Vakars Reikjavīkā – pēc vietējā laika ir desmit un ārā ir gaiša diena, vienīgi tāds apmācies. Bet, kopš saule nogāja zemu, ārā tā kā krāsaināk palika. Pateicoties trīs stundu laika nobīdei, varbūt es pat laicīgi piecelšos.
Esam krietna čupiņa, dzīvojam burvīgā, veclaicīgā mājiņā ar šaurām, stāvām kāpnītēm un terasīti – otrajā stāvā. Var redzēt, ka oriģinālais plānojums ir piekoriģēts par labu dzīvokļu viesnīcas vajadzībām, tomēr pīti krēsli, koka sienu apdare un grīdas, kā arī slīpie jumta lodziņi rada noteiktu, savdabīgu noskaņu. Sasodīti omulīgs namiņš, tikai ugunsgrēka gadījumā pa tām šaurajām kāpnītēm evakuēties es gan negribētu.
Viss mūsu bariņš ir atklājis vismaz 4 veidus, kā atlidot no Rīgas uz Reikjaviku, bet beigās – šodien pēcpusdienā – pat visi satikāmies Reikjavīkas lidostā. Pa ceļam uz pilsētu apspriedām vietējo specifiku – autobuss uz pilsētu padārgs, bet izvadā pa visām lielākajām viesnīcām, aizved uz loklālo lidostu pilsētas centrā un tā. Atpakaļ braucot, var sarunāt, lai autobuss savāc pie viesnīcas.
Braucot skatījāmies pa logu un spriedām – kas, te vēl skaitās ziema / agrs pavaasaris, ka nekādu zaļumu nav, viss tāds… “sūnains”. Bet nē – šur un tur ir tādas zilas puķītes. Brīdi pameditējām un sapratām – tās ir klintis un izdedži, tur nav augsnes, tāpēc nav arī lielo, zaļo augu – pamatā sūnas vien. Tuvāk Reikjavīkai parādījās arī mums pierastāka veģetācija visdažādākajās zaļuma niansēs – šķiet, te tiešām ir agrāks pavasaris kā Rīgā.
Piemetāmies dzīvoklī (4 guļamistabas!) un tad izklimtām līkumiņu pa pilsētu. Pilsēta ir… Nepierasta, teiksim tā. Pa visu pilsētu ir viena vai divas augstceltnes (viena daudzstāvene un pāris baznīcas), pārējās mājiņas – stāvi divi, trīs. Mājas pirmajā acu uzmetienā šķiet ārkārtīgi vienkāršas, taisni vai šķiet – nu kas te vispār ir ko redzēt. Bet ja ieskatās… Mājas šķiet, pa lielam iedalās divās kategorijās – vecās koka (griezumi, logu un jumtu maliņas) un jaunākas. Vecās ir dekoratīvas līdzīgā veidā kā Kalnciema ielas kokmājiņu rajons Rīgā, bet jaunās – vienkāršas un askētiskas. Tomēr askētiskumu atsver tas, ka šeit cilvēkiem patīk zīmēt uz māju sienām – nevis sakrāsot māju krāsainos taisnstūrīšos un teikt, ka tas ir dizains, kā Rīgā, bet tiešām kaut ko uzzīmēt. Reizēm var redzēt, ka to ir darījis mājas īpašnieks, reizēm tas ir milzīgs, krāsains neskaidras izcelsmes grafiti, bet jāspēj tikai ieskatīties. Savukārt no augšas skatoties novērojams vēl kas – skats pirmajā brīdī šķiet nesaprotami haotisks – māju jumti ir krāsaini, visa Reikjavīka ir krāsainu daudzstūru jūklis – visvairāk zili, zaļi, sarkani, balti, brūni, taču ir arī citas krāsas.
Pastaigājām mazliet pa divām galvenājām iepirkšanās ielām – Laugavegur un Skólavörðustígur (islandiešu valoda man ir pilnīga mistērija – nav ne jausmas, kā to izrunā), un tīri netīši nokļuvām līdz Hallgrímskirkja – Halgrima baznīcai. Sākumā bijām nolēmuši iešanu uz to atlikt, jo likās, ka būs ciet, bet nu ja jau klāt esam, tad gājām vien skatīties, un, re, baznīca ir vaļā un pat tornī var tikt.
Baznīcas ārējo veidolu (no torņa puses) grūti aprakstīt kā savādāk kā vien salīdzinot ar zvanveida normālsadalījuma līknes stabiņdiagrammu. Pelēka, īpatnēja, neaptverami augsta uz zemās pilsētas fona. Priekšā statuja tam Amerikas atklājējam, kas nebija Kolumbs. Statuju ar baznīcaas galvenajām durvīm savieno divu dažādu pelēkumu flīzīšu raksts, kas mazliet atgādina Lielvārdes jostu. Šķiet vienīgās krāsas katedrāles eksterjerā (vēl bez pelēkās) ir menās durvis ar sarkanajiem rakstiem.
Iekšpusē katedrāle ir vienkārši… Vienkārši… Vienkārša? Zaļu audumu apvilkti soli, pelēkas sienas, kolonnas un griestu velves – garumgarās kolonnas ar lauztu velvi pašā augšā. Vai to sauca par gotisko konstrukciju? Bet tas arī viss – ja neskaita vertikālās rievas kolonnās, kas saplūst ar griestu formām, kurās izceltas galvenās rievas, tad nedz kolonnās, nedz sienās nav neviena rotājuma. Logos nav vitrāžu. Viss ir tik vienkārši, cik vienkārši vien vispār var būt. Iespējams, visizcakotākais elements šeit ir ērģeles – tām viens no stabuļu masīviem stiepjas nevis taisni uz augšu bet uz priekšu, pretī skatītājam, paralēli grīdai. Ā, nu jā, vēl kaut kur stūrī bija viena balta statuja. Brīdī, kad es skatījos ārā pa logiem, mēģinot saprast, vai aiz altāra ir redzama jūra vai mākoņi, man uz mazu brītiņu šķita, ka es esmu sapratusi Reikjavīkas noslēpumu, atklājusi tās būtību – kam tev vēl izcakota arhitektūra, ja tev ir tāda daba… Ja ir tāda daba, tad neko citu arī vairs nevajag. Ja nu vienīgi dreijātus balkona balstiņus un krāsainu jumtu savai mājiņai.
Tornī var uzbraukt ar liftu, bet pēc tam neliels gabaliņš vēl jāuzkāpj. Lifta galapunkts ir pulksteņu laukumiņā – uz visām pusēm paveras četri apaļi logi, kas aizlīmēti ar uz caurspīdīgas follijas uzdrukātām fotogrāfijām, kas veltītas islandiešiem tik tuvajai cilvēka un dabas mijiedarbības tematikai – cilvēka roka, kas uz mežonīgas nekurienes fona tur saliektu vadiņu, ledus vai stikla gabaliņu.
Vakarā atradām kaut kādas nūdeles – tādas pajocīgas, bet noteikti ne islandiešu nacionālais ēdiens. Drīzāk ēdiens, ko sabāzt kuņģī vidusmēra islandietim, kas nevīžo paēst mājās. Padārgi. Laikam citreiz jāiziet uz dārgāku ēdienu, jo dārgi steiki šķiet vismaz kaut kā attaisnojami pretstatā dārgām nūdelēm.
Islandes nacionālā aviokompānija mani patīkami sapriecināja un uzjautrināja – salona apgaismojums simulē maigu ziemeļblāzmu, uz pagalvīšiem uzrakstītas frāzes islandiski ar mīlīgiem skaidrojumiem angliski, piemēram, “šī ir ‘jūsu vieta’, bet, kad jūs tajā apsēžaties, tad jūs sakat – ‘mana vieta’”. Uz salvetītēm, ko deva pie dzērieniem, bija uzrakstīts ka tas un tas tajā un tajā gadā atklāja Ameriku nosauca to par Vīlandi, bet ka viņa braucienā kā atspirdzinājumi tēja, kafija un gāzētie dzērieni gan neesot bijuši pieejami. Man šķiet, es pirmo reizi sastopos ar lielkompāniju ar humora izjūtu.
Vispār šeit ļoti, ļoti reklamē un cenšas visur parādīt, cik Islande ir skaista, interesanta un daudzveidīga. Droši vien ar laiku tas apnīk un šķiet nomācoši, bet es esmu uzķērusies – man viņa šķiet ja ne kāda cita, tad vismaz aprīnojama.
Stāsti par ģeotermālo ūdeņu izmantošanu dzeršanai un māju apsildīšanai nav nekādas fantāzijas – mana ūdens glāze garšo pēc zemes un ož pēc sērūdeņraža. Mazliet. Pietiekami maz, lai ar laiku varētu pierast.
Tūlīt būs vienpadsmit un ir drūskucīt tumšāks, bet pavisam norietējusi saule vēl nav. Pirms pusstundas pēdējais no kolēģiem, komentēdams par polāro dienu nelabvēlīgo ietekmi, aizgāja gulēt. Šīs stundas laikā (kamēr rakstu), esmu ievērojusi aiz loga nolaižamies vismaz 3 vietējās lidmašīnas. Vietējās tāpēc, ka uz pilsētā esošo lidlauku starptautiskās nelido. Mazas ļotenītes – kolēģis lēsa, ka ap 20 vietām, ne vairāk.
Kad nolaidos pati, ievēroju krasta specifiku – stāvas klintis, tā it kā zeme būtu no jūras dibena uz augšu izstumta platformiņa. Īpatnējs, skarbs skaistums, bet ne miņas Baltijas jūras gaišajiem liedagiem.
Laika zonu starpība ar Rīgu ir trīs stundas. Ļoti izdevīgi man kā vēlu celties gribētājam, tomēr nupat arī man vajadzētu iet gulēt. Tomēr negribās to vēl darīt – rīt pieceļoties būs miegs un steiga, ļoti iespējams, ka pelēks mākoņainums, un būs pazudusi nerealitātes sajūta no sēdēšanas uz dīvāna jocīgā islandiešu mājiņā gandrīz pasaules galā gandrīz nebeidzamā saulrietā.
Es nezinu, vai es te varētu dzīvot. Cilvēki taču nevar dzīvot fantāzijas pasaulēs.
Leave a Reply