Šoreiz ceļojam trijatā. Visi iepriekš esam ir ceļojuši, bet nekad vēl – visi kopā.
Vakarā pēc ielidošanas plānus iet uz Rīperbāni paskatīties rotaļlietas Eifeļa formā un ēst ķīniešu ēstuvē izjauca lietus – pusotru kvartālu no kongresu centra bijām samirkuši tā, ka bikses slapjas vismaz līdz pusei. Atmetām domu par sarkanajām gaismiņām un devāmies uz Kolonādi meklēt Leopoldu – restorānu, ko atklāju pirms pāris gadiem. Leopoldu neatradām – ielas galā atklājās, ka Leopolds ir kļuvis par itāļu picēriju. Vaļā bija, ēdiens bija padārgs, bet mīlīgs un man pat neuzbruka tomātu mērce.
Nosecinājām, ka viesnīca maksājā 3 cilvēkiem kā 2 cilvēku numurs, tāpēc, ka pēc lieluma un visa tas ir 2 cilvēku numurs ar sazinkā iebāztu vēl vienu gultu.
Nākamajā dienā, kongresa pusdienlaikā kopā ar J. izmetām iepirkšanās līkumu. Gadatirgū viss ir kā parasti, plus vēl tur pārdod lielus, ļoti garšīgus un viegli lobāmus ēdamos kastaņus. Kā katru gadu, var redzēt gan to pašu keksu pārdevēju, gan to pašu austrumu lakatu pārdevēju, gan krāsainās koka rotas. J. tika pie somas un nopirka man mazu šokolādes fotoaparātiņu. Jo man tak vajagot tādu mazu, mīlīgu fotoaparātiņu! Tuvējā iepirkšanās centrā konstatēju, ka, lai gan šeit mani iemīļotie vācu zābaki ir nopērkami mazliet lētāk, piedāvājumā ir tikai rudens zābaki. Ziemas (ar biezo iekšpusi) nav. Nu labi, ko var gribēt no pilsētas, kur Ziemassvētkos ir +10 grādi. Atpakaļ nākot tajā pašā kolonādē nejauši atklājām Sushi Circle – suši ēdnīcu, kur pēc četriem ir all-you-can-eat piedāvājums visādiem niekiem, kas uz maziem šķīvīšiem brauc pa leti gar degunu. Piedāvājumā ne tikai suši, bet arī sīki saldumi un jocīgi salātiņi. Padārgi, bet pieēdāmies līki.
Vakarā pašķīrāmies – es taisījos izmest mazu līkumu pa kongresu centru un tad iet uz viesnīcu, kamēr abi džeki gribēja apmeklēt vēl vienu semināriņu. Pa kongresu centru nostaigājos krietni ilgi, pa brīdim pabrīnīdamās, kāpēc viņiem tā nodarbība tik ilgi. Beigās man apnika, gāju vien uz viesnīcu viena, par spīti aizdomām, ka viņiem tak sen būtu jābūt beigušiem un man zvanījušiem… Čatā arī nekādu ziņu nav… Viesnīcā, sev par pārsteigumu, atradu džekus sēžam pie iestabiņas durvīm. Man kabatā bija palikusi kartona kartīte ar istabas numuru, kas tiek lietota, lai paprasītu istabiņas atslēgu viesnīcas reģistratūrā. Puišiem nebija ienācis prātā mēģināt paprasīt atslēgu vienkārši tāpat, bez kartītes.
Kaut kur kongresā, šķiet bērnu stūrī, redzēju apmēram trīsgadīgu meitenīti, kam gādīgie vecāki bija uz muguras uzlīmējuši lielu lapu celtniecības līmlentei līdzīga materiāla, uz kura bija rakstīts 4-ciparu iekšējais telefons – ja nu mīļumiņš pamanās pazust, lai visi zina, kā sazvanīt vecākus. Meitene, skaļi bļurkšķinādama, brauca ar kaut kādu bērnu mašīnīti un nelikās apkārt notiekošā traucēta.
Leave a Reply