Parkā pie obeliska konstatējām, ka nevaram ar kolēģi vienoties par tālāko ceļu. Viņš gribēja iet uz viesnīcu kājām, lai pēc tam labāk nāk miegs, savukārt man likās, ka manas kājas ir nostaigātas beigtas tūlīt nokritīs, tāpēc es gribēju doties uz tuvāko metro, kas saskaņā ar GPS bija parka pretējā malā. Pie tā arī palikām. Es aizkavējos vēl mazliet pafotogrāfēt skupltūras un tad devos uz metro. Izrādījās, ka Frognera parks beidzas šajā virzienā tūlīt aiz skulptūru ansambļa un zaļais laukumiņš kartē ir kapsēta, kurai apkārt ir sēta un šajā pusē nav nekādas ieejas. Atgriezusies viesnīcā, izlasīju, ka tā esot Rietumu kapspēta – Norvēģijas lielākā kapsēta. Baigi lielā nelikās. Kapsētā bija pa kādai koku/krūmu rindai, kas apņēma kapakmeņu saliņas, un no malām tā bija patīkami norobežota ar kiem, tomēr latviešu kapsētu iekārtojums turpina man palikt unikāli mežains.
Pa ceļam redzēju vairākas lieliskas koka mājiņas 2 vai 3 stāvos, ar lieliem, apburošiem balkoniem. Starp citu, Oslo uz balkoniem vienā stūrī ļoti bieži ir izlikts galds ar diviem vai reizēm trim krēsliem. Vēl izrādījās, ka izejot Frognera parkam pavisam cauri šajā virzienā var tālumā redzēt Holmenkollbakken – olimpisko slēpošanas/tramplīnlekšanas “kalniņu”, kas skaitās viena no Oslo un Norvēģijas iezīmīgākajām būvēm. Kalniņš no attāluma atgādina gaisā paslietu, zemē iedūrušos slēpi.
Atgriezusies viesnīcā, kolēģi satiku jau priekšā. Vainoju tajā iešanu apkārt kapsētai un fotogrāfēšanu 😀
Kolāģis aizgāja gulēt praktiski tūlīt, es vēl pusotru stundu parakstīju – līdz vienpadsmitiem. Tas viss tāpēc, ka modinātājs uzlikts jau trijos visnotaļ čakarīgā mājupceļa plānojuma dēļ – vienīgais autobuss uz lidostu atiet četros no rīta, lidmašīna izlido 6:45.
No rīta apbrīnojamā kārtā izknosījāmies raiti un neko nekavējot – laikam tāpēc, ka kustoties kaut drusku lēnāk mēs droši vien būtu uz vietas aizmiguši. Tā kā viesnīcā mēs iepriekš bijām teikuši, ka dosimies prom tik nešķīsti agri, mums bija uztaisīts katram pa nelielai sviestmaizei. Mums piedāvāja arī kafiju, bet kaut kā pa miegam aizmirsām paņemt.
Gājiens cauri Oslo sestdienas rītā trijos bija mazliet sireāla lieta – droši vien tāpēc, ka pārējā pilsēta jutās kā vēlā piektdienas vakarā un turpināja aktīvi ballēties. Ceļš uz autoostu ir īss, tikai kāds kilometrs, bet tajā paspējām uzskriet diviem “čurājošiem puisēniem”. Kolēģis komentēja, ka tas esot pagraba logu trūkums – cilvēks no rīta paskatās pa logu, a tur kāds šitā virsū. Autoostā diezgan plaši pārstāvēti visdažādākās neskaidrības pakāpes pusaudži. Kolēģis pieļāva domu, ka esot pēdējā skolas diena, izlaidumi vai kaut kas tāds, jo pa dienu ejot uz viesnīcu esot redzētas vairākas grupas svētku tērpos tērptu jauniešu.
Autobusā mocījos ar neizlēmību – gulēt vai skatīties pa logu. No Oslo izbraucām uz dienvidiem, un krietnu laiku braucām gar Oslo fjorda austrumu krastu. Vispirms ar zināmu sentimentalitāti vēlreiz noskatījos atpakaļ uz orientieriem, ko nu jau Oslo krastmalā biju iepazinusi (Tjuvholmena, opera) un daudzajām jahtām, pēc tam – klintis, biezie meži un ūdenī atspīdošās rozīgās debesis bija gleznu gleznu vērtas.
Lidostā metala detektors bija uzregulēts vājprātīgi jūtīgs, kā rezultātā mani pārmeklēja. Mans noziegums bija krūštura stīpiņas un bikšu poga. Arī mana soma izpelnījās pārmeklēšanu – divu siera gabalu un varbūt vēl GPS dēļ. Kamēr es vienīgā lidostas veikala vidū tupēju zemē un šņorēju kurpes, kolēģis ķikināja par to ka aiz apsardzes / pie ieejas veikalā ir automātiņš, kas ievāc klientu viedokli par drošības procedūrām, – viņam pogas bija dažādu smaidiņu formā.
Izstāvējāmies Ryanair rindā tik ilgi, ka kolēģis sāka jokot, ka Ryanair jauc vārtu atvēršanu ar vārtu slēgšanu. Beidzot tikusi lidmašīnā konstatēju, ka a) lidmašīna ir tukšāka nekā turpceļā (galīgi nav parsteidzoši, ka cilvēki negrib celties trijos) un b) ka krēslu slīpums nav regulējums. Bet kaut kā stīvi gulēt vienalga iemanījos.
_________________________________
P.S. Oslo ir ļoti liels ekoloģiskās pārtikas īpatsvars. Tas zināmā mēra mazliet attaisno tās dārdzību.
P.S.2. Vienīgā prece, kas bija man pazīstamā cenā, bija pastkartītes lidostā.
P.S.3. Man ļoti, ļoti patika lielie logi un daudzie balkoni. Kā arī tas, ka viss ēdiens, izņemot studentu ēdnīcas, bija ārkārtīgi garšīgs.
P.S.4. Man pēc ilgstošas gadījumrakstura saskaršanās ar brūno sieru, tagad tas ir iegaršojies, vismaz maigā variatāte.
P.S.5. Šī ceļojuma laikā uzzināju, ka savulaik esmu neprecīzi izdomājusi vārda “fjords” nozīmi no lasītajām grāmatām – līdz šim domāju, ka tas ir sakarā ar kalniem pie ūdens, bet nē, tas ir šaurais, dziļais līcis, kas iestiepjas tālu sauszemē (parasti starp kalniem, un bieži ir stipri sazarots).
Leave a Reply