Pirmā diena – ceļā uz Valensiju

Ceturtdien, 2011-04-07
1:01

Referāts veiksmīgi atrunāts, un iestājies teju neaptverams atsābums. Tomēr mēģināšu sakoncentrēties uz piedzīvojumu atstāstu.

Kā jau liela daļa ceļojumu arī šis sākās ar lidojumu. Ilgu un garu lidojumu uz Barselonu – 4h. G bija licies, ka jalido trīs stundas (tad pēc lidojuma plāna sanāktu, ka nav laika starpības. Pēc 3h konstatējām, ka Alpu kalni vēl nav manīti, lai gan mākoņi jau krietnu laiku ir gandrīz nekādi… Paskatamies lidojuma plānā – atpakaļ pēc pulksteņiem sanāk 5h. Jeb, izlaižot matemātiku – lidojums ir četras stundas un laika starpība Rīgai ar BCN (plaši lietots Barselonas nosaukuma saīsinājums, kuru man daudzus gadus atpakaļ ierādīja tobrīd Barselonā dzīvojošs paziņa) ir stunda mums abām patīkamajā virzienā.

Drīz pēc šī secinājuma izdarīšanas Alpi beidzot atradās, un kapteinis saka, ka labajā pusē būšot redzams Momblāns. Kaut ko sabildēju, sniegs ir, augstāks par citiem izskatījās. Drīz pēc tam parādījās arī zaļgana jūra. Gribas, gribas man runāt par okeānu, bet figu – nekādu okeānu neesmu redzējusi, tikai Vidusjūru 😀

Nolaižoties Barselonā tiepīgi nevarēju no galvas dabūt ārā Merkūrija dziedāto Barselonu, kurai neveiksmīgā atcerējos tikai pāris vārdus “Barcelona / Such a beautiful horizon / Barcelona”. Liela, liela lidosta, lai tiktu no otrā termināļa uz pirmo, no kura ir pāreja uz metro, bija savas 7-10 minūtes jābrauc ar autobusu. Redzēju pirmās palmas un bēšo vējjaku apsēju ap vidu.

Kad cauri uz kolonnām balstītam tunelim tikām uz metro (vai iekšpilsētas vilciens, kas lielāko ceļa daļu veic virs zemes, skaitās metro?), izrādījās, ka tas ir aizgājis pirms 3 minūtēm un iet ar pusstundas starplaiku. Es pavadīju laiku, sajūsminoties par nekad neredzētajiem augiem – palmām un bildējot G, kas viegli saīgusi sēdēja uz mūsu kopīgā čemodāna zemē. Īgšanai bija pamats – tālāk no BCN uz Valensiju jādodās ar vilcienu, bet pirms tā vēl gribējām pastaigāt pa pilsētu. Cerēto 2 stundu vietā metro izdarību dēļ mums palika knapi pusotra, tāpēc beigu galā braucām ar vilcienu, kas no BCN atgāja sešos, nevis četros.

No Barselonas centrālās stacijas (Sants) ar kājām devāmies cauri pajaunākam rajonam uz lielo galveno tūristu kājāmgājēju ielu La Rambla, lēnītiņām izgājām pa to līdz jūras malai, kāpām metro un atgriezāmies centrālajā stacijā. La Ramblā mēs redzējām daudz mazu bodīšu. Interesanti, ka viena tipa bodītes grupējās vienā ielas segmentā – vienviet bildīšu zīmētāji, vienviet saldumi, vienviet mājdzīvnieciņu pārdevēji. Dzīvās statujas un kviecoši-pīkstinošās balsīs sev zmanību pievērsošie cilvēki gan bija visur.

Pret La Ramblas vidu bija ieeja Barselonas augļu un jūras velšu tirgū. Tas esot slavens. Tur lielos daudzumos pārdeva daudz dažādu augļu (gan veselus, gan sagrieztus gabaliņos, gan biezsulā sataisītus) un visneiedomājamākās jūras veltes. Visādus krabjus, vēžus, astoņkājus, utt. Es nopirku gabaliņos sagrieztus augļus un mango-kokosa biezsulu. Salātos ieliktos augļi bija baigi labi, ja neskaita to, ka arbūzs bija tizls, bet mango – zaļš. Bet melone bija baigi labā.

Sierotās karstmaizes-bagetes tur bija daudz ēdamākas nekā Rīgā.

Krastmalā redzējām Kolumba statuju, daudz jahtu mastu un es nopirku “gofre” – biezo vafeli ar karameļu uzlējumu. Vairāk Rīgā gofres nepirkšu, nav vērts.

Stacijā ieradāmies gana laicīgi, lai paspētu vēl kaut kādu graužamo nopirkt, ar ko vilcienā laiku pakavēt – brauciens 3h tomēr. Iestājāmies rindā pie kases pirkt biļetes. Abas kases atbrīvojās praktiski reizē, tāpēc es piegāju pie otras nekā G. Viss labi līdz brīdim, kad G pēkšņi ķēra mani pie pleca, saukdama: “Vietas!”. Rādīju operatoram G biļeti, bakstīju ar pirkstu pie vietas numura un ierēdnis, smaidīdams un mādams ar galvu izsniedza man biļeti. Abas ar G salīdzinot biļetes, sapratām, ka laipnais ierēdnis man ir iedevis biļeti, kurai ir tā pati sēdvieta, kas G, tikai 3 vagonus tālāk – viņai 8.vagona 3C, man – 5.vagona 3C. Dieva dēļ, vai tiešām eksistē klients, kas būtu vēlējies to?!

Jāpiezīmē ļoti tipiska un šķiet visaptveroša Spānijas īpašība – angliski neviens nerunā. Lielākoties – nemaz un nedrusciņas, lai gan tūristu te ir ne mazums. Bet tas nevienam netraucē ar lielu entuziasmu ar tevi runāt, vicināties ar rokām, māt ar galvu un visā visumā būt ļoti apmierinātam ar komunikāciju. Ja tu uztaisi ļoti apjukušu sejas/ķermeņa izteiksmi, tad ar lielu entuziasmu skaidrošanās sākās par jaunu. Esmu pārgājusi uz komunikāciju atslēgvārdos: “Internet! Problem!” “Gofre! Caramel!” “This! More! Stop!” (šitā es veikalā G pirku lielas garneles, kas saucas par langustiem) No “Thank you” te nav pilnīgi nekādas jēgas, vajadzētu iemācīties “Gracias!”. Neliekas, ka kāds uzkatītu “Por favor” par vārdu, kas ārzemniekiem jālieto.

Vilcienā dalīja mazās austiņas, lai varētu klausīties krēslā iebūvēto mūziku. 3.kanāls bija labs – kaut kādi liriski gabali, pamatā simfoniskie, bet pa vidam arī kāds Tiersens, Kokers un Stevarts. Lielisks fons gulēšanai 😉 Brīžiem gulēju, brīžiem vēroju sireālās ārā esošās ainavas. Puse ceļa bija gar jūru, tuvu krastam. Palmas, brīžiem migla. Daudz klintīs izcirstu tuneļu vai gravu, kur novietot sliedes. Palmas ar miglu un mūziku (ar viegli tumšinātā vilciena stikla palīdzību) atgādināja Sinking Island. Perfekta noskaņa.

Otrajā ceļa daļā jūras vairs nebija, tikai kalni. Un saulriets. Cauri pilsētām braukt nebija tik interesanti, Spānijas vidusmēra arhitektūra mani tik ļoti nesajūsmina kā daba.

Atceroties Rumānijas pieredzi biju gatavojusies pilnīgi bezjēdzīgai, dzeltenai un izkaltušai dabai, bet ir krietni labāk. Nu jā, šobrīd taču ir “pavasaris”. Viss zaļš, šis un tas zied. Parkos ziedošos kokos karājās pārgatavojušies un sažuvuši manderīni. Ziemas te nav principā, koki lapas nomest nemēdz. Ir tikai sezona, kurā nav tik karsts kā vasarā. Šobrīd tempratūra variē no 20-un-cik līdz 27 grādiem.

G atzīmēja, ka, ja latviešiem mitoloģijā saule ir mīļā, baltā māmuliņa, tad dienvidu tautām – svelmainais karotājs, spēks un dusmas. Visiem (!) logiem ir ārējās biezās žalūzijas, ar kurām paglābt dzīves vietu no saules.

Ejot pa BCN, G stāstija, ka kaut kad vienā no iepriekšējiem komandējumiem, kad viņa karstuma dēļ staigājusi minimālā vasaras kleitiņā, viens Dienvideiropas riteņbraucējs, uz viņu skatīdamies, iebraucis stabā. Es šo stāstu uztvēru kā eksotisku līdz brīdiem, kad man sagribējās La Ramblā uz mēnesi aizspert vienu idiotu, kas atkārtu žokli, stāvēja, blenza uz mani un ij netaisijās prom no ceļa, kad man vajadzēja fotogrāfēt. Starp citu, idiota ir diezgan internacionāls lamu vārds, lai gan tā lietojumu vēl neesmu izmēģinājusi.

Komentāru nav.