Mazliet baznīcas

Šodien zibensreferātu starplaikā pienāca kaut kāds hakeris un vienam no mūsu grupiņas jautāja, vai viņš ir piedzēries, ka tāda interesanta izruna. Un ko viņš darot… Un vispār cilvēkam ļoti gribējās parunāties 🙂 Iemācījos spārnoto frāzi, ka tie, kas strādā ar vecajām sistēmām un mēģina padarīt viņas pieejamas un lietojamas mūsdienās, ir programmētāji-ekologi.

Vakar dabūju kongresa uzlīmes. Šodien ir pēdējā kongresa diena, no vienas puses jūtos ļoti nogurusi, no otras puses – beidzot pieradusi pie valodas un intensitātes, un tagad viss beidzās. Bā. Bet varbūt man tomēr vajadzētu janvāra sākumā paņemt vēl pāris dienas brīvas un atpūsties no atpūšanās. Bet varbūt es vienkārši kongresa sākumā biju slima un tāpēc tik ļoti noguru.

Vakar divatā izmetām nelielu līkumiņu pa naksnīgo Hamburgu, safotogrāfējām netālu no dzīvokļa esošo Mihaēla baznīcu un vēl šādas tādas vienkārši Hamburgas ainiņas. Daudz stipri lielu māju, gan “stiklainās”, gan šis tas mazliet vecāks. Iekšā baznīcā gan netikām, bet no ārpuses ļoti mīlīga – vidēji liela, sarkana, ar vidēji lielu daudzumu skulptūru un caku (visiežāk baltu) un smuki izgaisnmotiem logiem ļoti dažādās formās. Tornis ir pelēks, kantains, bet man neierasti noslēdzas ar kupolu, kas balstās uz diezgan augstām kolonnām. Vēl neparasti bija tas, ka baznīcas daudzās durvis bija numurētas kā tādi dzīvokļi – es vienā sānā redzēju 8, 9. 10. No rītiem es vienmēr steidzos, vakarā no CCH izejam, kad ir jau tumšs un viss ir aizvēries (vai tūlīt, tūlīt aizvērsies), līdz ar to kongress nav diez ko piemērots fototūrismam. Varbūt kaut ko rīt priekšpusdienā.

Dzīvoklī esmu sākusi justies patiesi mājīgi. Kā pa miglu atceros, ka kaut kad naktī piesolīju spilvenu vardarbību tam, kura modinātājs zvana jau kuro minūti.

Laiks silts, ap nulli, vairs nelīst. Ziemas jaka te nav tas vispiemērotākais apģērbs, turklāt manējā laikam taču mitruma dēļ ir sakusi spēcīgi ost pēc suņa. Vens no mūsu biedriem jau otro dienu skraida adītā jakā, cimdos un šallē. Vācieši turpina būt kā jau vācieši – bez gara un brīžiem kaitninoši liekvārdīga uzaicinājuma angliski nerunās, neizpratnes pilna sejas izteiksme noteikti nav motivācija mainīt valodu. Man garšo šejienes bulciņas, mīkstas, saldas, smaržīgas, bet tas noteikti ir subjektīvi, jo viņas pamatā pārstv kategoriju “cukurs ar cukuru”. Hamburgā neesmu redzējusi to jūras velšu fastfūdu, ar kuru barojos pirms diviem gadiem Berlīne, bet tie biedrīša atrastie Džima Bloka burgeri ir visnotaļ labi. It īpaši, kad par burgeru nosauktais ēdiens ir salāti, liela, apcepta karbonāde un krāsnī cepts kartupelis ar krējumu. Jā, par to es piekrītu, ka tas tiešām ir jāēd ar nazi un dakšiņu. Šodien uzticēju sava ēdiena pasūtīšanu vienam vāciski runājošajam latvietim, jo tā šķita ticamāk, ka dabūšu īsto lietu. Viņi ar viesmīli norunāja krietni daudz minūšu, kamēr tika skaidrībā 😀

Ēdot nokavējām nākamo referātu, tāpēc tā beigu daļu es pavadīju staigājot pa kongresu centru un fotogrāfējot. Tā kā cilvēkus fotogrāfēt nedrīkst, tad baigi daudz bilžu nebūs, bet nu pa kādam piemiņas nieciņam vajag :).

Tagad klausos priekšpēdējo referātu, un vēl palikusi noslēguma uzruna. Eh. Eh. Vakar vai aizvakar viena draudzene teica, ka mazliet apskaužot mani, ka esmu vietā, kur šad un tad uzstājas cilvēki, ko viņa ļoti ciena. Mazliet to apdomājusi, sapratu, ka man vajag vairāk stāstīt, ka C3 ir viens no lieliskākajiem pasākumiem, ko zinu, un es ļoti iesaku ieinteresētajiem cilvēkiem viņu apmeklēt.