Ekskursiju rīts

Trešdien, 2011-06-29
2:37

Šodien liela eksursiju diena. Un es tomēr braucu ar kuģīti!

No rīta aizgāju līdz Ņevas prospektam, iekāpu kaut kādā transportā (trolejbusā vai autobusā) un aizbraucu līdz metro stacijai Nevas prospekts, kur biju nospraudusi savas ekskursijas sākumu. Ieslīpi pāri prospektam sabildēju Gosķinnij Dvor (milzīgi, neprātīgi un, visticamāk, bezjēdzīgi liels, vēsturisks lielveikals), drusciņ arī Kņižnij Dom (“Grāmatu nams” – grāmatnīca, kas izrotāta ar apzeltītām statuetēm; otro stāvu gan aizņem banka) un Kazanskij Sabor (Tas nez, nozīmē, “Kazaņas katedrāle”? Tikko meklēdama Vikipēdijā baznīcas nosaukumu, atradu, ka baznīca veltīta ikonai, kurā Dievmāte attēlota kā Kazaņas (pilsēta tāda) aizstāve). Kazaņas katedrālei ir ļoti skaistas, pelēkas, apdrubušas kolonnas. Laiks sagrauzis tās tik ļoti, ka tās kļuvušas eleganti mežģīnotas, un no piejumta rieviņām ēkas aizmugurējā fasādē aug krūmi. Savdabīga elegance. Katedrāle, protams, tik liela, ka kadrā ietilpināma tikai no Ņevas prospekta otras puses.

To visu es appētīju un sabildēju neko daudz apkārt nestaigādama… Kad pievērsos staigāšanai, izrādījās, ka pirmais eksursijas mērķis ir viegli atrodams – Sabor Spas na Kravi (“Glābiņš Asinīs” katedrāle?* nu tā ar krāsainajiem kupoliem) krāsainā fasāde ir visnotaļ labi redzama kādu gabalu tālāk tuvākā kanāliņa krastā. Apgājusi apkārt kļūdas pēc divas reizes (jo ekskursantu plūsmu regulējošais nožogojums neļāva iet starp kanālu un katedrāli), ieraudziju pirmo no vēlāk diezgan bieži sastaptajām plāksnēm, kas rotāja daudzas bedres citādi monolītajos akmens bluķos – “šeit trāpījis viens cik tur tiem tūkstošiem lādiņu, ko fašisti izšāva uz Ļeņingradu aplenkuma laikā 1941-1944.gadā”. Kādu pusmetru virs zemes pie baznīcas sienām regulāri izliktas aprakstītas plāksnes, plākšņu teksts nodrukāts vēlreiz uz informācijzīmēm tieši pie sētas, kas neļāva man pieiet katedrālei tuvāk. Sākumā padomāju, ka tas ir kaut kāds vēstures fiksēšanas paņēmiens, bet tā ir tikai daļēja taisnība.

Brīdi pasvārstījusies, nopirku pa 150 rubļiem biļeti un iegāju iekšā, ar domu, ka noteikti tur nekā jauna nebūs, jo es jau esmu diezgan daudz baznīcu savā dzīvē redzējusi.

Baznīcas interjērs pavisam nedaudz atgādina Bukovinas (Rumānijā) krāsainās baznīcas – arī viss vienās ikonās. Viss, pilnīgi viss, izņemot kādu metru no grīdas uz augšu, ir noklāts mozaikām. Imperators, kas licis celt šo baznīcu, pieprasījis, lai viss būtu mozaikās, jo Izaka katedrālē, redz, ir gleznojumi un ar tiem ir kaut kas nelāgs laika gaitā noticis. Es gan neuzzināju kas, to man Īzaka katedrālē nepateica. Un tām mozaikām esot jābūt gatavām ĀTRI! Klasiskais mozaiku (te baigi lepojās ar Krievu mozaiku skolu) gatavošanas ātrums esot bijis 1 kvadrātmetrs gadā, ja nekļūdos. Tad nu šīs problēmas risināšanai viens “privāts” kantoris izdomājis jaunu metodoloģiju mozaiku gatavošanai. Es tiešām nesapratu, kāpēc tas, ka stikla gabaliņi tiek likti tā, ka licējs redz viņu aizmugures, nevis priekšas, procesu kaut kā paātrina, bet nu jā – visas tās mozaikas tikušas gatavas 12 gadu laikā un šī ēka pasaulē izceļās ar savu lielo mozaiku apjomu.

Arī grīdas ir mozaika – plāns, daudzkrāsains marmors – tikai 6mm biezs. Muzejniekiem tā saglabāšana sagādā ne mazumu galvassāpju, tāpēc liela daļa katedrāles grīdas noklāta ar aizsargtepiķiem.

Griestos virs altāra bija mozaika ar “specefektiem”. Jēzum apkārt zeltainais mākonis uz liektās pamatnes bija uzkonstruēts tā, ka, atstarojot gaismu no krietni tālāk esošajiem kroņlukturiem, izskatījās, ka mākonis spīd un mirguļo pats.

Ā, kas tad ar tiem uzrakstiem sienu ārpusēs? Katedrāle nekad nav funkcionējusi laulāšanai un tamlīdzīgām “jautrām izdarībām”. Tā ir piemiņas katedrāle, kas uzcelta vietā, kur laikam astotais attentāta mēģinājums pret caru Aleksandru tomēr izdevās. Kanāla mala speciāli ir tikusi “pabīdīta uz priekšu”, lai vieta, kur caram uzmeta bumbu, būtu iekšā katedrālē. Plāksnēs ir aprakstīti Krievijas Impērijas svarīgākie notikumi tā cara dzīves laikā. Man gan palika iespaids, ka viņš ir diezgan daudz slepkavojis un karojis, bet nu gide teica, ka tas paužot visas tautas sēras.

Jā, es “nozagu ekskursiju”, tā rezultātā tad arī to visu uzzināju. Kad nu baznīca uzcelta, tālākā tās dzīve bijusi ne mazumu jautra. Impērijas laikā baznīca izmantota īpaši svarīgiem valsts nozīmes dievkalpojumiem. Kad pie varas nāca boļševiki, tad kādu laiku tur šā un tā, bet beigās baznīcu slēguši pavisam un pēc kāda laika nolēmuši arī uzspridzināt. Spridzināšana bijusi nolikta 41.gadā, tāpēc tā arī nav uzspridzinājuši – bija svarīgākas lietas darāmas. Viena vai otra kara laikā tur bijis morgs. Pēc Otrā pasaules kara tur bijusi teātrim rekvizītu glabātuve. Pirmo restaurāciju baznīca piedzīvojusi, laikam tak pateicoties tiem pašiem teātra rekvizītiem – kāds teātra darbinieks atklājis, ka galvenajā kupolā ir milzīgs nesprādzis spridzeklis – viens no tiem, ar kuru bijis paredzēts spridzināt to būvi. Dabūt to spridzekli lejā, netīšām neuzspridzinot, esot bijis sarežgīti.

Nu jā, kad pēc tā visa beidzot tikuši pie kārtīgākas restaurācijas, tad mozaīku restaurēšanai esot vajadzējis 14 gadus (lai uztaisītu, vajadzēja 12). Turklāt pazudušas nedaudzās gleznas, pāris krusti un vēl šis tas (ieskaitot ikonostasa vārtus), kas vēl jo projām nav atrasts/atjaunots.

Kopsummā – krāsaini, krāsaini un vēlreiz krāsaini – kupoli, ārpuse, iekšpuse un arī stāsts. Vispār, jo vairāk grozos pa šeijieni, jo vairāk liekās, ka krāsainība šeit ir viena no būtiskākajām pompozitātes izpausmēm.

Izejot ārā no baznīcas, sanāca iet cauri miniatūram tirdziņam, kurā pārdeva tikai un vienīgi suvenīrus. Tālākais pieturas punkts bija Pils laukums. Gāju, gāju, beigās sapratu, ka nezinu, vai gadījumā neeju galīgi uz otru pusi, jo kartē ir ierakstītas tikai pašas lielākās ielas. Te mani izglāba vakar Internetā nejauši sagrābstītais fakts – pēc redzētajām bildēm atpazinu, ka aiz mājām redzamais smailais zelta puļķis ir Petropavlovskas cietokšņa baznīcas tornis. Tātad galīgi otrādi es tomēr neeju.

Pils laukumā pati savām acīm pārliecinājos, ka Aleksandra kolonas galā ir nevis pats Aleksandrs, bet gan enģelis. Apkārt daudz garu ēku. Daudz kolonnu. Kolonnas te ir bijušas modē ka tik ne visos laikos. Laukuma pirmā būve ir Ziemas pils ar zaļganbaltzeltītu fasādi. Viņa arī Ermitāžas galvenā ieeja. Katrīnai Lielajai (otrajai) esot ļoti paticis kolekcionēt, tāpēc pakāpeniski blakus Pils ēkai piebūvētas vēl divas, kur šīs kolekcijas glabāt. Tad nu šīs trīs ēkas un vēl tajā pašā laikā tur pat blakus uzceltais Ermitāžas Teātris arī veido mūsdienu Ermitāžas pamatkorpusu.

Pilss pagalams ir tik liels, ka tur var braukāties ar zirgu pajūgiem. To tur arī piedāvā.

Rinda uz Ermitāžas kasēm vismaz 2 reizes pārsniedz Ziemas pils iekšpagalma garumu. Lai gan man kā studentam ir bezmaksas ieeja, tomēr man šī rinda ir jāizstāv, lai dabūtu savu bezmaksas biļeti. Internetā var tikai maksas biļetes. Tāpēc laikam Ermitāža paliks citai reizei.

Tālāk devos uz Īzaka katedrāli – tas atkal bija viegli, jo tās zeltītais kupols no pils bija labi redzams. Bet par to nākamajā sērijā, jo man šausmīgi nāk miegs.

Komentāru nav.

*)  Pēc atgriešanās man izlaboja, ka Glābiņš Asinīs ir briesmīgs “Spas-na-kravi” latviskojums, jo runa ir nevis par glābšanu asinīs, bet pat glābēja (Kristus) katedrāli, kas uzcelta asiņainā vietā un literatūrā to sauc par Kristus Augšāmcelšanās katedrāli.