Naksnīgā pastaiga

Vakarā gājām ar kolēģi pastaigāt pa pilsētu. Viņa bija ieradusies Prāgā dienu ātrāk un veltījusi to pils un tā Vltavas krasta apskatei. Plānojām iet uz Slāviju vakariņās, bet šķita kaut kā nepareizi tā uzreiz pāri tiltam un ēst. Ierosināju pastaigāt pa otru Vltavas krastu – Vecpilsētas laukumu paskatīties un tā…

Pārgājām pāri Kārļa tiltam un tuvākās stundas, pavadījām haotiski un diezgan neplānoti virzoties pa vecpilsētu. Lai gan pa Staremestu es esmu daudz staigājusi, navigēt tajā ir sarežģiti – viduslaiku ieliņu režģis gadsimtu gaitā ir kļuvis tikai sarežģītāks un sarežģītāks, Vecrīga salīdzinājumā ar to ir pārskatāmības kalnagals. Staremestā tīri plata un uzticama iela, kas ved precīzi tur, kur vajadzīgs, var pusceļā strauji izlemt mesties 90 grādu leņķī (jā, blakus ēkas veido leņķi, nevis plūdeni līku pāreju), tad mazliet palīkumot, un tad saplūst ar divām ielām, kas abas sazinkā iet tikai atpakaļ. Tomēr, ja neaizraujas ar maršruta plānošanu un tikai aptuveni pēc GPS pieskata, kurā virzienā ir nākamais objekts, tad pastaiga ir burvīga. Staremestas laukumā nokļuvām bez desmit septiņos – Dievmātes baznīca bija ciet, bet mēs redzējām slavenā pulksteņa apustuļu parādi.

Kādu brīdi izbakstījos pa GPS, bet tā arī nespēju atrast/attcerēties, kur ir Pulvertornis un kā to īsti sauca. Padevos, teicu kolēģei, ka mums vai nu atliek atrast viņu netīšām, vai arī nebūs. Pagājāmies mazliet pa Parižskas ieliņu, apskatījām Staronovas sinagogu (no ārpuses), novedu kolēģi arī gar vecās ebreju kapsētas sienu – tur, protams, ciet, bet tā kapliča vai kas nu tur blakus ir – ar apaļo, mazam cietoksnim līdzīgo torni – pati par sevi ir skats. Izbridām līdz Čeča tiltam, kur pāri upei varēja redzēt mazām gaismiņām pilnus mežus. Pēc rūpīgas skatīšanās pat izdevās tumsā sazīmēt un kolēģei parādīt lielo metronomu, lai gan tas bija izslēgts un neapgaismots.

Atpakaļ nākot redzējām no spoguļkubiņiem veidotu sievietes statuju gandrīz nepiedienīgā pozā, kā arī pilnīgi netīšām atradām Spāņu sinagogu. Staigājām un kolēģe komentēja, cik ļoti izteiksmīgi un neatvairāmi viduslaicīga un savdabīga Prāga ir. Kolēģe atzīmēja, ka brīžiem uzvirmojot vecu pilsētu aizvēsturiskās kanalizācijas aromāts, līdzīgs esot arī Itālijā. Es konstatēju, ka man prātā nebūtu nācis pilsētu vēsturi mērīt kanalizācijas smakā.

Pilnīgi netīšām atradām Pulvertorni, kas patiesībā ir Pulvera vārti. Tāpēc man arī GPS neizdevās atrast – es meklēju Vež (tornis), bet čehiski ir Prašná brána. Tā bija necerēta veiksme. Par to priecājoties, netīšām izgājām Vacslava laukumā, lai gan es pati to neuzskatīju par tik interesantu vietu, lai kolēģei noteikti noteikti būtu tā jāredz. Tomēr taisni vai jāsaka, ka Vacslava laukums smukāks palicis – Nacionālā muzejam ir noņemti visi remonta paltraki un tas ir patiesi iespaidīgi izgaismots. Aizgājām līdz Vacslava statujai muzeja priekšā. Kaut kā šķita, ka pie piemiņas zīmes studentiem, kas sadedzinājās, šoreiz ir ievērojami vairāk svecīšu.

Relaksēti ejot apkārt Vacslavam, konstatējām, ka, pirmkārt, viņa zirgam astē ir iesieta bantīte. Otrkārt, Vacslavs ir zirgu aizgādnis un īsts vīrs un tāpēc jāj nevis ar kaut kādu zirģeli, bet ar kārtīgu ērzeli un to no apakšas var ļoti labi redzēt. Labāk kā daudz ko citu.

No muzejā tālākā Vacslava laukuma galā bija Desigual veikals, kurš pretstatā pilsētas baznīcām bija vaļā. Kolēģe ierosināja, ka vajagot ieiet paskatīties, nē, neko nepirkt, tikai mazliet pasiekaloties. Es aizrādīju, ka tur šobrīd ir atlaides, uz ko kolēģe teica, ka tad iekšā iet nedrīkstot, bet mēs jau bijām iekšā. Beidzās tas ar to, ka es dabīju to rudens/ziemas jaciņu, ap kuru siekalojos Rīgā, bet kurai nebija mana izmēra, turklāt, nu, pa vienkārši normālas jakas cenu, nevis oriģinālo, kas arī šeit ir zvērīga. Kaut kā man noveicās, un tieši šim modelim bija 70% atlaide. Īsti ideāli uz krūtīm nestāv, bet viņa ir puķaina!!!! Ar puķēm! un vēl puķēm! Drusku palika sajūta, ka uz Latviju no šeit esošajiem modeļiem ved tikai nesmukākos (izņemot, protams, to vienu jaku). Droši vien mana gaume atkal nesakrīt ar vairākumu.

Papusdienojām Virvju vijēja sievas krogā. Mana veselā ceptā, mandelēs apvārtītā forele bija lieliska, bet kolēģe bija vīlusies par skābajiem kāpostiem un knēdeļiem. Uzklausīju viņas sāpi un nolēmām, ka laikam knēdeļi nav viņas stihija.pluumju deserts kļuvis mazliet parastāks kā toreiz, kad ēdu to pirmo reizi.

Atpakaļceļā mēs izgājām vēl mazliet vairāk uz Višehradas pusi, jo es gribēju mūs izvest pie upes uz Dejotāju māju, un kolēģe vēl neteica, ka tūlīt kājas nokritīs. GPS man īsti neklausīja, bet Dejotāju māju atradām un pa ceļam redzējām vēl pāris baznīcas vai teātrus, vai ko tādu – izgājām pa tādām ielām, kur es vēl nebiju bijusi. Kolēģe rezumēja, ka Prāga tāda ir – it visur var atrast kādu īpašo celtni, ko atpazīt palīdz izgaismotā fasāde.

Prāga vispār ir viena ļoti izgaismota pilsēta. Skats uz Pragas pili, ejot par Vltavas tiltiem nepieviļ, it īpaši kombinācijā ar to, ka atsvaram pret lielo spožo pils kluci dažādās pilsētas vietās ir mazāki baznīcu un teātru kluči.