Trepēs sazinkāds interjerdizaina mišungs – kaut kādu senāku laiku diezgan bagātīgie rotājumi juku jukām ar bieziem vadu saišķiem un Dievs vien zina kādu gadsimtu sūbējumu. Nemāku atrast īstos vārdus, Rīgā tas, kas ir vecs, parasti ir nodrupis, nevis nosūbējis. Tā vispārīgi Pēterburgas arhitektūra lieliem gabaliem (ja atlasa super lielos, super apzeltītos ievērības objektus) atgādina nedaudz palielinātu Rīgas arhitektūru ap Brīvības ielu no centra līdz Alfai.

Zvanam, zvanam pie metāla durvīm ar plāksnīti ar viesnīcas vārdu, bet nekādas reakcijas. Soma smaga, miegs nāk. K pamēģina piezvanīt uz booking.com izdrukā norādīto telefona numuru, bet rezultāta nav. Ko vēl varētu darīt? Varētu kādam kaut ko paprasīt, bet neviena jau nav. Atliek palēnām doties uz Universitāti uz konferences vietu.

Lai to paveiktu, jātiek līdz Ņevas prospektam. Pa ceļam mīlīgs uzraksts kirilicā “Kofe-hauz” – iestādījums atgādina krustojumu starp Rīgas Double Coffee un Starbucks. Palūram iekšā – tur ir var norēķināties ar karti un tur ir tualete! Starp citu, šajā nelielajā iestādijumā iekšā (!) ir arī bankomāts. Pasludinu K, ka mēs te varētu pakavēt laiku – WC jau sen ir meklēšanā un piedevām laika arī ir daudz.

Dzērām kafiju, es ēdu ļoti garšīgu “čizkeik” (oi, ko tik visu te nevar atrast pierakstītu kirilcā – “Yves Rocher” un “Subway” man šķita sevišķi amizanti, visus “dablkapučino” un tādus vispār nevar uzskaitīt) un mēģināju kā nebūt uzmodināties. Mums referāts ir pavisam, pavisam drīz – trešais, skaitot no konferences sākuma. Vakar divas reizes autobusā viņu izrunāju, bet pa galvu klīst dīvainas vīzījas no sērijas “būtu ļoti apkaunojoši (un diezgan ticami), ja manas smadzenes resursu taupīšanas nolūkos nolemtu angļu valodas moduli izslēgt tieši uz referātu”.

Ar Ņevas prospektā noķerto trolejbusu (biļete – 21 rublis) tikām līdz fakultātei (Sankt-Pēterburgas valsts universitāte, laikam filoloģijas fakultāte, šeit strādā vienas mūsu darba biedrenes vīrs) ļoti laicīgi, neskatoties uz visu lēno kafijas dzeršanu. Fakultātes ēka ir pašā Ņevas krastā, pa auditorijas logu var uzņemt fočenes, kas ir savdabīgas ar savu “mazo ietilpību” – attālums liels, bet vairāk par vienu vai divām ēkām kadrā vienalga neieiet. Klau, Pēter, tev nebija lielummānija? Automašīnas sprūst ikrīta korķos, bet ar zirgu pajūgu Pēterim pārvietoties droši vien bija tīri ērti, nebija jānomokās ar to, ka tikko kā iekāpts, tā jau atbraukts un jākāpj ārā.

Lai tiktu iekšā fakultātē, mums lika uzrādīt pases. Reģistrācijas meitene prasa man pierādījumus (bankas izdruku), ka esam pārskaitījušas konferences dalības maksu. Kafijas pauzei Jacobs šķīstošā kafija no burciņas katram jāieber pašam pēc savas gaumes. Šķībi šķērsām sagrieztās vafeles ar rozā pildījumu atsauc atmiņā kaut kādas neskaidras, bet saldas bērnības atmiņas.

K saka, ka norunāju labi. Pašai arī liekas, ka vismaz katastrofa nebija. Nesteidzos un angļu valodu pavisam aizmirst arī neaizmirsu. Tas jau ir kaut kas. Jautājumu gan nebija. K saka – labi, ka neviens nepiesējās.

Pusdienas pauze ir tikai stundu, uz Ņevas otru pusi netiksim, laikam pačekosim vietējās kafenes.

Apbrīnojums mišungs – kaut kas ēku noformējumā asociējās ar Vīni, jo īpaši Hābsburgu ziemas pili (kā nu viņu sauca, vai tik nebija vienkārši Hofburga), kaut kas – ar padomju laiku atmiņām, kas ir pa pusei aizmirstas, bet pa pusei – tā arī nekad līdz galam nav attīstījušās (es tad biju baigi mazā). Bet tas padomju kolorīts šeit ir savādāks kā Rīgā un Austrumberlīnē – vismaz pagaidām neizraisa tik neizmērojamas skumjas. Viens gan ir skaidrs – šeit ir kaut kas tāds savdabīgs, ar kādu es vēl neesmu sastapusies nekur citur pasaulē.

Komentāru nav.