Ceļā

Pirmdien, 2011-06-27
11:28

Autobusā bija maz vietas kājām.

Kādu laiku pļāpājām par to un par šo, tad no labi paēstajām vakariņām (lieko stundu notērējām Stacijas Gan Bei) sanāca miegs. Aprīkojusies ar jaku spilvena vietā un guļammaisu, kādu laiku knosījos. Laikam novecoju, agrāk aizmigt autobusā gāja daudz ātrāk…

Kaut kur pa miegam atklāju, ka apaļais priekšmets, kas bakstījās pret muguru un pret kuru es sākotnēji izturējos galīgi nevērīgi, bija nevis K celis, kā domāju, bet galva. Bet laikam nekas slikts nav noticis.

Bet kā, sasodīts, tu pagulēsi, ja ik pa pāris stundām autobuss apstājās pieturā, iebliež tev acīs gaismu un vēl skaiļrunī tiek iekliegta pietura? Turklāt divtrešdaļautobuss pēc šī paziņojuma metās rosīties kā uz ugunsgrēku; kurš iet smēķēt, kurš – uz tualeti, bet praktiski visiem kaut kur jāiet. K diezgan drīz paziņoja, ka atceļ savu nepatiku braukšanai ar vilcienu.

Papildus ķibele izrādījās, ka starp Krievijas robežu ap diviem naktī un iebraukšanu Pēterburgā, Baltijas autoostā 6:15 bija nevis četras stundas, bet gan divas – stundu zaudējām laika zonu dēļ, un stundu pavadijām muitā. Muitošānās, starp citu, notika salīdzinoši raiti.

Rezultāts: nezinu, kā K, bet es savas 4 nepārtrauktās stundas miega nedabūju.

Komentāru nav.