Sestdien, 2011-04-09
0:51
Stundu un drusciņ pēc mūsu referāta bija jāierodās Hotel Astoria uz “welcome drink”. Gad G GPS beidzot saprata, ka neesam Latvijā, tas atrada ceļu līdz turienei, kas izejams apmēram 57 minūšu laikā. Nolēmām iet uz turieni ar kājām, lai dīvainajā mezglā sasējušies nervi beidzot atlaistos.
GPS-a izstrādātajiem maršrutiem piemīt viena mīlīga īpašība – atrastais taisnākais ceļš parasti ved pa visdažādākā lieluma ielām, ieskaitot mazas, jocīgas ieliņas, kurās citādi iekšā noteikti nelīstu aiz bailēm, ka pēc tam netiks ārā (un pazudīs bez-ielu-vārdu kartē). Tā nu galvas grozīdamas un apkārt skatīdamās aizstaigājām līdz viesnīcai, kura sīkākas izpētes rezultātā atklājās esam tuvu blakus centrālajai stacijai.
“Welcome drink” norisinājās 9.stāvā (ar numuru 1. šeit numurē to stāvu, kuru Latvijā sauc par otro), telpā ar daudz lieliem logiem, kas nesa cēlo terases vārdu. Skaists skats, jo notikuma laiks bija saskaņots ar saulrietu un pēc tam pilsētas gaismu iedegšanos. Interesanti, ka it kā augstā celtne bija tikai nedaudz augstāka par lielāko daļu pilsētas jumtu, kas atradās tepat vien zem kājām.
Dzirdīja mūs ar neiztrūkstošo apelsīnu sulu un dažādām kampari/činzano variācijām (lai gan pēc pieprasījuma varēja dabūt arī vīnu un alu (kuru šeit pasniedz traukos līdzīgos sarkanvīna glāzēm)) un baroja ar jocīgām izmeklētām uzkodām (tapām). Piemēram, vītināta gaļas šķēlīte, kas uzdurta uz plastmasas pipetītes ar meloņu mērcīti. Neliels no kartupeļa izgrebts trauciņš ar garšīgu sierainu krēmu iekšā. Cepumiņš, kam vienā galā piecepta liela, plakana cietā siera pļecka. Jūras velte, kas uzdurta uz irbulīša un ielikta stikla trauciņā, kas atgādināja mēģeni ar krokotām maliņām (apakšā rozmarīna lakstiņš), gan bija jocīga.
Vispār, lai gan man nav iebildumu pret to, ka daudzas jūras veltes ēd ar to pašu galu, kuru kakā, tomēr es tās būšu attēdusies tuvākajam laikam atliku likām. Turklāt kalmārus es Rīgā vairs vienkārši neēdīšu, jo izrādās, ka, lai gan viņi ir pasīksti, tomēr pareizi pagatavoti nemaz neatgādina gumiju kā Rīgā.
Kad referāta trakums bija rimies, G uzmanību piesaistīja pilsētas divriteņi. Kā nez tos varot izīrēt, jāpainteresējās… Bet, lai to darītu, vajadzīgs internets. Viesnīcā mums pienākās internets. Reģistrējoties mums iedeva paroli un access point nosaukumu. Pieslēdzos. Viss labi, tikai priekšā redirekcija, kas prasa paroli un lietotājvārdu. Pirmajā vakarā izmēģināju visādas kombinācijas, nolamājos par stulbajiem paranoiķiem, kas liek paroli aiz paroles, un tad abas gājām gulēt, jo bija jau vēls. Otrajā vakarā paņēmu kompi padusē un devos lejā pie reģistratores sūdzēties. “Internet!” un rādīju logina pieprasījumu ekrānā. Vēl nedaudz vicināšanās ar rokām un dabūju divas špargalkas (mums katrai viena) ar 24h derīgu paroli un lietotājvārdu. Urrā, internets ir. Tad arī sāku rakstīt piedzīvojumu stāstus, tāpēc tie apmēram par dienu atpaliek 😀 Trešajā dienā (šovakar) man paveicās tik ļoti, ka reģistratore negaidīti mācēja angļu valodu, un, pajautājusi, cik ilgi mēs paliekam, iedeva 72 stundas derīgu špargalku.
Komentāru nav.
Leave a Reply