Uz lidmašīnu – īsti spāņu stilā

Svētdien, 2011-04-10
23:56

Vilciens no Valensijas laiski ieripoja Barcelona-Sants stacijā, un mēs, apņēmušās lieki nekavēties, devāmies meklēt vilcieniņu uz lidostu. Lai veiksmīgāk noritētu nokļūšana lidostā, es uzņēmos šefību par čemodānu, bet G metās izlūkos.

Barselonā ir metro, starpilsētu vilcieni un īpaša veida vilcieniņš uz lidostu. Katram no šiem vilcienu veidiem vajag savādākas biļetes, tāpēc pagāja kāds brītiņš, kamēr atradām īsto automātu, kur dabūt īstās biļetes. Uz lielā ekrāna izlasījām, ka vilciens uz lidostu ir no 14 ceļa pēc 7 minūtēm, un, kad biļetes bija rokā, braucām ar eskalatoru lejā. Čemodāns smags kā dubļos iestigusi cūka, tāpēc ar paskaļu “bums” tas nokrita vienu pakāpienu lejā. Veiksmīgi, ka pa abiem nekritām tālāk, bet man liekas, ka pēc tam viņam sāka šūpoties viens no riteņiem.

Lejā sarakstā neviena vilciena uz lidostu nav, perons tukšs, bez mums pilnīgi neviena cilvēka ar čemodānu. Radās nelabas aizdomas. Uzbraucam atpakaļ augšā, un pirmais sastaptais apsargs saka, ka “aeroport” atiet no 9.perona. Viņš mūs izlaida pa kaut kādiem palīgvārtiņiem atpakaļ galvenajā stacijas daļā.

Lai gan braukušas netikām, tomēr vārti mūsu biļetes otro reizi, lai tiktu uz pareizo peronu, ņemt pretī atteicās, tāpēc G gāja pirkt jaunas. Pretī vārtiem uz 9.peronu gozējās 2 apsargi, tāpēc, pirms zaudēt vēl vienu biļešu pāri, es tiem īsti spāniskā stilā uzbļāvu: “Aēropot?!”, apsargi pamāja, si, un davāmies lejā uz peronu. Vēl viens mazāks bums čemodānam.

Šoreiz perons pilns ar atbilstoša rakstura publiku ar čemodāniem. Kādu laiku gaidam (viens vilcieniņš uz lidostu bija aizgājis, gaidījām nākamo 15 minūtes vēlāk), līdz G mana, ka uz ekrāna ar sarakstiem sāk rādīties kaut kas par nākamo vilcienu “out of service”. Es mierinu G, ka tam uz mums nevajadzētu attiekties, jo nākamais vilciens ir uz Svēto Vinsentu kaut kurieni.

Svētais Vinsents atnāca laikā.

Aēroports arī atnāca laikā, bet uz 10.perona. Augstie spēki par mums apžēlojās – 10.perons bija 9.perona otra puse, tāpēc mēs tajā vilcienā tomēr iekāpām.

Apbrīnojamā kārtā tālāk viss norisinājās diezgan gludi – lidostā mūs sagaidīja vietējais autobuss, lai pārvestu no 2.termināļa uz pirmo, bagāžu nodevām un drošībai cauri tikām ar nelielielu pīkstienu par godu manām zandalēm.

Elegantu punktu uz i ceļojuma noslēgumam uzlika tas, ka pret paņemtajiem rokas bagāžas ratiņiem es vairākas reizes apsitu kājas, pēdējā reizē – tā, ka asinis nošķīda uz visām pusēm un brīdī, kad pie vārtiem sāka mirgot uzraksts “last call”, es metos iekšā tualetē pēc kāda nebūt papīreļa/salvetes, ar kura palīdzību uzkopt kāju.

Fakts tomēr ir un paliek fakts: kolēģu pesimistiskā prognoze nepiepildījās, lidmašīnu mēs nenokavējām. Mēs esam atpakaļ Rīgā, sveikas un veselas, un rīt startējam uz Tartu. Cik labi, ka man nav šajā braucienā nekas jāplāno.

Komentāru nav.