Otrdien, 2012-02-14
11:33
Ar katru nākamo dienu pamosties kļūst ar vien grūtāk, bail iedomāties, kā tas būs piektdien. Šorīt pirmā lekcija ir par lielajiem datiem – tīri interesanti, vismaz drusciņ pamodina. Neveicas man šajā braucienā ar kafiju, iespējams, starpbrīdī iešu šturmēt Starbucks, kas atrodas tieši blakus ēkā attiecībā pret fakultāti, kur notiek konference.
Vakar pēdējā lekcija bija atcelta lektora slimības dēļ, tāpēc nolēmu, ka gribu kaut ko apskatīt. Kādu brīdi pamocījos, mēģinot saprast, vai kolēģi grib kaut ko grib (un ko), un sapratu, ka es neko nesaprotu. Beigās es teicu, ka braukšu skatīties Višehradu ( “otru Prāgas pili”) un ka, ja viņi grib, var doties līdzi. Tālāk tas attīstījās tā, ka mēs Prāgas domei nošmaucām 3 tramvaja biļešu cenas, jo pie 18.tramvaja vadītāja nevarēja nopirkt biļetes.
Višehrada ir ievērojami mazāka par Kārļa pili un, iespējams, ka arī vecāka. Tikt skaidrībā ar Prāgas vēsturi ir visnotaļ netriviāls jautājums pat ar visu Vikipēdijas palīdzību, jo vēstures ir ļoti daudz – katram rajonam un rajoniņam sava un lielākoties gana sena – no 10. vai vismaz no 13.gs. Starp citu, vēl šodien Prāga ir gana spēcīgi sadalīta rajonos, un ir liels daudzums administratīvo jautājumu, ko katrs rajons risina atsevišķi.
Pils kompleksa centrā ir “cakainajā stilā” celtā Pētera un Paula katedrāle. Būtu gribējusi ieiet iekšā, bet tobrīd tur notika kaut kāds pasākums un nevienu iekšā nelaida. Es no ārpuses nedaudz pafotogrāfēju un paklausījos, cik skaisti spēlē ērģeles un zvana baznīcas zvani. Zvanu, starp citu, bija stipri daudz, izklausījās lieliski, bet saskaitīt, cik, mana nemuzikalitāte neļāva.
Pie baznīcas ir kapsēta, kurā apglabāti daudzi slaveni čehi un apkārt salīdzinoši pārskatāma lieluma parks, kas beidzās pie pils nocietinājuma mūriem. Pretstatā daudzām citām pilīm, šīs pagalms lielākoties robežojas ar mūru augšējo malu nevis apakšējo. Mūri ir visnotaļ grandiozi un skats no to augšmalas – vienkārši fantastisks. Pirmām kārtām, Višehrada atrodas tā Prāgas fragmenta, ko līdz šim biju izstaigājusi, pašā malā, turklāt salīdzinoši augstā kalnā, un, otrkārt, vakar bija skaists laiks.
Apskatīju Nusles tiltu – garu viaduktu pāri ielejai, kurā atrodas Nusles rajons. Paskatījos atkal uz lielo pili, uz daudzajiem sarkanajiem Prāgas jumtiņiem un uz dažiem rajoniem, kas satur diezgan padomjniecisku arhitektūru. Vakar bija mākoņi un viegla migliņa, tādēļ saultieta krāšņums izpalika, atlika tikai nojaust, ka saule riet, jo ap visām pilīm migliņa palika tāda viegli rozā.
Apstaigājām apmēram pusi nocietinājumu, kad es sāku uzzināt, ka beidzot esmu sastapusi cilvēkus, kas salst vēl vairāk, ātrāk un stiprāk par mani. Tā nu mana jūsmošana par arhitektūras kompleksu, kas sevī vienlaicīgi ietver gan sirdi sildošu vienkāršību un robustumu, gan grandiozitāti, gan fantastiskas gotiskās cakas, tika piebremzēta, un mēs pa stāvo nogāzi pa pusei gājām, pa pusei slīdējām lejā uz upes pusi. Noteikti vajagot atrast kādu karstvīnu, pie kura sasildīt rokas.
Starp citu, turpceļā mēs uz pili gājām pa tik stāvu nogāzi, ka M., paskatījies uz gar ceļa malu blīvi saliktajām mašīnām (perpendikulāri slīpumam), atzina, ka viņam tā parkoties negribētos. Slīpums kaut kur starp 30 un 45 grādiem.
Tā, tagad Hajičs ļoti interesanti stāsta par holokausta atmiņām, turpinājumu uzrakstīšu vēlāk.
Komentāru nav.
Leave a Reply