Trešā diena – jūra

Sestdien, 2011-04-09
2:03

Rīts sākās ar to, ka, tā kā kafija mums bija, tad G demonstrēja, kā lietojama mazā, metāliskā ekspreso gatavošanas ierīce. Nu tīrā maģija, bet rezultats bija dzerams. Rīta cēliens pagāja bez neprātīgiem piedzīvojumiem. Ceļā uz universitāti G metro kartē ieraudzīja, ka tā atrodas vien dažas pieturas no jūras. Tā dzima plāns divstundīgajā pusdienlaikā, pēc kura bija garais referāts spāniski, doties uz jūru.

Cita starpā, par visu iepriekšējo dienu trakumiem smejoties, G teica, ka pirms aizbraukšanas viens no kolēģiem esot pareģojis, ka mēs nokavēšot atpakaļceļa lidmašīnu. Es teicu, ka tad mums svētdien jābrauc ar agro vilcienu – piecos no rīta. Gulēsim vilcienā, bet ņemot vērā ekstravagantos notikumu pavērsienus, kavēšana nemaz neliekas tik mazticama.

Tā kā jau iepriekšējā dienā bija dzimis plāns, ka sestdien jābrauc pa Jostu ar pilsētas velosipēdiem, pusdienlaikā devāmies praktiski izpētīt, kā viņus iegūt. Dabūjām velosipēdus ar zināmu pīkstināšanos un čakarēšanos (pa 10 eiro tev izdrukā biļeti ar kodu, kas ļauj ņemt velosipēdus septiņas dienas, katram ņēmienam pirmā pusstunda par brīvu, pēc tam jāmaksā nelielas naudiņas), un nolēmām uz jūru doties ar velo. Laiks perfekts – silts, bet nav svelmains un pūš patīkami atvēsinošs vējiņš. Valensijā ir pamatīgs veloceliņu tīkls, tāpēc braukšana ar velosipēdu te nav ne par trešo daļu tik ekstrēma kā Rīgā. Vienkārši ņem un brauc, un neviens nemēģina tevi nogalināt.

Ātri vien tikām līdz jūrai un ņēmāmies izbraukāt pie jūras esošo prominādi (plats, flīzēm klāts pastaigu laukums kādus 100 metrus no jūras krasta) no viena gala līdz otram. Palmas, daudz sauļoties kāru atpūtnieku, utt. Jūra zila, zila, lazurīta zila pretstatā iepelēkajai Baltijas jūrai šķita vienkārši neticama, uzzīmēta un mākslīgi nokrāsota.

Izbraukājušas prominādi (vienā galā tika stellēts augšā kaut kāds tirdziņš) ar kārtīgu piepūli atradām 2 brīvus stabiņus (uz riteņiem bijām pavadijušas apmēram stundu), pie kuriem piespraust divriteņus (t.i., lai nodotu) un devāmies ēst pusdienas vienā no tuvajiem krastmalas krodziņiem. G gribēja sauļoties un baudīt peizāžu, tāpēc sēdējām ārpusē.

Apkalpoja mūs traks spānis, kam šis bija pats darba karstums, tāpēc lielāko daļu atnesto lietu viņš nometa uz galda ar kārtīgu blīkšķi. Angliski nerunāja ne vārda, tāpēc no dienas piedāvājuma kaut ko izvēlējāmies uz labu laimi. Kā priekšēdienus dabūjām lapu salātus ar tunci un “krievu salātus” – pasāļu un nedaudz neparasti garšojošu rosola variantu, ko abus sadalijām uz pusēm. Kamēr es klusībā filozofēju par to, ka man vārītais bundžiņtuncis galīgi negaršo, G salēja uz tiem tunča salātiem drosmīgu daudzumu eļļas un etiķa, un ieteica apmaisīt. Maisīšanas procesā čupiņa lapu aizgāja pa gaisu uz baltā galdauta, kuru trakais spānis pirms tam mums bija gādīgi uzklājis (tam galdautam gan jau sākumā bija vismaz viens neizmazgājams traips), bet es sapratu, ka… eksistē veids, kurā vārītais bundžiņtuncis ir fantastiski dievīgi garšīgs!

Otrajā G dabūja kaut ko līdzīgu Valensijas paeljai (viņai tā ļoti garšo), bet es – kalmāru ar astoņkāji, baklažānu un sazinkā vēl krāmējumu. Amizanti un pilnībā apmierināja manu piedzīvojumu kāri, bet man tās jūras veltes jau sāk apnikt. Pēcāk izrādījās, ka dienas piedāvājumā ietilpst arī deserts un mazmazītiņš kafijas piņģerotiņš. Desertu ēdienkartē praktiski visu varēja saprast. Citronu “tarte” te garšo ļoti līdzīgi citronu groziņkūkai, ko gatavoju pirms gada.

Devāmies ar divriteņiem atpakaļ un trāpījām uz referātu sesijas vidu. Atbilstoši laika plānojumam nākamajam vai pēcnākamajam referātam vajadzēja būt visnotaļ interesantam. Klausījāmies, klausījāmies un sākām skatīties programmā: nebūs interesantā referāta – pa vidu vairāki ir izkrituši un tas, ko šobrīd lasa ir programmā pēdējais. Tā kā nākamā sesija bija kaut kādam speciālam klubiņam un pēc tam bija konferences oficiālās, ļoti dārgās pusdienas, uz kurām mēs negājām, tad teju velti bijām nākušas atpakaļ.

Tomēr dīvainā kārta mani tas viss īpaši nesatrauca. Lekciju telpa šķita karsta un smacīga un virsū mācās neprātīgs nogurums. Izlīdām ārā uz kafijas pauzi, nosēdos pie rozetes un mēģināju rakstīt par “welcome drink” tapām. Nogurums tāds, ka kustēt nemaz negribējās, tāpēc palūdzu, lai G atnes man suliņu. G iešķieba man glazi auksta balta dzēriena – tā esot “orčeta”, šai vietai specifisks dzēriens. Gatavojot no specifiskiem riekstiem. Atgādina ūdenī izšķīdinātu cieti ar medu, tomēr, lai cik neglaimojošs šāds salīdzinājums neliktos, dzēriens patiesībā ir ļoti garšīgs.

Izdzērusi glāzi sāku justies tā kā drusku labāk. Radās dīvainas aizdomas. Pēc vēl 3 glāzēm patīkami aukstā dzēriena beidzot sāku asociēt sevi ar dzīvu būtni. Saules dūriens! Sasodīts, kad man iepriekšējo reizi bija saules dūriens? Kaut kad maziņa (mazāk kā 8 gadus veca) laukos pupiņas ravēju, apsvilināju rokas un dabūju tādu dīvainu sajūtu, ko vēlāk pēc literatūras sazīmēju kā saules dūrienu.

Devāmies mājās un G skaitīja ievērības cienīgos šķidruma daudzumus, kas bez jebkādām sekām uzsūcās manā vēderā – 4 glāzes orčetas, glāze ūdens, viņas ananāsu suliņa apmēram glāzes lielumā. Viesnīcā savācu savu apelsīnu sulas litru, nosmērēju nu jau kārtīgi sasārtušo ģīmi ar bepanteni, pēc G padoma uzsēju pirātu stilā uz galvas lakatu un devāmies šopingā, jo universālveikalā nav saules. Kad apelsīnu sula bija praktiski beigusies, no manis jau bija sanācis cilvēks. Tā nu es tagad zinu, kā jūtās cilvēks, kad viņam ir saules dūriens – baigā flegma, kas var pārstrādāt teju jebkuru daudzumu šķidruma.

G tāda pasarkana un ar krūštura lenču riņķīšu formas raibumiem uz pleciem, bet viņai šis jociņš ar dienvidu saulīti ir apgājies labāk. Nopirkām rītdienai sauļošnās aizsargeļļu. Man ir sarkana piere, deguns un… celiņš matos. Goda vārds, pirmo reizi mūžā.

Vakarā G vārīja superlielas garneles (lielākas par tīģergarnelēm), kas patiesībā nemaz nav garneles, bet langusti, es smērēju seju ar eļļu (kaut kur šopingam pa vidu sāka sūrstēt), un kopsummā vakars izvērtās gluži idillisks. Dzēram sangriju. Pusdienās mums bija īstā sangrija, vakarā pēdējie pārpalikumi no laikam aiziepriekšējā dienā nopirktās pakas, bet tas jau ātrumu nemazina. Sangrija ir tāds 7 grādus stiprs vīna dzēriens, kuru dzer aukstu (teorētiski ar ledu). To gatavo, vīnam pievienojot sulu un augļus.

Brīdī, kad biju tikko izlīdusi no dušas un sniedzos pēc dvieļa, izsita korķus (bez īpaša iemesla). Bet nu sevi atrast, lai nosaucītu, jau var arī tumsā. Tāda ir dzīve. Un Spānija.

P.S. G aizgāja pasūdzēties uz reģistratūru, atnāca puisis, kas vienlaicīgi izskatījās gan pēc spāņa, gan pēc ķīnieša, un parādīja, kur atrodās korķi. Tā pie elektrības mēs tikām atpakaļ gluži raiti.

Komentāri.

Es: Orčetas (Horchata) recepte un apraksts angļu valodā: http://www.xmission.com/~dderhak/recipe/horchc.htm
Riekstus, no kā gatavo orčetu, spāniski sauc chufa, angliski – par tīģerriekstiem.