No rīta pamēģinājām viesnīcas reģistratūrā parunāties par brokastīm.
– “Bonjour!”
– “Hi! I wanted to ask…”
– “Sorry, I don’t speak English! My coleague.”*
Par brokastīm uzzinājām, ka tā kā iepriekš par tām maksāt nebiju pieteikusies, tad tagad ir čakars viņas dabūt. Tā nu nolēmām izmest līkumu apkārt.
Piecu minūšu laikā atradām saulainu bāru, kas piedāvāja brokastu piedāvājumu pa 4,5 vai 6,5 eiro. Pārdevēja atzina, ka angliski runā mazliet, kas reāli nozīmēja, ka viņa centās un mūs neienīda par to, ka mēs franciski nemākam (vēl nav gadījies, ka kāds mūs ienīstu), bet sevišķi produktīvi tas nebija. Mēs kādu brīdi aplūkojām tāfelīti ar brokastu piedāvājumu. Secinājām, ka vienīgā atšķirība ir kaut kas ar šķiņķi, kas vienā vietā ir, otrā nav. Pārējie 4 elementi ir vienādi. Viens no tiem ir augļu sula, pārējais – ta sazin. Labi, tad ņemsim to ar šķiņķi, šķiņķis gan jau ir labi. Un vēl divas kafijas, melnu un baltu.
Nezināmie elementi izrādījās bagete, ievārījums un sviests, savukārt tas kaut kas pie šķiņķa bija vēršacs. Un baltajai kafijai pat bija putu cepurīte. Vienvārdsakot, mīlīgi.
Meklējot vietu, kur notiek skola, pamanījos apmaldīties ne nu gluži trijās priedēs, bet trijos zāles stiebros gan. Nezinkāpēc iedomājos, ka tā ēka jāmeklē ielas otrā pusē nekā tā patiesībā atrodas. Bet šajā otrajā pusē ir tikai liela, pamatā nepļauta pļava. Apejot pļavai apkārt, protams, arī nekā laba nav, jo meklētā māja taču bija pļavas pirmajā pusē 😀 Kad vajadzīgo ēku atradu, tad līdzīgu triku pamanījos izstrādāt ēkas iekšpusē – nepamanīju tūlīt blakus durvīm nelielo telpu, kurā notika skolas darbinieku reģistrēšanu un aizpēros izpētīt iekšpagalmu.
Kad beidzot nokļuvu reģistrācijas telpā, uzzināju, ka (1) visi salst, jo Larošelā ir 20 grādi ir sen nepiedzīvots aukstums, (2) esmu aizmirsusi samaksāt 120 eiro par kaut ko tur, un (3) salst arī mana senā draudzene N. no Prāgas. Sasveicinājāmies, sapriecājāmies un devāmies meklēt lietas – viņa zeķes, es bankomātu. Atradām abus gandrīz blakus. Prāgā esot 30 grādi, Belgradā (vai Bukarestē?!) esot karstuma rekords un velkot uz 40… Nu jā, samulsuši, nepietiekami apģērbti cilvēki te bija bieža parādība. Kad beidzot dabūju naudu un piereģistrējos, dabūju tūristu gidu angļu valodā. Aiz sajūsmas pēc brīža savācu vēl vienu, lai ir ko iedot arī J. Kā vēlāk atklājām, tad plūdmaiņu tabulas, uz kurām esot jāskatās visiem peldēt un burāt gribētājiem, gan bija ieliktas arī angļu izdevumā franciski.
Pēcpusdienā nolasījāmies krietns bariņš un gājām uz netālo jauniešu hosteli vakariņās, jo tur neesot dārgi. Aizgājām tur, konstatējām, ka vakara piedāvājums vēl nav iestājies, jo ir par agrs. Nu tad iesiem uz pludmali. Pa ceļam ierēcām par to, ka pludmale franciski ir “plage” un mēris angliski ir “plague” – gandrīz tas pats. Līdzīga problēma ir ar “tour”, kas vienā gadījumā nozīmē torni, bet otrā tūri.
Larošelā, ja tic tūrisma gidam, ir trīs nelielas pieejamas, smilšainas, peldēšanai paredzētas pludmales – viena centrā, blakus vienam no vēsturiskajiem torņiem, viena blakus Leminimas (Les Minimes) jahtu un izklaides laivu ostai un, kur ir trešā, tā arī neatradām kartē. Citur pludmaļu nav, tāpēc ka krastu veido stāva klints, kas paisuma laikā ir līdz ausīm ūdenī, bet bēguma laikā, ja arī atklājas kāds līdzenāks pleķītis, tad tas ir pilns ar dūņām. Gājām uz pludmali pie ostas, jo tā ir vistuvāk hostelim, kur dzīvo N. un kur mēs plānojām vakariņot.
Pludmame ir pavisam neliela, un tajā bija uzmaisījies necaurspīdīgs ūdens. Citreiz esot dzirdāks. Kaut kur pa vidu ir plaša josla ar milzīgu daudzumu jūras nogludinātu kaļķainu akmeņu un glimežvāku. Kad tam pārbrien pāri, tad izrādās, ka ūdens ir gandrīz tik pat silts kā gaiss, un ja par gaisu domājot, tas ir maz, tad par ūdeni domājot tas bija teju neticami silts. Uzrotījām bikses un bradājāmies kādu laiku.
Salasīju jūrmalā krietnu riekšu ar milzīgiem, milzīgiem gliemežvākiem – vēl nekad tik lielus nebiju redzējusi vienkārši mētājamies apkārt. Turklāt tie visi bija tikai salauzti gabali – pilnie vāki tātad ir vēl lielāki. Interesentākais veidojums, ko es atradu, bija plakans, pelēks akmens, uz kā divi lieli gliemežvāki bija uzbūvēti virsū kā tādas ausis.
Uz kraujas pludmales galā ir atrodams teju vai neticami kopts parks. Vispār, liela daļa manas Francijas pieredzes grozās ap apaļiem, cirptiem krūmiem, spurainiem ziedošiem krūmiem, zemiem, ziedošiem krūmājiem, garām dekoratīvām tūjām, mazām, spurainām palmām, krāsainām, blīvām puķudobēm… Šķiet, franču dārzniecības tradīcijas nepieļauj atstāt pārāk lielus, brīvus zālājus, visur, kur var (arī uz balkoniem) ir jāsabāž kaut kas apaļš un pufīgs vai apaļš un spurains. Vienā stūrī starp apaļajiem krūmiem pat bija paslēpts klintī izcirsts pagrabs ar divviru durvīm.
Pastaigājām pa parku, pazaudējām pusi bariņa, atradām pusi bariņa, aizgājām vakariņās (dienas piedāvājums bija steika vārdā nosaukts gaļas gabals ar ceptiem kartupeļiem ar mizām). Ēdām lēni, lēni, lai beidz līt pēkšņi uznākušais lietus, jo vakarā gribējās pastaigāties.
Kad lietus it kā beidzās, gājām pastaigāties – pārējie atbira, palikām mēs trijatā ar N. Izstaigājām Leminimas promenādi, aplūkojām melno miljonu lielāku un sīkāku jahtu un motorlaivu. Pažēlojāmies par līņājošo miglu – īsti līst nelīst, bet nāk no gaisa kaut kāds mitrs vļē. Nav tik traki, lai tūlīt ietu mājās, bet īsti labi arī nav. Lietussargu arī nav. Redzējām smuku dzeltenu akmeņu pieminekli, kas attēloja jūras vilni. Safotogrāfējām Larošelas vecās ostas torņus. Vecā osta ir neliels izbūvēts “līcītis” pilsētas centrā, kas viduslaikos atradās nocietinājumu iekšpusē. Abās pusēs iebraukšanai tajā ir pa masīvam tornim. Un tad mēs uz promenādes soliņa atradām telefonu ar kredītkarti.
Ir pats pilsētas centrs, varētu atdot kādam apkārt staigājošam policistam, citādi stulbi, ka viņš tur tā lietū stāv. Izslēdzies, piezvanīt īpašnieka mammai nevar. Un mums arī būtu slinkums zvanīt franču mammām. Paraugamies apkārt, ātrumā nevienu policistu neredz. Pajautāsim kādam, N. būs iespēja savu franču valodu patrenēt…
Pēc vismaz pusstundu garas pastaigas mēs esam izgājuši cauri ievērojamai Larošelas centra daļai un beidzot atradušas policiju – gan ne apkārt staigājošos kārtības sargus, bet lielu ēku, kam priekšā tusē bars policistu. Uz ēkas ir plāksnīte “hotel police”**. Lai vai ko tas nozīmētu. N., smaidīda savu klasisko smaidu no vienas auss līdz otrai, devās pie policistiem tikt vaļā no telefona. Policija angliski nerunāja, līdz ar to N. radās iespēja visu peripētiju klāstīt franciski. Viņa pēc tam priecājās, ka policists bijis ļoti laipns, bet mazliet apjucis, it īpaši, kad viņai esot aizmirsies vārds “soliņš” franciski, un viņa teikusi, ka telefons atrasts promenādē, tur kur sēž. Kopā ar telefonu esot bijusi ne tikai karte, bet arī personu apliecinošs dokuments, līdz ar to, kaut kur viņš pat beigās nokļūs. Policists beigās bija jautājis, vai viņa vēlās pateikt savu vārdu, bet teicis, ka tas neesot obligāti.
Pa to laiku bija beidzis līt un bija sācis krēslot. Atpakaļ nākot ar interesi pētījām dzeltenīgbalto akmeņu fasādes un lielās kolonnu rindas gar ielu malām. Pa ceļam redzējām vienu ēku, kas īpaši izcēlās ar plāksni, uz kuras esošo uzrakstu mēs izptulkojām kā bērnu tiesu – tai aiz režģotiem vārtiem varēja redzēt skaisti apzaļumotu iekšpagalmu.
Larošelas populārākais skats ir divi viduslaiku torņi abpus ieejai vecajā ostā. Tiem man sanāk iet garām katru reizi, kad eju no viesnīcas uz vecpilsētu. Tāpat tos var redzēt arī gandrīz visur, kur esmu staigājusi pa Leminimas promenādi un pludmali. Kad pēc gājiena uz policiju atgriezāmies, atkal sanāca iet garām torņiem – nopriecājāmies, ka taisni nesen ir ieslēgtas torņus rotājošās gaismas. Kā nākamajā dienā uzzināju, vienu no torņiem sauc par Svētā Nikolā torni pilsētas aizgādņa vārdā, bet otru – par Ķēžu torni, jo starp abiem torņiem ostas aizsardzībai viduslaikos vilka ķēdes.
Fotogrāfējām un staigājām, staigājām un fotogrāfējām, līdz atkal nonācām līdz jahtu ostas tuvākajai malai. Tur ir vispirms neliels tilts ar metāla margām un tad tīri garš mols, kas apņem ostu no vienas puses un aizsargā to pret visādām lietām, kas nāk no okeāna – lieliem viļņiem, smiltīm, dūņām, akmeņiem. Pa ceļam safotogrāfējām arī, kā gaismas iedegas trešajā nocietinājumu tornī, kas saglabājies līdz mūsdienām. Šis tornis (Laternu tornis) ir īpatnējs ar to, ka sākotnēji gluži klasiskā cilindriskā forma ir vēlāk papildināta ar augstu, rakstainu konusveida turpinājumu tā, ka izskatās pēc baznīcas.
Drēbes pa šo laiku bija izžuvušas, tāpēc par spīti sagurušajām kājām pie mola uznāca spontāns entuziasms, un mēs gājām skatīties molu. Tumsa šeit nekādi netraucēja, jo uz mola ir plata, labiekārtota promenāde ar soliņiem, paaugstinātām malām (lai nejauši neiekrīt) un zīmēm, ka te lekt ūdenī aizliegts. Gan tilts, gan mols ir izgaismots ar zilām gaismiņām, un mola galā ir neliela bāka. Vispār šeit ir daudz bāku – vismaz 3 redzēju tālāk jūrā, ap jahtu ostu arī ir vairākas un divas es pat redzēju pilsētā.
Kamēr izstaigājām pilsētu bija jau krietni tumšs. Es mazliet iesmēju, ka tumšas, izgaismotas pilsētas man visas atsauc atmiņā pirmo tumšo, izgaismoto pilsētu, kurai pievērsu daudz uzmanības – Prāgu.
Vēlāk, kad jautāju Ventam par Les Minimes nosaukšanu latviski, viņš man pastāstīja, ka šis nosaukums ir nācis no katoļu mūku ordeņa – minimītiem jeb vismazākajiem brāļiem. Un ka plašāk zināmie franciskāņi esot saukti arī par mazākajiem brāļiem, salīdzinājumā ar kuriem šie ir vismazākie.
______________________________
*) – Labrīt! (fr.)
– Sveiki! Es gribēju…
– Atvainojiet, es nerunāju angliski! Mana kolēģe.
**) Angliski tā būtu policijas viesnīca vai viesnīca “policija”, bet franciski…
Leave a Reply