Pēc trim stundām beidzot biju augšā (jā, modinātājs nopūlējās stundu :D) un piezvanīju otram Latvijas cilvēkam, kas te šobrīd ganās. Viņa reakcija telefona klausulē bija optimisma pārpilna: “Ō, Tu esi dzīva!” Nu jā, pēc nelielas gulēšanas es tiešām biju vairāk dzīva nekā pirms tam. Nepārprotami.
Konstatēju, ka no viesnīcas līdz kongresu centram var aiziet ~25 minūtēs, ja nesteidzas. Kongresu centā konstatēju, ka ir neliela rinda uz aproču saņemšanu. Pēc tam sapratu, ka esmu aizmirsusi viesnīcā izdrukāto biļeti, tāpēc lai saņemtu aproci, man vajag, hmm, kaut ko, hmmm, citu. Kamēr es panācu, ka uz mana telefona ekrāna ir redzams biļetes QR kods, rinda bija kļuvusi 2x garāka. Nu WTF. Vienīgais labums, ka man aiz muguras visu laiku stāvēja un plēsa jokus 2 vai 3 Haosa enģeļi (kongresa brīvprātīgie), kam arī nezinkāpēc bija uzdots šo rindu izstāvēt.
Dabūju aproci, mazliet pastaigāju pa kongresu namu, apskatīju pussalikto trubu pasta sistēmu, satiku otru Latvijas biedrīti un, skat, vakars klāt. Ēst gribas pēc velna. Mēģināju sevi morāli sagatavot tam, ka var nepaveikties un vakariņas var neatrasties, jo ir Ziemassvētki un viss ir ciet, kad tepat blakus kongresu namam tuvākajā gājēju ielā atradu Cup&Cino – jā, jā, to pašu, kam frančīže, filiāle vai cits f ir Rīgā, Mežciemā. Diemžēl ēdienkarte tikai vāciski, bet ar faķīrisku veiklību un ņemot palīgā klasiskos zināmos itāļu ēdienu nosaukumus, apmēram pusi sapratu pat pati, bez prasīšanas viesmīlei. Pica bija izcila – nekad nebūtu domājusi, ka parastā Parmas pica (tomāti, siers, šķiņķis, rukola) var man likties tik garšīga.
Aizgāju līdz Binenalastera ezeram (tas ir tāds četrstūrains dīķis tieši pašā Hamburgas centrā – savienots ar ostas kanāliem) un iztaigāju gar vienu malu izvērsto Ziemassvētku tirdziņu ar mērķi atrast ģimenei jaukus suvenīrus. Kaut kas tajā visā nogāja nepareizi, jo es nenopirku ģimenei nevienu suvenīru, iztērēju lielāko daļu skaidrās naudas, un tiku pie vienkārši apburoša zīda lakata un krāsaina (bet nekrāsota) koka pērlīšu krellēm. Otrs Latvijas cilvēks, gatavojoties braukt šurp teica, ka plāno kongresā iepirkt tehniku. Nez, vai es arī varu teikt, ka kongresā sev iepirku tehniku…
Visu vakaru līņā tieši tik stipri, lai varētu samirkt, bet ne tik stipri, lai liktos pareizi atcelt jebkādas pastaigas. Tā kā pēc gadatirgus tomēr izgāju cauri pilsētas centram (rātsnams dūmakainajā lietiņā izskatījās ļoti mīļš) uz ostas noliktavu rajonu, tad vakarā viesnīcā atgriezos ne nu pilnīgi izmirkusi, bet sausa arī nē. Vispār apbrīnojami precīzi izdevās notrāpīt to brīdi, kad viss biezais apģērbs ir samircis, bet plānais – vēl sauss.
Par ostu noliktavām secināju, skaisti, bet vakaros derētu drusku vairāk gaismas. Milzīgas, vecas, epizodiski rotātas ķieģeļu ēkas, kanāli, dzelzs sliežu tilti un gaismiņas kopā veido baigo maģiju. Tur, kur gaismiņu nav, arī maģija ir savādāka – tumšs, ļoti tukšs (pavēls Ziemassvētku vakars) un arī auksts/slapjš. Pie Čīles mājas (sakarā ar to, ka nesen pārskatīju iepriekšējā brauciena bildes, es vēl jo projām tos nosaukumus labi atceros) atnākusi konstatēju, ka fotoaparātam priekšējās lēca ir galīgi aizlijusi neskatoties uz to, ka visu laiku centos aparātu turēt zem jakas, lai sausāk. Tagad mazliet bail skatīties, vai visas manas jaukās miglas/gaismiņu/tumsas bildes nebūs kļuvušas par visaptveroši miglas un tikai miglas bildēm.
Viesnīcā ir jocīgs internets, kas reizēm strādā un reizēm nestrādā. Nudien priecājos, ka vismaz tik daudz gudrības man no apkārtējiem džekiem ir pielipis, kā uztaisīt SSL tuneli – konkrēti šim dīvainajam internetam tas palīdz. Strādā vairāk, biežāk un stabilāk. Vēl par vienīcu var atzīmēt, ka viņiem ir pietrūcis klaustrofobiski mazo īsti vienvietīgo numuru, tāpēc man ir tā vietā ticis “dvīņu” numurs un daudz vairāk vietas. Man ļoti patīk. Ir brīvdienu sajūta, IR!
Kaujas uzdevums rītdienai: dabūt lielu pudeli dzeramā ūdens.
Piezīme nākotnei: kad es nākamreiz atkal taisīšos šajā gada laikā braukt uz Hamburgu bez lietussarga, lūdzu, atgādiniet man, ka es esmu jau vairākkārt atzinusi, ka tā ir izcili muļķīga doma. Un tas, ka es pirms iziešanas no viesnīcas no somas izmetu lietusmēteli, vispār bija netālredzīguma kalna gals. Jāpierod, jāpierod, ka ziemā līņā.
Leave a Reply