Modinātāju nebiju likusi, pamodos, kad istabas biedrene uzrunāja mani ar vēstījumu, ka, ja es gribot paspēt kafiju iedzert, esot jāceļoties tagad. Es paspēju iedzert pusi kafijas.
Mazs busiņš mūs aizveda uz pilsētas centru (pie reģionālās lidostas), kur bija jāpārsēžas lielajā, kas ved uz Keflavīkas lidostu. Tur mēs atcerējāmies, ka esam aizmirsuši viesnīcā mūsu nolādēti dārgos plakātus. Kolēģis jokoja, ka plakāti, kas drukāti debesbraukšanas dienā, nav pietiekami svētīgi, tāpēc aizmirsās. Es biju no sirds bēdīga – pēc tā visa man tiešām gribējās pielikt viņu kabinetā kā relikviju.
Lidostā vispirms mēs mazliet apmaldījāmies, jo visur bija norādes par to, kur doties Islandicair pasažieriem, kas tur ir lielā vairākumā, un vienīgo SAS reģistrēšanās galdiņu atradām tikai pēc prasīšans personālam. Pie reģistrēšanās galdiņiem mūs sagadīja savdabīgs skats – kaut kādu iemeslu dēļ bagāžas konveijers nebija lietojams, tāpēc nabaga personāls pakāpeniski iekrāva sevi čemodānu kaudzēs. Sākumā čemodāni bija tikai uz konveijerea lentes, pēc tam uz grīdas blakus lentei, tad uz grīdas visapkārt reģistratoru krēsliem… Un tad mūs reģistrēja un mēs gājām prom. Visbeidzot man atkal pīkstēja vai nu krūštura stīpiņas vai brilles un mani pārmeklēja. Lidostā abas ar kolēģi filozofējām, ka islandieši kaut ko saprot no suvenīriem, jo sen, sen nav bijis tā, ka gribās nopirkt tiešām daudzas dažādas lietiņas. Bēgšus izbēgām no veikala ar krietni tukšākiem kontiem un laimīgi lidojām tālāk.
Pēc nolaišanās Oslo man beidzot nācās izlemt savu lielo dilemmu – palikt vairāk kā 6 stundas lidostā un darīt lietderīgas lietas, vai arī notērēt vēl čupu naudas un aizbraukt ar ātrvilcienu uz Oslo. Neiedziļinoties motivācijas sīkumos: notika otrais. Es un vēl viena kolēģe atradām ātrvilcienu un pēc 20 minūtēm bijām centrālajā stacijā. Kolēģe bija bijusi Oslo, bet tik sen, ka lielā, baltā Opera vēl tad nebija uzcelta. Tā nu pirmais darbs – vedu viņu apskatīt operu. Oslo silts, saulains, pat karsts – vilcienā solīja 23 grādus, mans telefons – 19. Baltā tuksneša saule? Neko par viņu nezinu, bet ziemeļu saule spēj būt vājprātā žiblinoša – Operas baltie, bet ļoti grubuļainie akmens paneļi vistiešākajā nozīmē žilbināja. Papildus tam, daudz, daudz osloiešu bija brīvdiena, kuru tie izmantoja kāpaļājot pa operas jumtu – nekad iepriekš nebiju uz tā redzējusi tik daudz cilvēku. Lai gan, vai nu tur kāds pārsteigums – vienā no reizēm, kad apskatīju operu, gāza ar spaiņiem.
Pēc tam aizgājām uz Tjuvhomenu – tur kolēģe bija bijusi tad, kad renovācija bija tikai plānos. Tur uz promenādes mulsinoši cilvēku pūļi – kaut kāda mašīnu izstāde. Un karsti. Cepamies. Par laimi, pēc brīža, ēnu meklējot, ielīdām citā ieliņā – starp mājām. Tur nekādu pūļu nebija. Cik labi!
Centos pēc iespējas izstaigāt gar citām mājām vai vismaz pa citu pusi. Atklāju pāris jaunas udens skulptūras, piemēram, vienu tādu, kurā ūdens tek pa vertikāli noliktu metāla plāksni ar nelieliem apaļiem caurumiņiem. Katrs no caurumiņiem ir tik liels, ka, ja ūdens trāpa virsū, tad tas aizvelk caurumiņu kā ar lodziņu. Taču es neatradu citas kolēģes aprakstīto ūdenī nolīdzsvaroto akmens lodi. Vēl es atklāju dažas jaunas neredzētas mājas. Visvairāk mani sajūsmināja viena, kura bija apdarināta ar stikla paneļiem uz kuriem uzzīmēti vertikāli balti zāles stiebri. Paneļi izmantoti gan sienām (taisni paneļi), gan “apliekti” apkārt balkoniem (liekti paneļi). Kopā ar gaismas atspulgiem – sireāls skaistums. Arī šogad ir skaistas puķu dobes, tikai nevis violeti baltas, bet violeti rozā.
Kritām kārdinājumā un nopirkām saldējumu. Dārgs un tā, bet garšīgs, goda vārds. Vaniļas saldējums bija ar īstu vaniļu ļoti pareizās devās un pistāciju saldējums bija… hmm… nu vienkārši ideāls. Iedvesmojos mēģināt mājās taisīt pistāciju saldējumu.
Pasēdējām, apēdām saldējumu un nolēmām iet atpakaļ uz stacijas pusi – tuvojas atpakaļ braukšanas laiks. It kā nav tālu, bet kamēr aizgājām, manas piekto dienu staidzinātās kājas (turklāt es neiedomājos uzvilkt zandales, a kurpēs karsti!) taisījās nokrist. Mums vēl ir vairāk kā 20 minūtes līdz vilcienam, un stacija nav tik lieliska, lai ietu tur uzreiz. Ierosinu iet sēdēt uz operas “jumta” ūdens malā un mērcēt kājas fjordā.
Pirmajā brīdī likās, ka ūdens ir dzeļoši auksts, āāāā!!!!! Un pēc mirkļa tik labi… Pabrīnījos, cik ārkārtīgi dzidrs šķita ūdens – krietnu gabalu varēju pētīt uz “jumta” malas saaugušās ūdenszāles – vispirms viena josla tādu kā zaļu eglīšu un tad josla brūnu, volānainu lapu.
Veiksmīgi atgriezāmies lidostā, nopirku 2 bulciņas (vaniļas pīnīte bija izcili laba), satikām kolēģus, kuri komentēja, ka Oslo man esot nācis par labu – es izskatoties ievērojami smaidīgāka. Ticu – konference bija burvīga, bet ļoti nogurdinoša. Un visi tie cilvēki arī – jauki, bet nogurdinoši. Man savukārt bija sireāla sajūta klausoties, kā palicēji komentē, ka, uff, ir izvilkta gaidīšana. Mums laiks paskrēja ātri un žilbinoši, vienīgi tās divas bulciņas Oslo lidostā varēja nebūt tik dārgas 😀
Lidojot uz Oslo pusceļu gulēju un pusceļu rakstīju. Lidojot uz Rīgu, rakstīšanu turpinu. Jau rīta pusē konstatēju, ka šoreiz trīs stundu zaudēšana mani iepriecina – diena no pieciem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā ir mazāk nogurdinoša, ja pa vidu sanāk trīs stundas pazaudēt.
Leave a Reply