Kā jau parasti, man Reikjavīkā laika vienmēr bija par maz. Arī rakstīšanai. Tāpēc paliek ārpusē visādi mazi, jauki sīkumi, kas reizēm ir pat bijuši svarīgāki nekā tie “lielumi”.
Piemēram, vērojot mājiņu, kurā dzīvojām, iemācījos, ka, ja gribas baltu, baltu interjeru, tajā dzīvīgumu ienes dažādas baltā nianses. Griesti un pāris sienas bija cēli, auksti baltas, bet lielais vairums sienu – mazmazliet krēmīgi baltas. Dažas mēbeles – viegli pelēcīgi baltas, bet mana gulta bija gaišā krēma krāsā. Lai cik garlaicīgi tas neizklausītos, kopā ar autentiski čīkstošo, šķirbaino, lakoto koka grīdu un lakoto koka skapi vienā no guļamistabām, tas patiesībā bija neizmērojami mājīgi. Jā, nekrāsots koks arī šajā ansamblī ļoti iederējās.
Šī varētu būt pirmā konference, kur kafijas paužu kafija nebija draņķīga. Patiesībā tā bija pat tīri laba, un piens bija labs. Kur Islandē ņem pienu, turklāt labu, ja te ir tik maz govju?
Šķiet, islandieši tiešām mīl tūristus. Nu, labi, mīl būtu par traku teikts. Bet man atkal un atkal palika sajūta, ka mani uztver nevis kā apkārtstaigājošu labumu valsts ekonomikai, bet kā cilvēku un ka kāds laik pa laikam mēģina mazliet iztēloties, ko es varētu domāt vai just. Droši vien jau tā ir selektīva izlase un man vienkārši gribējās tā pieņemt, bet tomēr patīkami. Kad ieradāmies un sešatā drūzmējāmies uz nelielas ieliņas, meklējot viesnīcas ofisu, un izskatoties apjukuši un nepārvarami tūristaini, pāris garāmgājēji mums ierošinoši uzsmaidīja. Un tas plakātu vecītis, kurš pārvarēja savas bailes no lielā printera, valsts brīvdienā, kura ir laba, jo ir valsts brīvdiena, lai gan kas to lai zina, kam par godu 😀 Un tante, kas, sirsnīgi raizēdamās, kolēģei atgrieza naudu, kad bija radies pārpratums – kolēģe gribēja vienas aproču pogas pirkt un otras atdot atpakaļ, bet no kartes noņēma naudu par abām.
Lavas lauki. Pussala, kurā atrodas Keflavīka un Zilā lagūna ir viens vienīgs lavas lauks. Pie Zilās lagūnas bija teikts, ka lavas slānis radies 800 gadus atpakaļ, bet Vikipēdija teica, ka tā pussala ir pilna ar vulkāniem. Tā rezultā visu ceļu no lidostas uz Reikjavīku sanāk braukt pa zemi, kuru viscaur klāj sūnas un lava. Viss. Nekādu koku. Pāris vietā dažas lupīnas. Māju arī praktiski nav. Sireāli iztēloties, ka Islandē kaut kur esot arī meži – īsti, vismaz reizēm zaļi, ar lieliem kokiem. Ka ir augu valsts, ka cilvēki te var dzīvot. Jo lavas laukā ir jāēd sūnas vai jāmirst badā. Starp citu, islandieši arī ar savu augu valsti lepojas. Vispār islandieši ar visu kaut ko lepojas. Ar savu zemi, ar savu kultūru, ar aitām, ar jocīgajiem putniem, zivīm, arhitektūru, vulkāniem, kastajiem avotiem. Ļoti iespējams, ka ar praktiski visu, kas Islandē ir. Un kvalitatīvi par to vēsta iebraucējiem. Un ar izdomu. Es nebiju līdz šim noticējusi, ka tik ļoti var lepoties ar savu valsti demokrātiskā republikā, kur valsts cildināšana nav režīma uzspiests pienākums. Bet var. Iedvesmojoši. Islande vispār ir iedvesmojoša. Pirmajā brīdī, ar to saskaroties, gribas teikt “ak, šausmas”, bet ieskatoties rūpīgāk tā kļūst interesanta, bagātīga, sarežģita, daudzveidīga un iepazīt aicinoša. Un šī transformācija manās acīs man padara Islandi ļoti īpašu. Lai gan es priecātos, ja biežāk spīdētu saule, būtu mazāk mākoņu un retāk līņātu.
Starp citu, katru dienu solīja lietu, bet tā pa īstam lieli lieti sākās tikai tad, kad mēs braucām prom. Veiksmīgi un jauki. Mākoņains gan bija gandrīz vienmēr, tomēr ar visiem mākoņiem un pelēkumu debesis bija ļoti gaišas un reizēm pat žilbinošas. To manām smadzenēm bija grūti apjēgt.
Ā, vēl vēji: Islandē var jaudīgi iepūst. Valdzinoši, bet vajag vēja izturīgu apģērbu.
P.S. Bet nolaižoties Rīgā dabūju pavērot aveņsarkanu saulrietu.
P.S.2. Pēc Reikjavīkas šķita, ka manā mīļajā Oslo ir drusku par daudz cilvēku un pārāk lielas mājas. Vai arī es biju pārāk nogurusi no konferences un dzīvošanas barā.
Leave a Reply