Uz Tartu braucām autoekipāžā. Pa ceļam uzzināju, ka gabaliņu aiz Straupes ir Brasas krogs (ja pareizi atceros nosaukumu): apmēram latviešu virtuves ēstuve, kurā var dabūt absolūti burvīgu cūkgaļu ar zilā siera mērcīti un ceptām biešu šķēlītēm, ksa sakaisītas ar garšvielām un drupinātiem riekstiem. Savukārt otra ekipāža esot pa ceļam trāpījusi kaut kādā der Tolli mauzelejā.
Viesnīca ir tiešām laba priekš trim zvaigznēm. Tiesa, šorīt es nobrīnījos, kāpēc viss ēdiens brokastīs ir tāds pierasts un normāls, bet tad es pamodos un sevi sabāru: neesmu taču tālu no Latvijas. Droši vien viņai nav četras zvaigznes tāpēc, ka vannas istabā ir duša “uz grīdas”. Savukārt, spoguļi ir lieli un ērti izvietoti, un istabā ir neliels, šķirbiņā atverams logs, kas atrisina potenciālās sausā gaisa problēmas. Turklāt es beidzot esmu nokļuvusi “dvīņu” istabā un man ir pašai sava gulta, tiesa, pamīksta.
Konference notiek nesen uzbumsītajā zinātnes centrā AHHAA, kas esot lielākais Baltijā. Šodien smuki sēžam vidēji lielā auditorijā, bet vakar “welcome drink” pasākumā mums bija atļauts staigāt pa praktiski visu muzeju un aiztikt un izmēģināt lielāko daļu eksponātu. Jau iepriekš biju lielajā čivinātavā rezējusi Vjačeslava Kaščejeva iedvesmojošās atsauksmes par šo centru, bet tagad no tiesas sapriecājos: palaist čupiņu zinātnieku paspēlēties zinātnes centrā ar interaktīvajiem eksperimentiem bija īsti piemēroti. Skatījos stroboskopu māņus, spēlējos ar ūdens plusmu sistēmām un peldošām bumbiņām, tiku apgriezta ar kājām gaisā centrafūgā (ĀĀĀĀĀ!!!!!! un tagad uz otru pusi!!) un uzvilkos līdz griestiem ar trīšu sistēmu, kas ļauj to izdarīt ar patiešām nelielu spēku.
L iedrošināta, pietuvojos atsvarotajam velosipēdam, kas brauc pa trosi gabaliņu zem centrālās zāles lielā kupola. Apakšā tīkls un mazi, mazi cilvēciņi, kas dzer savus mazmazītiņos vīniņus un ēd mikroskopiskās uzkodas. Velosipēds apgāzties nevar, jo apakšā ir monstrozs atsvars, kura dēļ masas centru novietojas tā, ka jebkāda braucēja ļodzīšanās tur neko padarīt nevar. Pa ceļam mazliet padiskutējām par to, vai bailes no augstuma iestājas, stāvot uz caurredzama režģa ar uzticamām margām lielā augstumā. Man – nē, viņai – jā. Veselu mūžību sēdēju uz tā velosipēda, pārliecinot sevi, ka es to varu, un ka apakšā redzamais tīkls ir pietiekami labi man redzams, lai es justos pietiekami droša. Un galvenais, ka, ja es to izdarīšu, tad tas būs vēl viens solītis cīņā ar absolūti neciešajamajām bailēm, kas sarežģī braukšanu pa lejupejošiem eskalatoriem un pilnībā iznīcināja manas iespējas skolā izpildīt jebkādus līdzsvara vingrinājumus. Tad es izkrāmēju no biksu kabatas maku un atdevu L., jo atstāt maku ne no kurienes neaizsniedamajā tiklā būtu stulbi. Tad pameditēju vēl vienu mūžību un kaut kur pa vidu izlasīju, ka lēkt tīklā stingri aizliegts.
Starp citu, ir daudz vieglāk braukt, ja skatās nevis uz leju, bet uz priekšu – uz otru troses galu. Tā nu es braucu un pat gandrīz aizbraucu, neskatoties uz trīcošajām kājam, līdz mazu gabaliņu pirms gala platformas velosipēds nolēma, ka tagad ir jāslīd atpakaļ, jo es neminos pietiekami stipri. Tas bija uz abām pusēm braucams velosipēds ar 2 sēdekļiem un 2 stūrēm. Labi, ka ir bremzes. Bet ko darīt tālāk – ar rokām aizsniegt platformu vēl nevar, tad es toč nokritīšu. Vispār tagad būtu īsti vietā, ka mani kāds izglābtu… bet mans fiziskais novietojums telpā nepieļauj glābēju ierašanos, tīklā lekt ir aizliegts, turklāt tas ir tālu. Tātad tomēr jāglābjas pašai. Tā, braukt ar nospiestām bremzēm nevar, bet tad arī atpakaļ neripo. Pēc teorijas man būtu jāpalaiž vaļā bremzes un ļoti stipri jāspiež pedāļi. Praksē – sasodīts, rezultāts ir 5 cm un tad es atkal slīdu atpakaļ. Un kad es šitā biju gabaliņu uz priekšu nocīnījusies, tad atnāca D. un padeva man roku. Varbūt tas bija mazliet par daudz ekstrēms augstumbaiļu treniņš, bet pēc tam centrifūga, kurā pašam nekas nav jādara bailīgajos brīžos, bija tīrie nieki 🙂 Vēl kaut kur bija vilciņveida krēsli, kuros šūpoties bija daudz vieglāk, ja pievelk klāt kājas.
Spoguļu labirints un 20 grādu leņķī novietotā istaba bija ārkārtīgi jauki vingrinājumi. Spoguļu labirintā ir svarīgi zināt, ka tur drīkst iet tikai tajās spraugās, kur tu pats sev pretī nenāc, citādi var sasisties pret spoguli. Savukārt perfekti taisnleņķainā istaba, kas novietota nelielā leņķī bez mazākās minstināšanās uzdzina šūpošanās sajūtu un nespēju saprast, kas ir “taisni” pat cilvēkiem, kas bija lasījuši par šo fenomenu un zināja, kas gaidāms.
Pēc “welcome coctail” lielā barā okupējām P. viesnīcas numuru, lai vakarētu. Dziedājām “Sveiks lai dzīvo!” mūsu jubilārei, un vispār es augstu novērtēju kaimiņu cieto miegu (vai viesnīcas biezās sienas), jo pēdējie vakrētāji, to skaitā es, L. un G., aizgājām gulēt pusčetros naktī.
P.S. “welcome drink” uzkodas bija ļoti garšīgas un mani pat nepiemeklēja dieva sods par uzkodu miksēšanu ar visām tām izklaidēm.
Leave a Reply