Šodien pirmo reizi bija saulains. Iespējams, pirmo reizi, kad es vispār esmu Hamburgā. No rīta iegāju austrumu pārtikas preču veikalā pie viesnīcas. Lielākā daļa lietu man neko neizteica, tomēr es atradu sen atpakaļ meklēto garšvielu muskatziedu. Jāatzīst gan, ka es vairs neatceros, kāds ir tā pielietojums, tik sen tas bija…
No rīta ilgi gulēju un pēc tam jozu uz kongresu centru, pa ceļam safotogrāfējot nelielo, blakus esošo baznīciņu – sv.Georga saucas. Tāda neliela ķieģeļu ēka ar vienu zaļu metāla tornīti, kura augšējā daļa balstās uz daudzām, garam kājiņām. Man katru rītu sanāca iet garām Ausenalstera ezeram, bet tikai šorīt ievēroju, ka slīpā līnija tilta vienā galā atzīmē 10.meridiānu. Bet visu to prieku dēļ man sanāca īstas hakeru brokastis – hakeru limonāde Club-Mate un supersaldie stacijas berlīneri, jo kārtīgāku ēdienu meklēt nebija laika.
Pēdējā diena, kongress beidzas, traki žēl. No otras puses, kongresā ir pārāk daudz interesantu lietu, pārāk daudz lietu, ko noteikti jācenšas, jāpacenšas saprast, es ilgāk tādu slodzi tāpat nespētu izturēt. Bet tas netraucē izjust trūkuma sajūtu, kad viss ir beidzies. Cilvēki fenomenālā tempā tūlīt pēc noslēguma runas visu vāca nost, nepaspēju pāris niekus sabildēt.
Kad nu viss ievērojami agrāk kā parastajos divpadsmitos bija beidzies, kādu laiku svārstījos – iet uz Santpauli dokiem vai nē. It kā tāda ikoniska Hamburgas vieta, bet tālu un tā… Beigās nolēmu paieties uz to pusi, un, ja apniks, nākt atpakaļ. Sliktākajā gadījumā vismaz Rēperbānī ķīniešu restorānā paēdīšu (atsauce uz pagājušo gadu).
Pa ceļam es, pirmkārt, redzēju slidotavu un, otrkārt, paspēju apmaldīties dzīvojamo māju blokā. Pirmais gadījās tik pat netīšām kā otrais – ejot garām Planten un Bomen aiz vieniem vārtiem dzirdēju skaļu troksni. Iebāzu degunu paskatīties. Skats labs – pienācu no augšas, kur slidotavai pāri izbūvēta pārkare ar soliņiem – var sēdēt un skatīties, kā citi apakšā slido (vai krīt). Turklāt slidotava dāsni izgaismota ar krāsainām lampiņām. Būtu paslidojusi, ja nebūtu somas. Savulārt tas otrais sasniegums patiesībā ir diezgan episks, jo man bija vienkārši jāiet taisni, taisni, taisni, kamēr sasniedz Elbu. Un tā taisni man gāja ļoti labi, līdz brīdim, kad lielā iela beidzās un bija jāiet pa maziņajām. Nu neko, sapratu, ka neko nesaprotu un vērsos pie GPS, lai mani glābj. Beigās tā izmaldīšanās man nāca par labu, jo es iznācu pret dokiem uz terases ar jaukām, taisnām malām – bija jau tumšs, un man vajadzēja kaut kur atbalstīt fotoaparātu, lai vismaz kaut kas būtu redzams bildēs.
Santpauli doki ir viena no tām lietām, ko bieži attēlo Hamburgas pastkartēs. Priekšplānā gara mūra ēka ar izejām uz Elbas krastu (te arī mūsdienās pietur kuģi). Virs katras izejas – apaļš kupols un vienā galā – rupja mūra tornis ar spicu galu un pulksteni. Aiz šīs ēkas redzama Elba, visādas mākslīgas un īstas salas, kuģi, ceļamkrāni, vēl kuģi, iespējams arī, ka Elbas otrs krasts. Hambruga jau Hanzas savienības ziedu laikos bija lielā, dižā ostas pilsēta, tāpēc saprast, kur beidzas cilvēku veidotie ostas pielāgojumi un kur sākas kaut kas kaut attāli saistīts ar īsto Elbas krastu, nav viegli. Mūsdienās – ļoti daudz gaismiņu. Pat ceļamkrāni ir izgaismoti. Vispār skaitās iemīļots tūrisma objekts. Jāatzīst godīgi, ka smuki un iespaidīgi, un tā, bet man kaut kā nevelk urbānā vide – visu laiku tāda sajūta, ka esmu iemaldījusies kaut kādā aizliegtajā zonā un uz mani šaus. Nezinu, kāpēc man šādas asociācijas izsauc arī tik ļoti “cilvēciskota” vide kā šī osta. Varbūt vainīga vēlā nakts stunda – kad izgāju cauri ēkai uz Elbas krasa prominādi, redzēju tur garu, garu plājienu ar ļoti daudz slēgtām kafejnīcām. Jāpamēģina vasarā un dienā – iespējams, ka sēžot uz terases un ēdot kūkas, man būtu mazāk sajūta, ka uz mani šaus. Jo nē, protams, ka tur ne uz vienu nešauj. Un es pat Elbā neiekritu. Prominādes novietojums, starp citu tāds, ka es pat nezinu, vai to var saukt par prominādi – tā iet paralēli krastam, bet tā ir kā saliņa – krastam to pievieno pārjumti tilti. Pa tiem tiltiem nedrīkst braukt ar velosipēdu naktī. Dienā drīkst.
Vienā doku galā ir kādreizējais Hamburgas inženiertehniskais lepnums – Elbas tunelis. Celts 1911.gadā, tas tobrīd ārkārtīgi atviegloja dzīvi, savienojot tālāko ostas daļu (kas ir savienota ar otru krastu, lai vai kas skaitītos otrs krasts) ar šo krastu, tāpēc cilvēkiem vairs nebija jāceļas pāri laivās. Sevišķas ievērības cienīgi bija tuneļa abos galos ierīkoti lifti, kas pārvadāja augšā lejā mašīnas. Mūsdienu transprta plūsmai tas īsti vairs nespēj turēt līdzi (piemēram ziemeļu galā ir trīs mašinu lifti un pats tunelis sastāv no divām ļoti šaurām “trubām”, nekādas izmainīšanās, nekādas apdzīšanas), tomēr tagad tas cilvēkiem vienkārši patīk. Tieši šobrīd gan tur notiek masveidīgi remontdarbi, tāpēc pilno skatu tuneļa gala tornī (ar visiem liftiem utt.) nevarēja redzēt, tomēr, jā, kaut kas tajā ir. Varbūt to var nosaukt par veco laiku šarmu, jo mūsdienās tuneļus ar glazētām flīzītēm visā to garumā neizliek. Pēc mūsdienu standartiem tas būtu ļoti skaists un grezns tunelis (piemēram, sienās ik pa gabaliņam iemūrēta īpaša dekoratīva flīzīte ar kādu jūras dzīvnieku), ja vien no viņa izvāktu remontdarbus. Tagad remontdarbu (vai nakts?) dēļ viņš man uzdzina to pašu nepatīkamo sajūtu, it kā es būtu ielīdusi kaut kur, kur galīgi nedrīkst. Tunelim cauri neizgāju – šķita, ka tas ir tālu un tur otrā galā tāpat man nav ko meklēt – jau no dokiem uz mājām jāiet cauri puspilsētai.
Ejot uz viesnīcu, GPS mani izmaršrutēja pa ielu, kurā bija pieci vai desmit (daudz) spāņu un portugāļu restorāni. Praktiski visi – diezgan dārgi un daļa pat vaļā. Vienā no tiem paēdu. Ķiploku sieriņsviests, kas nāca klāt baltmaizei, bija dievīgs, bet garneļu mērce – parāk sāļa. Arī šokolādes putas uz beigām sāka garšot vienmērīgi neizteiksmīgi saldi, bet varbūt es vienkārši biju tajā brīdī jau paēdusi. Mazliet nobrīnījos, ka tur Latte pārdeva ar nosaukumu Galāo. Bet tā bija laba kafija ar daudz piena putām. Un tas, ka viesmīlis man blakus novāca galdu, savā nodabā dziedādams, arī bija mīlīgi un garstāvokli uzlabojoši. Viņš sāka ar vienu Ziemassvētku dziesmu un kaut kā pats nemanot pārgāja uz kaut ko citu, acīmredzami tik ļoti apmierināts ar dzīvi un notiekošo, ka man arī pielipa. Arī šeit personāls gandrīz visi bija izteikti tumšmataini un tumšacaini. Ja tā turpināsies, man sāks rasties stereotips, ka Vācijā ēst gatavo visi, izņemot pašus vāciešus 😀
Pēc tam centos pēc iespējas ātri un taisni tikt atpakaļ uz viesnīcu, kas nozīmēja iziet cauri visam Hamburgas centram garākajā virzienā. Vismaz divas reizes sastrīdējos ar GPS, kuru samulsināja augstās mājas. Vienā no šīm reizēm es noticēju, ka esmu aizgājusi nepareizi, bet vienā tas nebija iespējams, jo es stāvēju blakus Rātsnamam, kuru nu jau es ļoti labi atpazīstu. Pa ceļam redzēju, kā vismaz divās vietās tiek aktīvi plēsti nost Ziemassvētku tirdziņi un atkal nobrīnījos, kāpēc tos neatstāj uz Jauno gadu. Redzēju vienu cilvēku, kas guļammaisā gulēja pie liela viekala ieejas durvīm. Dīvaina darbība, ņemot vērā, ka gan jau veikals rīt būs ciet. Gabaliņu tālāk es redzēju vēl dažus cilvēkus, kas vienkārši gulēja guļammaisos uz ielām. Tas bija mazāk dīvaini. Nez, vai Vācijas bomzīšiem visiem ir guļammaisi…
Viesnīcā atgriezos īsi pirms divpadsmitiem. Mulsinoši, cik ļoti ļoti tukšs bija pilsētas centrs dienā pirms brīvdienas. Jā, bija pa kādam iedzērušam trokšņotāju bariņam, bet tomēr ļoti, ļoti maz.
Vēl es safotogrāfēju centrālo staciju. Šķiet, tā te Hamburgā ir ļoti parasta prakse – veidot staciju kā stikla puscilindru pāri sliedēm ar mūra papildtelpām abās pusēs. Un, tā kā Hamburgas centrālā stacija ir liela, tad stikla kupols ir… tāds, ka es atkāpos šķiet kādu triju četru Rīgas Doma laukumu attālumā, kamēr salīda kadrā. Žēl, ka stacija tik trūcīgi izgaismota – grandiozais būvējums paliks bildēs tikai knapi samanāms. Sevišķi amizanti izskatījās tas, ka viņai ir vismaz divi pulksteņtorņi (katrā sliežu pusē pa vienam), bet vienam no tiem bija izdzisis fasādes apgaismojums. Vispār, par fasādes apgaismojumu runājot, Hamburga šķiet dīvaina – it kā gaiša, bet tomēr tumša. Nezinu, vai tas ir tāpēc, ka ir gada tumšākās naktis, bet nav ne kripatas sniega, vai tāpēc, ka fasādes tiešām tiek izgaismotas taupīgāk nekā, piemēram, Prāgā. Fotogrāfējot to jūt sevišķi asi, tomēr arī staigājot reizēm gadās samulst, kad sanāk pilsētas centrā nonākt kādā it kā izgaismotā, bet patiesībā stipri tumšā ielā. Visvairāk mani samulsināja Nikolaja baznīcas pilnīgi tumšās drupas, bet varbūt tas saistīts ar remontu. Pie Nikolaja baznīcas bija viena no vietām, kur GPS mēģināja mani aizsūtīt velnszinkur, bet es iespītējos un negāju pa tumšo baznīcas laukumu. Pēc minūtes izrādījās, ka, jā, man nemaz nevajag tajā virzienā, vienkārši kāda ierīce nesaprot, kur atrodas 😀
Starp citu, pazudušo lakatu es atradu otrajā dienā, mētājamies uz galda netālu no kafijas gīku stūrīša. Un noslēguma runa apstiprināja manas aizdomas par to, kāpēc šogad dažādi kongresa servisi bija nestabilāki nekā es biju pieradusi – maksimums, ko iespieda Berlīnes kongresu centrā bija drusku virs 4 tūkst. apmeklētājiem, pagājušajā gadā, kad pirmo reizi notika Hamburgas kongresu centrā, bija drusku virs 6 tūkst. un šogad esot bijis vairāk kā 9 tūkst.
Leave a Reply