Sadzīves nianses

No rīta nelija, tagad atkal ir atsācis. Viena no universitātes kempusa ēkām ir dažādu ēdnīcu un kafejnīcu ēka, un tur ir pāris veikaliņi, kas pārdod vēl visādas figņas. Tur bija mazie lietussardziņi pa 145 kronām – nesmuki un dārgi. Ja lietus turpinās uzbrukt, droši vien tomēr nopirkšu.

Patīkami saskarties ar situācijām, kas demonstrē, ka šejienieši, šķiet, galīgi nav orientēti uz kapeiku pi*anu. Vakar viesnīcā gāju lejā noskaidrot, vai tur nevar dabūt plastmasas maisiņu, un pie viena uztaisīju 15 kronu karsto šokolādi pie vestibilā izliktās kafijas mašīnas, lai mazinātu iespēju saslimt pēc visas tās mērcēšanās. Administrators ļoti atvainojās, ka viņam neesot nelielu plastmasas maisiņu, un par šokolādi nepaņēma naudu pat tad, kad es pirmo reizi šo noraidījumu nebiju sapratusi.

Cits gadījums šodien pēc pusdienām kempusā. Tā kafija, ko dod konferencē bez maksas, ir galīgi pretīga, turklāt pusdienas bija pamazas un bez deserta, tāpēc, kad nu pēc pusdienām atgriežoties es biju ēkā netīšām iegājusi caur ieeju uz ēkas lokālo kafetēriju, nolēmu to izmantot. Cenrādī divas cenas – zemākā atzīmēta ar svaigznīti – studentiem. Es paprasu dzeramo šokolādi un “trako saldo burkānkūku”, un tad sāku rakāties pa maku, paralēli jautādama – “Student price is for any students or local students only?*” Meitene pasmaidīja un teica “It’s student price for you!**” Lai gan tad es beidzot biju savu ISIC atradusi, neviens viņu tā arī nebija redzējis, un mana konferences nozīmīte bija paslēpusies zem vairākām jakas kārtām.

Konference mums ir, liekas, bibliotekas ēkā. Gan vīriešu, gan sieviešu tualetē ir kabīnīte invalīdiem ar ratiņkrēsliem. Jauki, vai ne? LU galīgi ne visur ir. Bet tas nav viss. Ir arī telpa bērnu pārtīšanai. Un arī tas nav viss – tāda telpa ir gan sieviešu, gan arī vīriešu tualetē. Pirmajā brīdī pārsteigums, bet patiesībā jau ļoti loģiski, ka bērnu pārtīšana nav ekskluzīva sieviešu superspēja. Te, Oslo centrā, vispār ir ļoti daudz visādu pielāgojumu ratiņkrēsliem – uzbrauktuves, jau minētās tualetes, durvis, kas pēc neliela pagrūdiena tālāk pašas atverās līdz galam vaļā un tad verās pašas ciet. Mūsu viesnīcā duša ir kaut kā maģiski uztaisīta tā, ka viņā var iebraukt ar ratiņkrēslu, bet, to rūpīgi aizverot, pārējā vannas istabas daļa nepielīst ar ūdeni. Pirmajā brīdī mans prāts bija mazliet apjucis, ka tam ik pa brīdim atgādina pa ratiņkrēslu eksistenci, bet pēc tam sāku novērtēt, cik ļoti pie ir piedomāts ne tikai pie tiešām lielas pieejamības, bet arī pie tā, lai šie pieejamību veicinošie pielāgojumi neuzkrītoši iekļautos apkārtējā vidē.

Viesnīcā ir pretīgs spilvens, un konferences kafijas pauzēs dod gandrīz tikai augļus. Un pusdienas ir mazas. Bet viesnīcas brokastis ir izcilas. Tas nekas, ka tur arī ir briesmīga kafija. Starp lietām, kas brokastīs vienkārši ir labas (vēršacis, nelielas ceptas desiņas, mazsālīts lasis, kas ir patiešām maigs, utt.) ir arī tādas, kas mani pārsteidza. Visvairāk – nelieli taukos vai eļļā cepti kartupelīši ar visu mizu – ārkārtīgi līdzīgi tam, ko reizēm mēdza gatavot mamma no kartupeļu lauka nepārdodamajiem pārpalikumiem. (Kā viņi automatizē viņu cepšanu un mazgāšanu!? Mūsmājās tā darbietilpība vienmēr ir bijusi šī ēdiena ēnas puse…) Ar katru nākamo saskāršanās reizi brūnais norvēģu siers man iegaršojas arvien labāk. Melleņu ievārījums ideāli garšo pie nedaudz neparastām pankūciņām, kam klāt liek zīmīti “svele”.

____________________
* Studentu cena ir jebkuriem studentiem vai tikai šejienes?
* Jums par studentu cenu!