Santpauli vēlreiz

Vakar pēc konferences noslēguma runas, kurā uzzinājām, ka dzērienu tilpums, ko konferences dalībnieki patērējuši, ir aptuveni līdzīgs 1/6 zilā vaļa tilpuma, un vēl citus smieklīgus niekus, nevarējām viegli izlemt, vai doties uz oficiālo pēcballīti vai nē. Viens no mūsu bariņa ļoti gribēja vispirms uz dzīvokli. Nu labi.

Dzīvoklī ieradāmies slapji izmirkuši un uzzinājuši, tieši cik ūdens caurlaidīgas ir mūsu jakas. Hmm, jā, viens no mums bija slapjš, jo jau kuro dienu staigāja adītajā jakā. Es un vēl viens no mums bija slapji, jo mūs piekāsa mūsu vējjakas. Ceturtais laikam nepasūdzējās. Pēc šī notikumu pavērsiena palikām dzīvoklī kādu laiku žāvēties un tad, neizlēmības vadīti, uz ballīti tā arī neaizdevāmies.

Kaut kad, laikam vēl pirms pusnakts viens no mums pārbaudījis, ka lietus ir beidzies, taisījās iet sabildēt sarkano lukturu rajonu, kur pirmajā vakarā vakariņojām. Es strauji atcēlu gulēšanas plānu, uzvilku puslīdz izžuvušās bikses un devos līdzi.

Redzējām dāaaaaaaaaaaaaudz spīdīgu gaismiņu, čupu maziņu kebabotaviņu un burgerotaviņu, kā arī tādu pašu daudzumu sekšopu un klubu. Pupu suvenīri. Daudz suvenīru, no kuriem secināju, ka esam Santpauli rajonā. Daži geju klubi, pāris spēļu zāles. Ļoti daudz bankomātu. Maza iestādīta, kas tirgo “wodka-bomb” tieši blakus bankomātam. Diennakts veikals, kurā dabūjam mazliet alu manam biedram, 2 pudeles Club-Mate limonādes, ko aizvest mājās, un pienu pankūkām (kamēr staigājām, pienāca SMS no dzīvoklī palicējiem), kā arī jocīgu bundžiņu ar Džeka Daniela un ingvera limonādes maisījumu. Pavakariņojām ķīniešu restorānā. Uz atvadām oficiants (tas pats, kas pirmajā reizē) paprasīja, no kurienes esam un novēlēja laimīgu Jauno gadu. Mans ceļabiedrs nopriecājās, ka aziātiskā paskata onkulis mums tiešām novēlēja “Happy New Year!”, kā tas pienākas angliski, nevis Silvester, kā to sauc vācieši. Es savukārt tad sapratu, ka šī iemesla dēļ nejutos dzirdējusi gandrīz nevienu jaunā gada novēlējumu līdz šim.

Kad atgriezāmies dzīvoklī, konstatējām, ka viens no palicējiem kodē, bet otrs guļ. Mūs sagaidīja ar jautājumu, vai īsziņā ir bijis prasīts tikai piens vai alus arī. Izrādījās, ka nu jau aizmigušais biedrs bija īsziņu atsūtiji, hmm, saīsinātā viedā.

Guļošais biedrs bija pa diognāli aizņēmis praktiski visu gultu, un tā rezultātā manā istabā tika ierīkots hacskpace, kur divi kolēģi palika hakot, bet es gāju gulēt ap trijiem. Mazliet pašaubījos, vai tiešām spēšu nākamajā rītā deviņos piecelties, lai dotos staigāt pa Hamburgas centru. Sevišķi daudz laika jau man tajā priekšpusdienā nebūs, jo vienos ir paredzēts doties no dzīvokļa prom uz lidostu. Pielēmu, ka pusvienos man jābūt atpakaļ, lai sakārtotu čemodānu.

P.S. Iezīmīgi, ka tas balagāns ļoti pēkšņi kādā ielas vietā sākas un tik pat pēkšņi gabalu tālāk beidzas. Nekādas pakāpeniskas pārejas, pēkšņi ir klusums un viss. Noeeja uz metro.