Pēdējā diena Francijā gandrīz pilnībā pagāja, ceļojot atpakaļ. No rīta bija vilciens – izbraucām pusastoņos un apmēram vienpadsmitos bijām Parīzē. Taisni vai pārsteidzošā kārtā šoreiz visu izdevās atrast ar pirmo reizi – vilciens stāvēja pie A perona, kas bija pats priekšējais, mums bija jākāpj iekšā vagonā, kas bija tikai vienu vagonu no tā, kas bija tieši pretīm ieejai, viss bija vienkārši. Arī nogulēt gandrīz visu ceļu līdz Parīzei bija vienkārši – kārtīgi pamodis tikai tad, kad daudzo Parīzes tuneļu dēļ vairākkārt aizkrita ausis, tā īsti neatkritušas vaļā.
Monparnasa stacijā nolikām bagāžu (entuziastiski iegādātās alkohola pudeles* bija padarījušas to neērti smagu) un devāmies uzbraukt Monparnasa tornī. Tornī ir divas skatu platformas – viena 54. stāvā – liela iekštelpa ar kafejnīcām un logiem visās pusēs un otra pašā augšā, uz jumta. Pretēji prognozētajam, no zemākās skatu platformas skats ir daudz labāks, jo augstā skatu platforma ir mazāka, tāpēc skatu uz ēkām, kas atrodas tieši pie torņa aizsedz pats tornis.
M. ātri vien devās augšā medīt labākus fotokadrus ar mazākiem atspīdumiem, kamēr mēs ar J. lēnām apstaigājām pirmo platformu, mēģinos saprast, vai atpazīstam kādu objektu – tas bija mazliet vieglāk izdarāms arī, pateicories plakātiem un ekrāniem, kas skaidroja, kur kas ir atrodams. Visglītākais skats pavērās pret Eifeļa torni, kam aizmugurē izkārtojies dažādu stiklainu debesskrāpju pudurītis. Ļoti ilgi meklējām, kamēr atradām triumfa arku – pelēcīgajā dienā tās pelēcīgais stāvs saplūda ar citām tik pat pelēcīgām ēkām. “Nez, kas ir tas, tāds liels izskatās…” es teicu par garu ēku kompleksu, un tad izlasīju, ka tā ir Luvra. Kopumā Parīze vizuāli izskatījās mazliet mazāka platībā par Stambulu. Vai arī vienkārši tornis augstāks. Monparnasa kapsētu un staciju bija īpaši viegli atpazīt un pamanīt, jo tās ir pavisam blakus. Stacijai pa vidu ir jocīgs zaļš parks, kuru gribējām atrast un aplūkot, kad pirms probraukšanas atgriezāmies stacijā. Diemžēl, to, ka tas ir jumta dārzs uz kuru ved, lūk, šīs te mazās trepītes/liftiņš stacijas ārpusē es sapratu, tikai jau steidzoties uz lidostas autobusu.
Vienā apakšējās skatu zāles malā bija vairāki krustā salikti spoguļi, kas ļāva taisīt sireālistiskus selfijus ar 3 vai 4 personas instancēm un vēl Parīzes jumtiem fonā. Uz jumta savukārt vienā stūrī bija salikti jocīgi plastmasas klubkrēsli. Un lifts starp 0. un 54. stāvu gāja mazāk par minūti.
Pēc torņa pašķīrāmies. Mēs ar J. gājām ēst, M. gāja skatīties triumfa arku. Par labu pusdienām nosvērāmies, jo šķita, ka laika katakombu apskatei vairs nav pietiekami, bet līdz ielidošanai pusnaktī Rīgā nākamās iespējas paēst būs tikai lidmašīnās vai lidostās. Mēs, meklējot, kur labāk ēst, nejauši uzgājām kādu ielu ar teltīm, kurās bija mākslinieku gada tirgus. Viena tante uz mani sadusmojās, ka es fotogrāfēju viņas stendu**, bet citādi bija tīri interesanti. Kā jau parasti ar mākslu – burvīgi un aizraujoši elementi mijās ar galīgi garlaicīgiem.
Pusdienas atradām turpat tuvumā. Nosecināju, ka, lai vai kā baltā miltu mērce būtu izlavēts franču ēdiens, es to tomēr esmu bērnībā par daudz atēdusies, lai viduvējs izpildījums mani spētu pārāk sajūsmināt. Vēl es atsaldēju zobus ar profitroļiem, kas bija pildīti ar garšīgu vaniļas saldējumu un dzēru Vīnes kafiju.
Pēc pusdienām jau arī bija jāiet uz autobusu un jābrauc uz lidostu. Braucot turp, spriedām, ka ātrvilciens tomēr ir baigā lieta, jo Larošelas vilciens mūs no Parīzes aglomerācijas robežām pa tuneļiem līdz Monparasam aizrāva dažās minūtēs, kamēr autobuss uz Golla lidostu brauca stundu.
Golla lidostā saskāros ar interesantu arhitektonisko organizāciju – cilindriska ēka ar iekšpagalmu vidū un pārēju starp stāviem nodrošina slīdošie celiņi, kas salikti stikla trubās šķērsām pāri iekšpagalmam. Lidostas lieluma / organizācijas dēļ tajā ir nevis vienota drošības kontrole, bet katram vārtu blokam sava, tāpēc, ierodoties lidostā ir jāmeklē nevis zīmes par drošības kontroli, bet norādes un konkrētiem vārtiem.
Drošības kontrole mani sakaitināja ar kārtējām drošības problēmām. “May I check your laptop?” – “How?” – “Answer yes or no.” – “I can’t answer, if I don’t know what you are going to do!” – “May I check your laptop, answer yes or no.”*** Pēc vairākām pilnīgi neizteiksmīgām iterācijām man galvā nenāca vairs nekas cits kā vien austrumu spēka vārdi, es atļāvu nomācošajam darbiniekam “check laptop” (viņš pārbrauca ar kaut kādu dīvainu birstīti laptopa vākam), jo es gribēju ātrāk prom un mājās. No vienas puses es saprotu, ka problēma gan jau ir tajā, kā neietekmēt manu atbildi, bet nu, bļ…., es nevaru piekrist lietai par kuru, man nav ne jausmas, ko taisās darīt. Labi, varbūt nevar paļauties, ka drošības darbinieks pareizi izstāstīs… nu tad sagatavot bukletu, kur tas ir izskaidrots, taču var. Šādā izpildījumā tas ir ekvivalents jautājumam, vai drīkstu nocirst Jūsu galvu un izbarot savam sunim, kas uzdots adresātam nesaprotamā valodā.
Protams, pēc tam izrādījās, ka aiz drošības kontroles ir tikai pavisam pāris veikali, kuros nekā pārāk daudz nav. Civilizētas lidostas pirms šādām vienvirziena ejām uzliek brīdinājumu par ierobežotām iepirkšanās iespējām, grr.
J. nopirka man dažus franču mandeļu cepumiņus garstāvokļa uzlabošanai.
Lidojām caur Frankfurti, kur mani pirmo reizi vismaz 5 Fraport apmeklējumu laikā piemeklēja veiksme nolaisties un izlidot no tuvu esošiem vārtiem – starp tiem bija jānoiet 200 m nevis kilometrs. Fraportā es arī nopirku mazliet alkohola mājas bāriņam, jo atsevišķām markām bija atlaides. Atkal varēšu taisīt šokolādes kūku ar apelsīnu liķieri 🙂 Un šoreiz mēs bezmaksas kafijas mašīnītes atradām praktiski momentāni.
Lidojums no Frankfurtes uz Rīgu sakrita ar saulrietu, kā rezultātā pa logu varēja vērot krāšņas krāsu kaskādes un mākoņus, kas no vienas puses deg, bet no otras neuzkrītoši saplūst ar Baltijas jūru. Ielidojot Rīgā, stipri lija, man sāpēja galva un nedēļu krātais nogurums mani pārrullēja kā ceļarullis – kādā brīdī piefiksēju, ka cilvēki man apkārt runā tuvākās nedēļas nogales plāniem, bet sajūta tāda, it kā viņi runātu vismaz Tolkīna elfu valodā. Bet nebija jau arī svarīgi – es biju mājās un man vairs nebija jāuzmanās nepazust kādā svešā pasaules galā.
_____________________________________
*) Man bija tikai viena vīna pudele, bet M. un J. bija savākušies alu un ko tik vēl ne. Un manā somā bija caurumaini akmeņi un gažādi gliemežvāki.
**) Ja Google Glass stila tehnoloģijas ienāks ikdienā, tad kopā ar daudzajiem riskiem un problēmām, ko tās atnesīs, varbūt tomēr atnāks arī apziņa, ka tikai lietas, kas nav publiski izstādītas, var cilvēkiem noslēpt, lai tie neredz, neskatās un neiemūžina virtuālā vai bioloģiskā atmiņā.
***) Vai varu pārbaudīt jūsu datoru? – Kā? – Atbildiet ar jā vai nē. – Es nevaru atbildēt, ja nezinu ko taisaties darīt! – Vai varu pārbaudīt jūsu datoru, atbildiet ar jā vai nē.
Leave a Reply