Pēc tam, kad neizdevās nopublicēt iepriekšējo postu, jo jau bija atslēgts viss internets, nolēmu, ka jādodas vien uz angāru. Tā īsti ko tur darīt nav, bet nu varētu telti sapakot (izrādījās, ka teltis pieder pie izdales materiāliem un man ikurāt nav telts). Kādu brīdi pakārpījusies pa savām mantām, izlēmu, ka jāaiziet angāra otrā galā mikroviļņu krāsniņu kontaktos uzlikt lādēties savu telefonu un fotoaparāta bateriju, kas bija mani ievērojami pārsteigusi ar savu pēkšņo tukšumu.
Kad atgriezos no pusdienām, no apsargiem uzzināju, ka lidosta jāpamet līdz četriem. Nu labi, mūsu grupai taisni četros arī ir sarunāts tikties pie drošības pārbaudēm pirms promiešanas (mūs čekoja, lai nenesam prom svešus laptopus).
Ap pustrijiem slinki rakājos pa telti, mēģinot izdomāt, vai čemodānā ieiet gan guļammaiss, gan konferences somiņa, dvielis, vairāki t-krekli un citi izdales materiāli, kad ārpusē sākās kaut kāda klaigāšana. Izrādās, apsargi-uzkopēji grib, lai novācam teltis un mantas un nesam visu ārā, lai viņi varētu uzkopt angāru. Kaut ko pastrīdamies par četriem, bet nu vācamies ar kopā. Starp citu, mūsu grupa ir lidostā palikusi pēdējā, visi citi kampusero ir jau prom.
Tā kā mana telts biedrene staigā pa Berlīni, man paliek pārdomas, ko darīt ar viņas mantām. Beigās nolemju, ka, lai gan man nepatiktu, ka manas mantas kāds šā tā sabāž somās, tomēr vēl vairāk man nepatiktu, ka viņas tiek izmestas vai pazaudētas, tāpēc kaut kā to visu sapakoju – gan viņas mantas, gan telti, gan vēl kaut kur dabūju otru telti – viņai.
Divām mūsu grupas teltīm neviens no iemītniekiem nav klāt, tās ir pilnas ar nesakrāmētām mantām. Pēc īsa pārdomu brīža viņas tiek izvilktas ārā ar visām mantām.
Ārā pie angāra kādu brīdi ķibinos ar guļammaisu, paklājiņu un telšu piesiešanas pie savas un teltsbiedrenes somas, jo citādi man smagi aptrūkstas roku to visu pārvietot. Kad esmu to pabeigusi, sāku staipīties un skatīties apkārt. “Skat, kāds melns mākonis. Man šķiet, drīz līs…”
Jā, pēc pāris minūtēm tiešām sāk līt, turklāt stipri. Angāra tīrītāji var iet ieskrieties, mēs pāris sekunžu laikā esam atpakaļ angārā, tikai nelienam tik dziļi, paliekam pie durvīm. Pēc laika posma dažu kāršu partiju garumā atnāk tie paši apsargi-uzkopēji, kas grib, lai mēs ejam ārā. Mēs negribam iet ārā – ja nu atkal sāk līt? Beigās noskaidrojas, ka viņi grib tikai aizvērt angāra galvenās durvis, bet mēs esam salikuši savas mantas uz sliedēm. Novācam mantas no sliedēm, paliekam iekšā un viņi aizver angāra durvis. Mums izkļūšanai paliek otras durvis angāra galā.
Kaut kur pa burzmu eju skatīties savu telefonu, kas lādējas. Viņa tur nav. Pēc zināmas snaikstīšanās mani pamana viens no konferences organizatoriem. Izrādās, manas mantiņas paņēmusi apsardze, jo domājusi, ka tās ir aizmirstas. Savācu mantas un sapakoju somā. Kad lietus dēļ atgriežamies angārā, nolemju tomēr uzlikt palādēties vēl.
Vēl pēc dažām kāršu partijām ierodas mūsu grupas organizatore Lauma, un vēl pēc dažām partijām, mēs, daļēji saskaitīti, ejam cauri drošības pārbaudei. Kad manas somas ir pārbaudītas, saprotu, ka runājoties ar nesen atgriezušos telts biedreni (viņa mani pat paslavēja, ka man esot izdevies to visu tik kompakti svākt!), savu telefonu šoreiz tiešām esmu aizmirsusi. Skrienu atpakaļ, savācu to visu un iepakoju somā otru reizi.
Kamēr autobuss pamazām tiek izsaukts un atvadīts uz lidostas šo pusi (mēs tobrīd atradāmies tajā lidostas teritorijas daļā, kurai pieeja ir ierobežota), tikmēr paiet vēl krietni daudz laika. Laumai par uztraukumiem, mūsu grupa ir ļoti izplūstošs organisms – lai vai kā viņa mēģinātu mūs saskaitīt, visu nekad nav. Vienā brīdī vēl mazliet nolīst. Divi liela auguma džeki, kas bija par lielu, lai sagulētu vienā teltī, smiedamies mēģina zem tās pašas telts no lietus paglābties gan paši, gan vēl paglābt daudz somu un pāris meitenes. Bet tas bija mazs lietiņš, nesalijām stipri. Nevarot sagaidīt autobusu, cilvēki savācās no konferences “suvenīrus” – ārā metamos plakātus ar konferences simboliku un tamlīdzīgas lietas. Jāatzīst, ka mums to visu arī labprāt atdeva. Teltis, kā pēdējā, mūsu grupa laikam savāca veselu autokravu.
Es kaut kur vienā brīdī (vēl pirms pēdējā lietus) nolēmu, ka jāuztaisā kādas lidostas kopbildes. Nu ne jau pavisam kopbildes, abi angāru spārni noteikti vienā kadrā nesatilps, bet nu vismaz to spārnu, kurā gulējām. Kāpjos atpakaļ. Un vēl. Un vēl. Sireāla sajūta: lidosta paliek apmēram tāda pati, laukums man arī, bet cilvēciņi pie angāriem paliek ar vien mazāki un mazāki, un beigās pavisam smieklīgi maziņi.
Apbrīnojamā kārtā pussešos tiešām bijām izbraukuši. Braucām ātri un ar maz pieturām, bet gulēju šoreiz vājāk kā turpceļā – pleci uz grīdas tomēr bija nogulējušies un mēdza protestēt pret gulēšanu pozās uz viena vai otra pleca – gandrīz visās tajās, kas man autobusā liekas visērtākās. Vakarā vēl neaizmigusi, kādu laiku domāju, ka šādi pamesti, brīvi izstaigājami lidlauki ir bīstami – kad tur ir pabūts, nezinkāpēc var gribēties atgriezties.
Septiņos no rīta pēc Latvijas laika atvēru acis un nobrīnījos – visur balts. Braucam pa vienmērīgu miglu, kas ir tik bieza, ka neko daudz tālāk aiz ceļa malām redzēt nevar. Tobrīd pieņēmu, ka esam Polijā. Man par lielu pārsteigumu deviņos, kad pamodos otro reizi, mēs pieturējām benzīntankā nevis Polijā vai Lietuvā, bet jau Latvijā, un kaut kur ap pusvienpadsmitiem jau bijām Rīgā.
Leave a Reply