Vakar bija vienkārši konference un pēc tam – svinīgās vakariņas tajā pašā Šekspīra restorāna, kur kādu laiku atpakaļ tā pārsmējos, ka 15 minūtes nevarēju desertu apēst. Vakariņu labākā daļa bija salāti ar vistu un cieto sieru, tomātiem, zaļām lapām un vēl šo to.
Vakarā ar abām datoriķu meitenēm sēdējām viesnīcas pirmajā stāvā, dzērām kafiju ar Vana Tallin un mēģinājām nerunāt par studijām. Kad pie bāra ieguvām kafiju, sākām spriest par to, vai bārmenis ir vienkārši smaidīgs vai arī smaida, jo mēs esam jaunas un smukas, un vai barmenis saprot, ko mēs te runājam. Beigās norunājušas vairākas stundas par studijām un fakultati un mazliet par darbu, pašķīrāmies: viņas gāja gulēt un es – skatīties, ko dara citi kolēģi. Kolēģi bija bruņojušies ar zvērīgu apņemšanos laicīgi iet gulēt, tāpēc šoreiz nebija četri, kad beidzām muldēt, bija trīs.
No rīta mazā gaismiņā pie pusvērtā viesnīcas loga sākas velnzinkāda apokalipse. 6.stāvā! Neatmodusies iezveļos no gultas un aizveru logu, bet istabas biedrene vēlak stāsta, ka esot bijis kā būvlaukumā. Kad pieceļos pa īstam, man sāp kakls (varbūt slimojošo kolēģu baciļi atraduši arī mani) un jebkāda piedzīvojumu kāre ir 0 līmenī. Ārā čekojoties, pat viesnīcas numuriņu nesabildēju. Bet zinātnes centrā, kur mums notiek konfa, ieguvu skeletu.
Kolēģes rīta pusē filozofēja, ka briesmīgi nāk miegs un ļoti gribās mājās. Nu jau drīz arī brauksim. Šoreiz priecājos, ka nemāku vadīt auto.
Leave a Reply