Pretstatā Pēterburgai, Hamburgā attālumi ir nevis pārsteidzoši lieli, bet pārsteidzoši mazi. Lai gan varbūt tam ir sakars, ka biju centusies ieplānot ļoti īsu pastaigu – lidmašīnas nokavēšana man šoreiz likās vēl nevēlamāka kā parasti.
Svētās Katrīnas baznīcu atradu vien kādu triju kvartālu attālumā laikam. Katrā ziņā pārsteidzoši drīz. Pa vidu šķērsoju vienu diezgan skaistu tiltiņu pār mazliet lielāku kanālu un vienu lielu, garlaicīgu maģistrālo ielu. Hamburgā gājēju pārejām zaļie cilvēciņi nemirgo, vienkārši pēkšņi pārslēdzas uz sarkanajiem. Man tas it īpaši sākumā likās ļoti neērti, bet tad pieradu, ka hamburdznieki, šķiet, mazāk uztraucas par gājēju atrašanos uz brauktuves sarkanās gaismas laikā.
Katrīnas baznīca izrādījās esam milzīga ķieģeļu ēka ar vienu torni. Daudzejādā ziņā atgādina Sv. Pētera baznīcu Rīgā, lai gan Katrīnas baznīcas ārsienu noformējums ir viendabīgāks un vienkāršāks kā Pētera baznīcai. Pat tornis atgādina posmainu tārpu tāpat kā Pēterbaznīcai. Iegāju iekšā un mazliet izbijos, kad pēkšņi sāka spēlēt ērģeles. Nu jā, drīz būs Vecgada vakara dievkalpojums. Interjers gandrīz pilnībā balts, un es mierīgi teiktu, ka askētisks, ja vien baznīca neatstātu uz mani tādu kā grandiozuma sajūtu. Ņemot vērā, ka esmu redzējusi gan lielākas, gan krāšņāk rotātas baznīcas, jā, kaut kas tajā visā ir. Baltas kolonnas, lauztās arkas un vitrāžas. Šur un tur pa kādai skulptūrai. Aizliegts fotogrāfēt. Pie ieejas garš koka statīvs uz paaugstām kājām. Uz tā cilvēki apmēram krūšu augstumā sprauž svecītes. Statīvu klāj milzonīga sveču parafīna nopilējumu kārta tā, ka pat nevar saprast, kur beidzās statīvs (un kāda ir tā patiesā forma; man šķiet, ka tie bija divi vai trīs baļķīši vai pusbaļķīši, piestiprināti pie diviem A veida kāju komplektiem katrā galā) un sākās parafīna kārta, jo cilvēki savas jaunās sveces vienkārši lipina izdzisušajām “uz galvas”. Ja pareizi atceros, parafīna pilējumu kārta bija vairkāk kā pusmetra augstumā visa vairāk kā metru garā svečtura garumā. Smalkais parafīna rievojums bija lieta, par kuru man bija patiesi žēl, ka nedabūju kādu bildi. Nu varbūt kādu citu reizi.
Garām baznīcai izgāju pie lielāka kanāla, kam pāri redzams Speiherstades rajons – neliela pussaliņa, kas gandrīz pilnībā apbūvēta ar tumši sarkanu ķieģeļu ēkām. Viki saka, ka tas esot vēsturiskais noliktavu rajons, kurā agrāk ir bijis atļauts pārkraut preci no kuģa uz kuģi, nemaksājot muitas nodevas. Lai gan gar kanālu pagāju vien kādus 600 metrus, redzēju vairākus mīlīgus tiltus un ļoti izpriecēju acis ap otrajā pusē esošajām mājām – sarkanu ķieģeļu daudzstāvu ēkas ar 4-5 stāviem, ne pārspīlēti izgreznotas, tomēr skaisti rotātas. Kopā ar metāla tiltiem ļoti atgādināja steampunk fantāzijas. Vienīgajam autotiltam, kam gāju garām, šajā krastā bija priekšā izbīdāms satiksmes slēgšanas mehānisms, savukārt uz viena gājēju tilta bija brīdinājums vācu un angļu valodā, ka “Jūs ieejat zonā, ko apdraud plūdmaiņas. Atskanot trauksmes signālam, dodieties uz kartē atzīmētajām vietām.”
Prom no kanāla aizgriezos, lai apskatītu Čīles māju – milzīgu (vismaz 8 stāvi), tumši brūnu ķieģeļu biroju ēku, kas saskaņā ar Viki teikto, ir celtā 1920-tajos gados. Visu fasādi rotā regulārs, mezgliņiem līdzīgs raksts, augšējos 3 stāvus rotā vienladus joslas ar tādiem kā baloju režģiem zaļā krāsā. Ēka aizņem visu kvartālu tādā kā sasēdāta trijstūra formā. Viens no ēkas stūriem ir teju vai smieklīgi saurā leņķī – no lejas skatoties “tur tālu augšā” likās pat, kā šāds leņķis telpām nebūtu ērts, bet ļoti iespējams, ka tas ir optiskais māns. (Starp citu, vienu pavisam necilu biroju ēku ar līdzīgu un vēl šaurleņķaināku stūri bijām redzējuši vakarā, kad gājām fotogrāfēt Mihaela baznīcu.) Gūgles kartes rāda, ka ēkai ir trīs iekšpagalmi, bet es redzēju tikai vienu, vidējo – tam varēja iziet cauri. Interesants veidojums, tikai kāds tam ar Čīli sakars?
Leave a Reply