Kādu brīdi šķita, ka pēc veiksmīgas iekļūšanas Larošelas viesnīcā mēs vienkārši kritīsim un gulēsim, un nekustēsimies. Gandrīz tā arī izdevās.
Vispār tā diena sākās ar to, ka pusčetros no rīta es nonācu pie slēdziena, ka celšanās uz lidmašīnu pusseptiņos nav graujoši brīnišķīga lieta. Pēc Jāņu priekiem organisms manam mēģinājumam aiziet gulēt pirms pusnakts skaļi uzšņāca, turklāt pa šīm dažām stundām vakarā palaistā datu rezerves kopiju taisīšana nebija paspējusi noslēgties. Šā vai tā, puskafiju un vienu kārpīšanās/krāmēšanās sesiju vēlāk es jau ārā meklēju, kur palicis mans taksometrs. Šoreiz arī tomātiem bija gadījies šoferis, kas nespēja atrast manu murgaino adresi.
Lidostā krietns bariņš bērnu krāsainās cepurītēs lido uz Bostonu, pūlītis visdažādāko vecumu atpūtas meklētāju stāv divās garās rindās uz WizzAir reģistrēšanos. Īsi sakot, dzīvība kūsā. Kafejnīcas gan ciet, praktiski visas, kurās es kaut ko varētu gribēt. Savukārt mūsu jautrās trijotnes biedrs M. pa to laiku drošības kontroles zonā aizmirsa mūsu plakātus. Tomēr viņš tos ātri atguva.
Lidojums bija ar pārsēšanos Frankfurtē, kur mēs izmērījām, ka ejamais attālums starp vārtiem mums bija diezgan precīzi kilometrs. Pēc tam mēs rūpīgi izstaigājām vienu viesnīcas spārnu, meklējot Lufthansas leģendāros bezmaksas kafijas automātus. Šķiet, arī Frankfurtes lidostā rīts vēl bija agrs un miegains, jo vispirms mēs atradām kādus tuvu pie 10 kafijas automātus, kas nedarbojās, pirms beidzot ieraudzījām pāris, kas mums spēja iedot kafiju.
Parīze šķita gluži vai auksta pēc Rīgas 30 grādiem – tikai ap 20! Lidostā gaidot autobusu uz centru, es pat paspēju nosalt. Šā vai tā, pēc stundu gara brauciena (17 eiro), mēs bijam Parīzē pie Monparnsa stacijas. Lai nebūtu jāstaigā ar čemodāniem pa pilsētu, gājām stacijā meklēt bagāžas glabātuvi. Un tualeti, jo es biju nupat jau biju kārtīgi nosalusi (kondicionieris autobusā + pārāk vasarīga kleita + gandrīz negulēta nakts). Stacijā ievēroju, ka kaut kur ir tīri ciešama zīme par bagāžas glabātuvi un devos meklēt tualeti. Grr, 80 centi par tualeti. Bet lai nu būtu. Vēlāk izrādījās, ka Larošelā, universitātē kafija no automāta maksā 40 centus.
Laimīgi pārģērbusies uzzinu, ka džeki nevar atrast bagāžas glabātuvi. Kā nav, tikko tak redzējām zīmi?! Nu, bet tālāk nākamo zīmju neesot. Es pabrīnos un eju pētīt. Izrādās, kaut kur augšā M. bija redzējis zīmi “Luggage lockers” (Bagāžas skapīši/seifi), bet stāvu zemāk ir tikai zīme, kas norādot par pazudušu bagāžu – “Left luggage”. Jā, jā. Pastāstīju, kā mēs savulaik ar šo pašu uzrakstu apmuļķojāmies Barselonā un tik stūrēju turp. Bagāžas glabātuvē drošības kontrole ir tikai mazliet vājāka kā lidostā. Skapīšiem mazākais īres laiks, diemžēl, ir 24 studas, lai gan mums Parīzē ir ne vairāk kā 6. Toties, ņemot lielo skapīti, mēs varam visi salikt savus čemodānus vienā un tad tie 9,5 par skapīša īri vairs tik briesmīgi nebija.
Monparnasa stacija vismaz no tās puses, kurā mēs bijām, ir liels stikla klucis – nemaz, nemaz nav līdzīgi vēsturiskajai vilciena avārijas bildei. Kad es par to stāstīju M., viņam nezkāpēc likās, ka es maitājot viņa entuzisasmu braukt. Hm.
Līdz 3 km attālajam Eifeilim aizgājām pārsteidzoši ātri – pavisam dažas ielas ar mīlīgām daudzstāvu ēkām ar kaltiem balkoniem. Pie Eifeļa ir kaut kāda nesaprotama drošības kontrole, kas atņem M. ūdens pudeli un J. vispār neielaiž termokrūzes dēļ. Turklāt, kad ar M. paejamies tālāk, secinām, ka nebija nekāda dižā prieka tikt te iekšā – viss parks līdz tornim ir pilns ar cilvēkiem un, skatuvēm un kaut kādām sasodītām fubola teltīm. Ejam vien ārā atpakaļ pie J. Spriežam, ka, ja agrāk mums futbols bija vienaldzīgs, tad tagad tas iegūst negatīvu nokrāsu.
M. grib apiet parkam apkārt un pieiet tornim no Sēnas puses, lai sataisītu bildes. Kādu laiku ejam kopā, bet tad mani pārņem ēstgriba un riebums pret trokšņaino apkaimi un mēs pašķiramies – M. iet meklēt smukākas bildes ar Eifeli, savukārt mēs ar J. pagriežamies prom, prom no parka, trokšņa un torņa. Pārsteidzošā kārtā futbola trakums ir telpā ļoti ierobežots un jau kvartālu tālāk iestājas svētlaimīgs klusums.
Pārskatām apkārtnē esošās pārtikas vietas. Tik tuvu Eifelim cenas ir sājas – otrie ēdieni velk uz 20 eiro, bet, ja aiziesim pārāk tālu prom no Monparnasa, tad vairs nebūs laika mierīgi paēst. Restorāns, kurā galu galā palikām, mūs iepriecināja ar stereotipiski pārviesmīlīgu franču viesmīli, kurš, protams, nerunāja ne vārda angliski, bet ļoti uzrtraucās, lai mēs vienalga būtu laimīgi. Palasot ēdienkarti, secinājām, ka steiki maksā tāpat kā Rīgā… un ka tie ir vieni no lētākajiem ēdieniem – 16-17 eiro. Piemēram, burgeri bija dārgāki. Jāatzīst, ka tas steiks bija mazliet pasīksts, bet tas tomēr bija diezgan garšīgs, paliels gaļas gabals ar apceptiem kartupeļiem. Un kafija bija gluži jauka, par spīti tam, ka es nezināju, vai tā būs vienkārši ar pienu, vai latte.
Kad stacijā satikāmies ar M. uzzinājām, ka viņām ir izdevies apiet apkārt tornim un iegūt tuvāku saskarsmi ar to, un rindas arī neesot bijušas sevišķi lielas – ka atpakaļbraucot esot jāiet uzbraukt tornī. Es gan tā visticamāk nedarīšu, tas tornis nav tik briesmīgi interesants.
Gaidot vilcienu uz Larošellu skatījāmies, kā vienu no iepriekšējiem vilcieniem atceļ par 10 minūtēm (“retard 10 min”), tad par 20, 30 un 40, līdz pazūd pavisam. Kaut kā neienāca prātā, ka tā varētu notikt arī ar mūsu vilcienu tobrīd, bet tā kā tas nenotika, tad bija jau arī labi. Stacijā uz ziņojumu dēļiem bija brīdinājumi, ka uz vilcienu jāierodas 20 minūtes iepriekš, savukārt uz manas elektroniskās biļetes bija tikai 2 minūtes iepriekš. Kad atnāca vilciens, sasmējos par tām 2 minūtēm – tā pilnīgi noteikti ir kļūda, jo lai aizstaigātu līdz manam 15. vagonam, vajadzēja daudz, daudz vairāka laika kā 2 minūtes. Vagonu numerācija mūs pamanījās mazliet pārsteigt: vispirms mēs samulsām, ka ir vairāki pirmie vagoni, tad restorānvagons un tad otrie vagoni. Šie skaitļi izrādījās nevis vagonu numuri, bet komforta klase, kas ir norādīta daudz lielākām zīmēm nekā patiesais vagona numurs. Vagona numurs bija norādīts vienā vagona galā blakus durvīm nelielā zaļā ekrānā. To ieraudzījuši, sajutāmies laimīgi un, atstājuši M. pie 5. vagona, naigi vālējām tālāk. 6., 7., 8., 9… sasodīts, cik ilgi jāiet, tā taču vēl aizbrauks bez mums… 10., pag, ko, lokomotīve?! Divas lokomatīves, ar deguniem sakabinātas kopā! Un vilciens turpinās… ar 20. vagonu. Es jau gandrīz kritu panikā, bet J. mierinoši teica, ka beigas droši vien ir numurētas otrādi. Jā, 20., 19., 18… Kad tikām līdz 15., šķita, ka esam nogājuši veselu pārgājienu.
Vilciens no stacijas izkustējās teju nemanāmi – nekādas klaboņas, nekādas ritmiskas dauzīšanas, tikai viegla dūkoņa un praktiski nemanāma kustība. Āpus Parīzes kādu brīdi braucām paralēli šosejai (vai varbūt autobānim), un tad varēja redzēt kā mašīnas diezgan ātri diezgan jūtami atpaliek. No tā es novērtēju, ka vilciens brauc ar vismaz 150 km/h. Nākamajā dienā no čehiem uzzināju, ka vienam no viņiem ir bijis GPS un ar to esot samērīti 300km/h ātrākajās vietās. Bija gan vietas, kur vilciens ievērojami piebremzēja – piemēram, pilsētās. Acīmredzot, arī vilcieniem ir ātruma ierobežojumi drošības apsvērumu dēļ. Es ļoti drīz aizmigu un pamodos īsi pirms iebraukšanas Puatjē. Blisinājos un nesapratu, vai guļu, vai nē – vispirms logam garām paslīdēja apjomīga viduslaiku kapsēta ar kapu pieminekļiem, kas cits par citu zaraināki un eksotiskāki, bet pēc tam – vesela rinda māju, kas piebūvētas ar muguru cieši pieguļot stāvai klints sienai. Interesanti, vai tad, ja tev ir šāda māja un tu vēlies sev papildus pieliekamo kambarīti, tu vienkārši izkal iedobi sienā?
Vēl pa ceļam es redzēju daudz labības lauku (šķiet, veldre te ir šad un tad sastopama problēma), dažus vēja ģeneratorus, bet pilnīgi nevienu lavandas lauku. Varbūt es to nogulēju.
Larošelā iebraucām pēc trīsarpus stundām, pusdeviņos – kā jā solīts vilcienu sarakstā. Saulains, ap divdesmit grādiem – pirmo iespaidu par sevi Larošela atstāj draudzīgu. Stacijas ēka ir celta no lieliem dzeltenīgu klinšu blokiem un to rotā divi vai trīs cakaini torņi. Man jau sāk patikt. Stacijā samulstu, kad mani gara auguma, skaista sieviete mani draudzīgi sveicina, nepārprotami zinot manu vārdu un braukšanas iemeslu. Izrādās, mani atpazīst no iepriekšējās skolas.
Pēc īsas pastaigas GPS mani aizved uz pareizo ielu, taču galīgi nepareizo numuru. M. no mums atšķīrās jau pāris kvartālus atpakaļ, jo dzīvo citā viesnīcā. Mēs ar J. sadalamies un apstaigājam tuvāko kvartālu no visām pusēm, kamēr atrodam vajadzīgo viesnīcu. Veiksmīgā kārtā tā tomēr neatrodas tajā sarūsējušajā angārā, kuram pēc visas loģikas būtu jābūt numurētam ar meklēto numuru.
Esam ieradušies jau pēc viesnīcas uzņemšanas stundu beigām, taču tas nav pārsteigums – par šo problēmu biju rakstījusi viesnīcai jau vairāk kā mēnesi atpakaļ. Kamēr braucām vilcienā, mani sazvanīja viesnīcas darbiniece un pēc 2 pārtrūkušām sarunām un 2 automātiskajiem atbildētājiem, es esmu dabūjusi ciešamu hipotēzi par kodiem durvīm un seifam, kur glabājas aploksne ar numuriņa atslēgu un instrukcijām. Protams, tie E burti (“as in Emilie”) patiesībā bija A burti, bet viss gāja pārsteidzoši labi, visas durvis izdevās atvērt ar pirmo reizi un aploksne, skat, man jau rokā.
Aploksnē ir atslēga un pāris lapas ar instrukcijām – viena apraksta, kur ir mans numuriņš, vēl viena – vispārējās lietas par viesnīcu un ārkārtas gadījumu telefonumurus. Cilvēki nudien centušies, tikai viss sarakstīts internacionālajā franču valodā brīvā tekstā un, hmm, jāa…. Ne es, ne J. franciski nemākam ne bū, ne bē. Pēc vairāku minūšu izmisīgas blenšanas papīros izvirzu secinājumu, ka “étage” varētu būt rada krievu “этаж” un tad mēs dzīvojam 1a stāvā. Lai vai kas būtu a stāvs. Trīsciparu skaitlis varētu būt numurs un “bátiment C” būs kaut kāds korpuss. Hipotēze šķiet ciešama, tagad tā jāliek lietā. Vestibilā redzama zīme ar bultu un uzrakstu “Bat. B, C, D.”, taču sekojot bultai atrodas tikai “Bat. B”. Patvaļīgi izmēģinu paskatīties, kas ir augšā pa pirmajām kāpnēm, bet tur durvju numuri sākas ar burtu A. Rūpīgāk pārbaudot izrādas, ka Bat. C ir atrodams, drosmīgi izejot cauri Bat. B. un paejot garām dažām durvīm, kas haotiski atzīmētas ar D. numuriem. Papildus tam, vismaz šajā viesnībā ir arī 0. stāvs, tāpēc lai nokļūtu 1a. stāvā ir jāpabrauc mazliet uz augšu. Laimīgā kārtā noskaidrot, ko nozīmē “a”, tā arī nesavajadzējās. Ievēlāmies viesnīcas numuriņā, mazliet iesmējām par palielo, taču tukšo vannasistabu ar stipri mazo dušu, un devāmies čučēt miroņu miegu, pirms tam vien atzīmējot, ka vispār ir ļoti laimīgi, ka nekas no šis dienas sarežģītās galā nokļūšanas procedūras nesagāja sviestā.
Leave a Reply