Noslēgums vienmēr ir uz filozofiskas nots

Sestdien, 2011-10-08
18:39

Pēdējā dienā mums bija viens pienākums – veiksmīgi atgriezties. Laiks kļuvis vēl mazliet vēsāks (pirmajā pilnajā dienā, ko te pavadījām, staigājot pa Kārļa tiltu, bija tik silti, ka pufaika jāvelk nost; otrajā dienā kļuva vēsāks).

No rīta lēni un bez stresa krāmējos tik ilgi, ka tad, kad biju pabeigusi, K no brokastīm jau atgriezās. Es, patiesību sakot, ar to jau biju rēķinājusies. Nav ko sabojāt izpratni par labo čehu virtuvi ar viesnīcas muļķībām. Es tā kā mēģināju ieteikt iet uz Mūstek pieturu un braukt ar zaļo metro pa īsāko ceļu uz lidostu, bet es biju sagurusi un meitenes nevēlējās uzticēties nezināmiem ceļiem, tāpēc braucām pa garo ceļu. Metro galapunktā, gaidot autobusu uz lidostu, neprognozēti satikām Leišu Kolēģi, kurš tur darīja tieši to pašu. Viņa lidmašīna gan bija vairāk kā stundu vēlāk kā mūsējā.

Autobusa vadītājs bija dzimis sacīkšu braucējs, taisīja tik spējus līkumus, ka noturēšanās savā sēdvietā kļuva par piedzīvojumu.

Prāgas lidostā garumgara rinda uz iečekošanos (pa daļai tāpēc, ka vairāki lidojumi salikti pie viena lodziņu komplekta). Drusciņ pamāžojāmies ar iečekošanās automātu, kas mūs iečeko, bet neizdrukā trijām no mums biļetes. Vienā brīdī Leišu Kolēģis pēkšņi saka: “Ak, vai! Užas!!!” un sāk steidzīgi rakāties pa somu. Pases nav. Nav pagājušas ne piecas minūtes, kad pie viņa pienāk jaunietis labā uzvalkā un pasniedz pasi. Viesnīcā aizmirsta. Turklāt no materiālas atlīdzināšanas viņš ļoti pārliecinoši atsakas. Es, protams, saprotu, ka četru zvaigžņu viesnīca skaitās smalki, bet šis drīzāk robežojas ar maģiju nekā prātam aptveramu servisu.

Prāgas lidostas 2.terminālī nav sevišķi dauz veikalu, vismaz tajā daļā, kurā nu jau tradicionāli ietrāpos es. Šopingā ar kolēģēm pašķirāmies, jo man nebija spēka un vēlmes izdomāt racionālu plānojumu, ko un kādā secībā gribu apstaigāt, un beigu beigās es vispār piezemējos Pilsener “oficiālajā krogā” paēst aiztaupītās brokastis. Ēdu medus kūku, kas garšoja neparasti labi priekš pirktas medus kūkas, dzēru Vīnes kafiju (kafija bija puslīdz pieņemema, un putkrējums bija īsts) un skatījos, kā logu pamazām aizsvītro smalkas lietus strīpiņas. Laikam taču šī gada vasara man beidzot noslēdzas pavisam un uz visiem laikiem. Ņemot vērā, ka tā sākās ar saules dūrienu aprīlī, tad tā ir sanākusi visnotaļ gara.

P.S. Caur caurēm lieliskajos Prāgas restorānos nezinkāpēc ir ļoti īsas un klasiskas desertu ēdienkartes. Saldējums, ābolu strūdele un pankūkas. Reizēm vēl Zahertorte. Neskatoties uz to, ka patiesi fascinējošo plūmju desertu es arī esmu iepazinusi tieši Prāgā.
P.S.2. Vīnes kafijas nosaukums laikam taču nav pilnīgi no pirksta izzīsts – jo tuvāk Vīnei, jo vieglāk man to ir atrast. Rīgā tā ir tikai retu krogu ēdienkartē, kamēr Prāgā – tikai retā ēdienkartē tās nav. Turklāt visas reizes, kad es to dzēru Prāgā, tā bija ar īstu putukrējumu, nevis putoplasta putām.
P.S.3. Par lidošanu ar lidmašīnu – pacelties ir aizraujoši, lidot dienā ir skaisti, jo tur augšā (virs mākoņiem) vienmēr ir gaišs un saulains, bet nolaišanās mēdz būt mazdrusciņ bēdīga. Starp citu, atpakaļceļā redzēju ļoti skaistu skatu – gaišpelēka Baltijas jūra, gaiši zilas debesis un pa vidu gaiši pelēki, gaiši zili un balti mākoņu vāli visās iespējamajās šo krāsu kombinācijās un formu daudzveidībā.

Komentāru nav.