Trešā diena un trīs lietas.
Pirmkārt, miega trūkums sāk panākt gan mani, gan konferenci vispār. Ar vien vairāk kaktos redzami snauduļojoši cilvēki.
Otrkārt, netīšām atradu padārgu, bet ļoti lielisku grieķu restorānu, kurā dabūju burvīgu ceptas gaļas gabalu ar rozā vidiņu un brūnām malām. Mazlietiņ par skābu mērce, bet nu ko var gribēt no citronu mērces. Nekad iepriekš nebiju saskārusies ar kombināciju “šampinjoni un citroni” gaļas mērcē, tikai katri atsevišķi. Klāt kaut kādi apcepti dārzenīši, kam labi piestāvēja tā skābā mērce. Būtu zinājusi, ka porcija tik liela (vēl aperatīvam salāti), nebūtu pasūtījusi desertu (ļoti, ļoti salds karameļu suflē ar šķidru karameļu mērci vidu un vaniļas saldējumu, kas šķita maigs un nesalds salīdzinot ar suflē). Ēdienkartes priekšvārdā bija kaut kas stāstīts par to, ka tas ir grieķu ģimenes restorāns no kura tur tā gada… kad ienācu iekšā, mani samulsināja visvirzienīgi milzīgs, ļoti smaidīgs onkulis, kas ar mani vāciski sveicinājās un spieda man roku. Samulsu bez sava gala un ķēros vērsim pie ragiem: “Um, vai jūs runājat angliski?!” Pēc tam gāja labāk. Bet es noticēju, ka tas tiešām varētu būt grieķu vai vismaz tā reģiona cilvēku uzņēmums.
Un treškārt, netiku iekšā vienā lekcijā, bet pa durvju spraugu redzēju, kā visi cilvēki pieceļas un kādu minūti applaudē.
Leave a Reply