Trešdien, 2011-10-05
23:59
Ceļojums iesākās nedaudz mulsinošā aurā. Pirms lidmašīnas biju pie zobārsta ielikt atpakaļ izkritušo plombi, jaunā izkrita pirms vēl paspēju piecelties no zobārsta krēsla. Pēc tam bankā bija liela rinda. Un, kad 22.autobuss sastrēga kaut kādā ceļu remontā man nezināmā rajonā Daugavas viņā krastā, man likās, ka pasaule ir pret mani sazvērējusies un es Prāgā vispār nenokļūšu. Turklāt sajūta, ka es esmu kaut ko aizmirsusi, izmisīgi neatstājās kā tāds jucis lietuvēns. Centrā atcerējos, ka nav ķemmes, nopirku Drogās pa 19 santīmiem.
Tomēr Prāgā nokļuvu. Kad pēcpusdienā nolaidāmies Ruzinjē (Prāgas lidostā), apmācies, pelēks, atkal ne miņas no augšā redzētās saulītes. Lidostā pie bagāžas letntes mūs satika pārrobežu sadarbības projekta kolēģis no Lietuvas. Jauks, sirms onka, runā latviski, tiesa gan, ar mokām un reizēm netīši pievienojot krievu vai leišu vārdus, bet runā. K sagrāva manu pārliecību, ka viņš ir lietuvietis. Viņš pats vakariņu laikā ar kautrīgu smaidu atzina, ka viņa 10 gadus vecais dēls esot talantīgs uz valodām – protot franču, krievu, kirgīzu, lietuviešu un angļu. Kirgīzs viņš nav, bet ir Kirgīzijā strādājis, pēc izslēgšanas metodes atliek pieņemt, ka francūzis.
Prāgas lidostā stāvējām autobusu pieturā un filozofējām, kur mums īsti jābrauc. Kopīgiem spēkiem tomēr izvēlējāmies nevis īso maršrutu – ar 119.autobusu uz zaļo metro līniju, bet garo – ar 100.autobusu uz dzelteno metro. Izkāpām Narodni trida… Kur ir viesnīca? Kamēr Leišu Kolēģis ar K pa pusei latviski, pa pusei lietuviski iegrima kartē, Speerx pēc mana ierosinājuma man skaidroja, kas ir šnaucerliānas, un kāpēc vispār ir atgadījies tādas audzēt. (Hint – sakars ir ar ēdamiem augiem.)
Beigās viesnīca atradās (problēma izrādījās tajā, ka K bija izdrukājusi 2 kartes, no kurām pareiza bija tikai viena), un mēs pat neapmaldījāmies. Viesnīca ir dzīvokļu tipa (atcerējos, ka nav kafijas līdz) ar virtuvīti, pieticīga, bet glīta. Es esmu vienā “dzīvoklītī” ar K, bet Speerx, Kripoks un D – citā. Numurā, kurā dzīvo Speerx, 3. guļas vieta ir virtuvē. Kad gājām viņas apraudzīt, tajā gultā bija iekārtojusies Kripoks un uz galda stāvēja liels nazis – viņa aizstāvēšot dzīvokli pret iebrucējiem. Mūsu numuriņš ir lielāks, bet viņām ir neapmestu ķieģeļu arkas un sienas gabals, kas nomūrēts ar dolomīta plāksnēm.
Man kādu brīdi likās, ka ceļojums būs īss, pa zināmām takām un nu nav vērts romānus rakstīt.
Krāmējot un pārkrāmējot savas nedaudzās mantiņas (mana iečekojamā bagāža svēra 5,6 kg – mazāk kā rokas), konstatēju, ka esmu izdrukājusi Googles kartes abiem krogiem, ko pagājušajā braucienā apmeklēju kopā ar G, bet man nav kartes ar institūtu, kur vēlos nonākt piektdien. Ieslēdzu datoru, viens nosekjūrēts bezvadu tīkls… Nu labi, tikšanās ar Leišu Kolēģi tāpat ir vēl tikai pēc pusstundas, aiziešu uz reģistratūru paprasīt paroli.
Sveiki… Sakiet lūdzu… Tralalā… Esmu pati lapnība. Saņemu laipnu atbildi – bezvadu interneta nav, iemaksājot 20 eiro drošības naudu, varu saņemt kabeli internetam. 20 eiro?! es izsēcu.* Man tiek laipni izskaidrots, ka tā ir tikai drošības nauda, atnesot kabeli atpakaļ, es dabūšu viņu atpakaļ.
Protams, man nav 20 eiro, un patiesību sakot, man te viņus dabūt nemaz nebūs tik viegli, jo bankomāti tak man izdod kronas. Kamēr es, nikni sprauslādama, savu sāpi izklāstiju K, prāta dzīlēs dzima atziņa, ka ceļojuma piezīmes vienkārši nevar nepierakstīt. Tas ir grēks pret trillām, ērmiem un visu pārējo dīvaino tautu, kas apdzīvo šo balto pasauli.
Rīt jānoskaidro, cik tas ir kronās un jāmēģina iesmērēt tai boubai kronas.
Leišu Kolēģis mūs izveda līdz Dejotāju mājai (sk. piezīmes par iepriekšējo ceļojumu), pēc tam es ar kartes palīdzību mūs aizvadīju gar Nacionālo teātri uz Ādama ribu krogu Skorepku. Puslīdz izdevās, tikai Betlemes laukumā es apjuku – iet pa ielām un pareizā vietā pagriezties ir daudz vieglāk, nekā pareizi nogriezties no kāda laukuma. Pat tad, ja tas ir tievs un garš laukums. Tomēr nekur nepareizi mēs nenogriezāmies.
Leišu Kolēģis pateicās par rekomendāciju kroga izvēlē un K arī slavēja. Ar vien vārdu sakot, bija labi. Es pati dabūju mīksti izsautētu un drusku piparos apceptu cūkas fileju ar ļoti garšīgu plūmju mērci (man šī garšoja labāk kā manējā) un ābolu strūdeli ar īstu putkrējumu, kā arī apšaubāmo godu rekomendēt alu. Es, protams, ieteicu Kozel. Bet tas ir tikai tumšais, atgādināja viesmīlis. Viena no meitenēm jautājoši paskatījās uz mani, sak, vai tiešām tumšais alus var būt labs, bet beigās visiem garšoja.
Atpakaļceļā karti ar jau iezīmētajiem zīmīgajiem punktiem iedevu Speerkam, kā rezultātā vai nu es aizmirsu atprasīt, vai nu, ņemot atpakaļ, pazaudēju. Rīt centīšos atcerēties, ka gribu kartes likteni noskaidrot.
Nacionālais teātris, pils un “sīpoltornītis” stāv savās vietās. Mazais Eifelītis arī. Metro vēl jo projām saka “Ukončeta prasījema vistupa a nastupa, dveršica zavirajema”. Tikai “pozor na kradaž” neredzēju. Sentimentam un nostaļģijai līdzīgu emociju tīrradnis. Zin, varbūt, varbūt es pat varētu te dzīvot, ja nu briesmīgi savajagas emigrēt no Latvijas.
___________________
* 20 eiro ir apmēram 14 lati. Sū** pačkabelis maksā kādu latiņu, reizēm mazāk.
P.S. Braucot ar autobusu no lidostas Speerx sprieda, ka, tā kā viņa iepriekš Prāgā ir bijusi caurbraucot, tad viņai tā asociējās ar lielceļiem pie lidostas. K savukārt atzina, ka tādu Prāgu nekad nav redzējusi, jo iepriekšējo reizi te ieradās vairāk kā 10 gadus atpakaļ ar vilcienu.
Komentāru nav.
Leave a Reply