Ceturtdien, 2011-10-06
23:58
Vakar no rīta konstatējām, ka pagrabā esošajā ēdamzālē ir skaists neapmestu ķieģeļu dizains, bet diezgan bezjēdzīgs piedāvājums – fasētie kruasāni un plastmasas desa plānplānās ripiņās. Un kafija – tikai no Nescafe automāta. Tad gan man bija gremšanās par kafijas aizmiršanu mājās – visas vienbalsīgi nolēmām, ka TAS ir kaka.
Kā jau vairums dižo profesoru, arī Čermaks izrādījās laipns un lādzīgs onka, kas izrādīja neviltotu interesi par mums, mūsu interesi un mūsu problēmām. Skatījāmies Nacionālā Korpusa institūta grāmatas, spriedām par kritērijiem, pēc kuriem izvēlēties, vai tekstus iekļaut korpusā un tamlīdzīgi. Apskatījām kādas doktorantes sastādīto čehu-latviešu vārdnīcu. Pašlaik viens doktorants (Mihals starp citu, pie tā vēl atgriezīsimies vēlāk) strādājot pie vārdnīcas otrā virzienā, bet tur smagas problēmas sagādā nelielais latviešu-čehu paralēlo tekstu daudzums. Citiem vārdiem sakot, šeit cilvēki ir gluži labi informēti par lietām.
Pusdienlaikā pašķīrāmies – Speerx, K un Leišu Kolēģis nolēma ēst tuvumā un pēc tam atgriezties institūtā, mūs pārējās palaida pastaigāt un paskatīties ievērības cienīgos skatus. Līksmi mainīdamās piedzīvojumu stāstiem par Latvijas reģionālās virtuves īpatnībām (Kripoks ir no Latgales, bet D – no Ventspils), paēdām tuvēja krogā (man jau ir apnicis uzskaitīt, ko es te ēdu, bet man tiešām patīk čehu izpratne par to, kā gatavojama gaļa). Aiztaigājām līdz Vecpilsētas laukumam, kur ielīdām abās baznīcās. Dievmātes kādās tur baznīcā ar smukajiem, cakainajiem torņiem mūs patiesībā neielaida, bet pa stiklotajām durvīm palūrēt varēja. Daudz zelta un gandrīz tik pat daudz zīmju “fotogrāfēt aizliegts”. Tās gan neviens, pilnīgi neviens neievēroja. Nikolaja baznīcā (cerams, ka neesmu sajaukusi, Nikolajs te ir traki populārs baznīcu tēls) bija milzīgs kristāla kroņlukturis. Drusku atgādināja padomju laiku naktslampiņas ar plastmasas piekariņiem, tādas, kāda bija vectēvam. Nešaubos, ka man ir smagi samaitāta izpratne par šo jautājumu. Pamatā interjers manā mīļajā kombinācijā – balts ar zeltītām maliņām un vijiņām, ar freskām.
Pēc tam devāmies taisni ar neplānotu līkumu (kā jau teicu, pēc kartes pareizi nogriezties no laukuma ir neiespējami) uz Kārļa tiltu. Lai gan teorētiski tā nekādi nevar būt, tomēr mums pa ceļam sanāca Staronovas sinagoga, un Ebreju muzejkvartāls (bijušais geto). Biedrenēm iedvesmas pirkt padārgās biļetes nebija, savukārt vakarā, kad uzklausīju Čermaka kunga ieteikumus, ko apskatīt, sapratu, ka nacistu sakolekcionēto dārgumu izstādi es jau esmu redzējusi ar RMF gādību. Atmiņa gan tiepīgi atsakās atzīties, kurā sinagogā es toreiz biju. Nu jā, kapsēta paliek nākotnes plānā, tāpat kā Divako Šarka.
Pie Kārļa tilta nu jau būšu kārtīgi pieradusi. Gājām pāri, fotogrāfējām, fotogrāfējāmies, laikojām suvenīrus. D nolēma, ka grib, lai viņu uzzīmē kāds no uz tilta sēdošajiem māksliniekiem. Tā kā tas prasa gandrīz 20 minūtes, mēs ar Kripoku devāmies tālāk. Es nopirku skaistus metāla tīkliņa auskarus, kuri mani drusku piekrāpa – man sākumā likās, ka tie ir savērpti Mēbiusa ceļā, bet nebija. Jānoskaidro, ko nozīmē tombuk, un ko – rhodium. *
Netālu aiz Kārļa tilta ir Malostranskas laukums, tur abas ar Kripoku ieraudzījām Starbucks un piezemējāmies. Etniskais kolorīts ir forši, bet šoreiz mēs gribējām internetu. Tur arī nopublicēju pirmo stāstu.
Sagaidījām D, pabeidzām dzert kafiju un fiksi tesāmies uz viesnīcu (ar kājiņām, pāri Staremestai), jo 15 minūšu laikā mums bija pie viesnīcas jāsatiek K un Speerx – abas viesnīcas atslēgas ir pie mums. Pa ceļam Speerx sazvana Kripoku un par kaut ko vienojas.
Viesnīca nokļūstam pat drusku ātrāk. Kājas nostaigātas, mugura man piekususi, visas trijas sabirstam numuriņos gaidīt pārējās.
Mazliet atvilku elpu, pārkrāmēju somu… Safotogrāfēju istabu. Izvelku lādētāju, uzlieku datoru palādēties… Pieslēdu tīkla vadu, apsēžos pie apkopēju atvērtā loga rakstīt memuārus. Idille. … … Ā, jānobildē skats pa logu.
– Umm, meitenes, jūs tur sen stāvat?!
– Jā!!!
Tad nu es atritināju savu garo bizi, nolaidu to lejā pa logu, un galīgi nesajūsminātās K un Speerx breidzot tika iekšā (tā ir Speerka interpretācija). K pīki atcirta, ka esot gan ilgi gaidījušas. Telefons?!
Viesnīcā nedaudz savācāmies un devāmies vakariņot ar Čermaku.
P.S. Kabeli kaut kad pa dienu dabūjām ar depozītu 200 kronas (krona ir apmēram 3 santīmi)
Komentāru nav.
*) Vienu no auskariem pazaudēju Rīgā, panēsājusi mazāk kā piecas reizes. Šausmīgi žēl. Otrs gaida pārtaisīšanu par kaklarotu.
Leave a Reply