Atbraucām veiksmīgi. Hamburgā līņā, no sniega ne mazāko ziņu. Nolaidāmies jau stipri vēlu, aizgājām uz dzīvokli, kur mitināsimies, un tad uz kongresu centru piereģistrēties. Hamburga izrādījās manam GPS-am nepiemērota pilsēta – pagāja kāda pusstunda vai pat vairāk, kamēr ieguvu pirmo patstāvīgo kontaktu ar satelītiem. Pēc piereģistrēšanās kādu brīdi nevarējām atrast kopsaucēju, kas būtu nākamā nepieciešamā lieta – internets vai ēdiens. Beigās puiši piezemējās blakus esošās stacijas makdonaldā meklēt internetu, kamēr es stāvēju ārā, gaidot, kad GPS beidzot atradīs satelītus. Satelīti atradās, turklāt tagad beidzot ļoti ātri, internets – vairāk nē nekā jā. Ejot atpakaļ uz viesnīcu, izmetām krietnu loku pa pilsētu, redzējām vairākas vientorņa baznīcas un pāris mazām lampiņām izgaismotus Ziemassvētku tirdziņus, bet viss ir pilnīgi un galīgi ciet. Tas bija ap desmitiem kalendāra sarkanās dienas vakarā. Ejot atpakaļ uz dzīvokli, GPS pāris reizes izspēlēja triku “man šķiet, mēs atrodamies kvartāla vidū uz mājas jumta”, kā rezultātā es izvedu mūs pa lieki līkumotu maršrutu, kas pats par sevi nebūtu nekas smieklīgs, bet puiši pamanīja to tikai vēlāk, kad gāja kaut kur nākošo reizi.
Puse mūsu dzīvokļa biedru pēc atgriešanās, davās tālākos pārtikas meklējumos, otra puse, mani ieskaitot, palika viesnīcā. Izrādās, te arī picas brīvdienu naktīs nepiegādā… Beidzās viss ar to, ka mēs ēdām vakariņas ķīniešu restorānā, kas ir vaļā līdz trijiem naktī, sarkano lukturu rajonā netālu no vairākiem sexšopiem.
Aizgāju gulēt ātrāk, pārējie palika hakot. Man palika iespaids, ka pārējie taisās celties agri un iet kaut kur – kurš meklēt Western Union, kurš – pārtikas veikalu, bet es jutos pārmiegojusies bezjēgā un uzliku modinātāju, cik vēlu vien var.
No rīta zvana modinātājs, mans. Dzīvoklī miers un klusums. Nobrīnos un mazliet saskumstu – tiešām es būtu nepamanījusi, ka pilnīgi visi aiziet? Āā, kaut kur bija dziļa miega epizode, kurā es tīksmi izstiepos pa visu dīvānu, kad piecēlās otrs biedrs, kas nomitināts uz šī paša dīvāna. Sasodīts, tas gan ir viens šaurs dīvāns, briesmīgi uzmanīgi jāguļ, lai netīšām nenoelkoņotu neko nenoziegušos cilvēkus. Man būtu licies, ka piedāvāt tādu kā divguļamo ir mazliet nepieklājīgi, bet vismaz spilvens jauks. Ejot meklēt rīta tēju, atklāju, ka patiesībā dzīvoklī ir tik kluss tāpēc, ka vannas istabai ir laba skaņas izolācija un viens no biedriem bija tur, savukārt pārējie vēl guļ.
Hamburgas kongresu centrs ir liels un diezgan ērts, neskatoties uz visām sentimentālajām atmiņām par Berlīnes kongresu centru, jāatzīst, ka ir jauki, ka CCC pārcelts uz šejieni. Tik daudz vietas, gaiteņu un stāvu (četri, turklāt praktiski visā platībā arī tiešām ir pieejami kongresam), ka 1.zāli meklēju diezgan ilgi pat par spīti bagātīgi izliktajām zīmēm. Un par spīti tam, ka viņa ir ļoti liela un aizņem lielu centra daļu.
Testēju hakeru dzērienu Club-Mate. Pirms 2 gadiem noraidīju kā negaršīgu, bet tagad garšo. Dabūju aizpagājušā gada T-kreklu. Viss iet labi, tikai šausmīgi nak miegs.
Atklāšanas runa tāpat kā pirms diviem gadiem veltīta “Total Surveillance State” tematikai. Iesaku.
Un ļoti nāk miegs.
Leave a Reply