Kad pa dienu ir tā ap 24 grādiem, pa nakti tiek līdz galam atvērts logs un tiek likta lietā ģeniālā “ventilators uz kumodes metode”, gulēt jau var ļoti labi. Tas ir, līdz brīdim, kad no rīta uz Mares ielas sākas lielais rīta balagāns. Lieli autobusi, mazi autobusi, vislielākie autobusi. Dusmīgi tramvaji, motorizēti transportlīdzekļi ar šķūnētiem motoriem. Turklāt man nudien izklausījās, ka sestdienās Tallinā kursē arī zirgi. Žēl, ka logu nevar piestumt ciet vienkārši no gultas, jākāpj ārā no tās un lejā pa kāpnēm.
Iepriekšējā vakarā bijām ilgi mocījušies, ko darīt ar Tallinas apkaimei paredzēto dienu. Lāhemā nacionālais parks ir par lielu, nesaprotam, no kura gala sākt. Par Paldskiem J. šķiet, ka nez vai būs interesanti. Es sagurstu un atslēdzos, rakstu savas piezīmes. Kad beidzu, J. stāsta, ka Reditā kāds jautājis līdzīgu jautājumu un viņam ieteikuši nolekt no klints, vai labāk apskatīties Tūrisalu klinti. Turklāt tur ne sevišķi tālu ir Keila-Joa muiža, Keilas upes ūdenskritums, un šķiet, ka Keila-Joa ir pietiekami liela pilsētiņa, lai tur būtu arī ko paēst. Lieliski.
Sazinkā mūs nepiemeklē neviens sastrēgums un mēs pat pārāk nesapinamies satiksmes organizācijā, tāpēc ap launaglaiku mūsu mašīna (ar pirmo mēģinājumu!) ir glīti noparkota stāvvietā uz klints. Šajā vietā uz stāvkrasta koki neaug, tāpēc dažus metrus no mūsu kājām ir vienkārši slieksnis, aiz kura redz tur tālu lejā lielu, lielu, dzidri zilzaļu jūru un dažus akmeņus, ko putni nokakājuši spilgti baltus. Tūrisma informācija saka 30 metri, bet tas ir pietiekami daudz, lai jūra iegūtu neparastu perspektīvu. Seklā jūras zona šeit šķiet ļoti plata, šiet, simtiem metru turpinās zona, kurā mijas tumši jūraszāļu pušķi un zilzaļi smilšu laukumi, gandrīz kā arābu paklājs. Klints augšmala izvirzīta vistālāk, līdz ar to pārējo klinti no augšas neredz. J. sevī ir atklājis parasti klāt neesošas bailes no augstuma, krišanas vai vienkārši klinšu malām. Es, bailulis pēc būtības, nolieku somu un uz ceļiem pierāpoju mazliet tuvāk malai, lai paskatītos pāri. lejā ir baltu smilšu pludmale un pāris cilvēki.
– Nez, kā var apbraukt kaut kur apkārt, lai tiktu lejā, – es prātoju.
– Mmmm, man šķiet, nevar.
– Bet tur būtu labs skats!!! Turklāt tur ir cilvēki. Viņiem gan ir alpīnistu ķiveres, moš rāpušies.
– Nu nez.
(Blakus divi cilvēki gatavo alpīnisma ekipējumu, lai rāptos lejā.)
Drošu gabalu nost no klints malas paralēli tai aizvijas taka. Nu, paiesimies.
– Skat, kāda plāksne, laikam betons izliets.
– Nu, nez, nez, neticu, ka cilvēkiem tik ļoti nav ko darīt. Man domāt, tas drīzāk ir dolomīts, kurš tāds, nu, vienkārši ir.
Pēc kāda gabala, ievērojam, ka taka iezīmēta ar zilbaltiem marķieriem – tātad pārgājieniem paredzēta. Jauki, tad jau te vajadzētu varēt diezgan droši staigāt. Tūlīt sākas nelieli krūmeļi un šādi tādi kociņi, tomēr tas mūs neglābj no saules – virs klints ir izveidojusies klasiska pļavu panna, un J. čortojas, ka aizmirsis ūdeni. Pēc tāda gabala (es esmu paspējusi aizdomāties, ka būs arī atpakaļ jāiet un, nez, kā nu tas būs) taka sadalās – puse ieiet vēsā lapu koku mežā/krūmājā, un otra puse iziet uz šosejas. Turklāt meža taka iet uz leju.
Pēc krietna gājiena takas vienā malā ir tāds kā atvērums krūmos, kur spīd kaut kas dzeltenīgs. Vispirms mazliet uz leju pa dabiski veidotiem dolomīta pakāpieniem, tad pusotrs metrs pa koka redeļu kāpnēm un mēs pēkšņi esam krēmīgi dzeltenu smiltiņu pludmalē, kurā atšķirībā no augšas, pat atkritumu nav.
Mums aiz muguras ir stāvs krūmājs, pludmale šķiet maza un norobežota. Jūra ir sekla, piena silta un pieaugusi ar zālēm. Gar krastu apaļi, jūras nopulēti akmeņi, daudzi apmēram galvas lielumā, bet ir arī lielāki. Mēs novaikstamies, ka ož pēc jūrasmēsliem, taču pie tā aizdomīgi ātri pierodam. Pasnaikstos uz vienu pusi, sabiedēju kaut kādas kaijas, un nobīstos pati. Pasnaikstos uz otru pusi. Smiltīs grimst kājas, un manas kompresijas zeķes dodas somā. Es ierosinu paieties uz klints pusi, ja nu mēs ieraugam dolomīta atsegumus.
Un mēs ejam. Jūrmala nebeidzas, bet platāka arī nekļūst. Dažās vietās ir izgāzušās gandrīz gultas lieluma dolomīta plāksnes. Kad parādās pirmie atsegumi, J. saka – re, sāk pēc klintīm izskatīties. Brīžiem, kad krasts ir akmeņains, ejam pa ūdeni. Atsegumi paliek ar vien augstāki un augstāki, līdz sasniedzam majestātisku izmēru klintis… Es jautāju, lai J. apskatās, cik tālu no augšējās platformas mēs esam, bet atbildi apjaušu, vēl pirms viņš paspēj izpētīt – re, kur ir viens no alpīnistiem. Mēs esam noskaidrojuši, vai var atnākt uz klinti paskatīties no apakšas. J. pasmejas, ka no apakšas no tās klints vairs nav tik ļoti jābaidās. Klints ir dzeltenpelēka un kārtaina kā neregulārs cepumu krāvums. Man subjektīvi liekas, ka, lai gan no apakšas nav tāda skata uz jūru, pati klints izskatās vēl iespaidīgāka.
Dodamies atpakaļ. Atsevišķos tālāk jūrā esošos akmeņus ir okupējuši putni. Mēs ejam un spriežam, kas izdod tālumā dzirdošos vēkšķienus. J. šķiet, ka roņi, es sliecos uz jūrasputniem. Bet tas ir tālu, mums nav tālskata un mēs neuzzinām. Beigās J. piedāvā versiju, ka tas ir pelikāns, kas mācās izteikt vārdu “frikadeles”, bet tam nesanāk. Pa ceļam jūrmalā mēs atrodam vienu supersarūsējušu velosipēda rāmi (nu, lielāko daļu no tā), un pāris stiklus, taču visādi citādi mēs jūtamies nokļuvuši pasaules malā, kur cilvēku nav un neeksistē.
Par spīti visām saules pannām, atpakaļ mēs atnākam negaidīti ātri un nemokoši. Vēdinām uzkarsušo mašīnu, un es saku, ka tagad ir laiks kaut ko ieēst, pirms var tūristēt tālāk. J. kaut ko ierosina, es kaut kam piekrītu, atceroties, ka vakar noskaidrojām, ka muižā ir restorāns, un mēs kaut kur dodamies. Tomēr izrādās, ka J. ir paķēris mani uz sliktu nosaukumu atcerēšanos un mēs esam nokļuvši mazmazītiņā mazdārziņu ciematiņā pie uzraksta Türisalu Puhkebaas un kāda telefona numura, bet ēst te nedod.
– WTF ir Tūrisalu pūkkebabs un kāpēc mēs te esam?
– Mm, jo tuvāk?
– Pag, šī nav tā muiža?
– Kāda muiža?
– Man šķita, Tu zini, kāda muiža…
Nosecinām, ka šī nav muiža (internets vakarā atklāja, ka tas ir viesu nams) un šī nav apdzīvotā vieta, kurā jābūt muižai un šī vispār neizskatās pēc vietas, kur mums dos ēst. Mākslīgais intelekts iesaka kādu J. amerikāņu stila daineri Keilā.
– Skaties, izskatās autentiski, es nekad neesmu bijis īstā dainerī! Aizbraucam?
– Nez, es nejūtos droša par daineriem. Tur notiek sliktas lietas…
– Huh?
– Nu, daineros tualetēs mēdz uzglūnēt melns ļaunums, kas grib tevi apsēst, un tur ir aizdomīgi tipi, un mūždien notiek kaut kas nelāgs…
– Tu spried pēc filmām?…
– … un datorspēlēm. Atceries Alanu Veiku? Tur visas nelaimes sākās ar daineri!
– TIE ir amerikāņu daineri. ŠIS ir igauņu daineris, te būs pavisam citādi.
Tomēr uz daineri mēs neaizbraucam, un nevis melnā ļaunuma dēļ, bet tāpēc, ka izrādās, ka Keila un Keila-Joa ir divas pilnīgi atšķirīgas vietas. Lai iekustinātu situāciju, es saku, lai J. ar mākslīgā intelekta palīdzību ved mani uz Keilas-Joa muižu. Redzēs, cik tur dārgs tas restorāns ir.
Keilas-Joa muižā notiek kaut kāds pasākums un vārti tur ir ciet. Noparkojam mašīnu sānā un ejam pētīt, vai restorāns arī ir nepiejams. Par restorānu neuzzinām, jo atrodam kādu ēstuvi, kas saucas BAAR. Tur dod šašliku, ceptus vai vārītus pelmeņus un pankūkas. Ēdienkartes angļu daļā ir pa kādai drukas kļūdai, un mēs papriecājamies, ka šašlikam tulkojums ir dots aprakstošs: marinēti gaļas klucīši, kas cepti uz koka oglēm. Jāatzīst, ka šašlika iztulkošana labā angļu valodā arī man vienmēr šķitusi grūta. Ēdiens ir nepretenciozs, taču kvalitatīvs, un te ir drusku lētāk, kā esam Igaunijā pieraduši. J. ņem marinētos gaļas klucīšus, es – pelmeņus un pankūkas, un ir labi. Ēdam telpā, kur vienā stūrī sēž dabīga izmēra plīša lācis ar mazliet jukušu sejas izteiksmi.
Tepat pie muižas ir viens no trim Igaunijas augstākajiem ūdenskritumiem un maziņš HES, kas izaudzis uz viduslaiku dzirnavu bāzes. HESam izbūvēts atsevišķs ūdens pievada kanāls, ar diviem vai trim maziem tiltiņiem. Ūdenskritums blakus ir dabisks un netraumēts, to, protams, veido dažādos līmeņos izstiepušās dolomīta kārtas. Keilas upe ir pietiekami strauja, lai būtu dzidra, taču ne tik traka, lai ūdenskritumu nevarētu šķērsot kājām. Mēs tomēr to daram pa trosēs iekārtu tiltiņu, kas aizved pie dolomīta kāpnēm augstāk kalnā un vēl pāris tiltiņiem pāri kaut kādām pietekām vai kanāliem, vai es pat nezinu kam. No turienes apmēram gar upes malu uz jūras pusi ved taka. Spriežot pēc vēlāk atrastās kartes, te visur apkārt ir bijis muižas parks ar paviljoniņiem, no kuriem nekas daudz nav saglabājies. Mūsdienās parks krietnu gabalu izpaužās kā starp veciem kokiem izpļauta zāle un daviet kvadrātiski apciprtu krūmiņu laukumi. Romantiska pastaigu vieta, nav karsti, nav odu, ir klusi un mierīgi, un neuzmācīgi skaisti. Iztaigājam gar upi līdz vietai, kur taka aizved “džungļos” un tad pa vēl vienu tiltu (uz margām ir metālā kalts alnis!) pārejam atpakaļ muižas pusē. Atgriežoties muižai sanāk pieiet no sāna, redzam dažādus smalki tērptus cilvēkus, tai skaitā vienu līgavu milzīgā putukrējuma kalna kleitā. Atšķirībā no vairākām apkārtējām ēkām pati muiža ir renovēta skaista kā cukura kūka, maigām krāsām un asām līnijām. Tornītī ir Igaunijas karogs, tāpēc nosecinām, ka mūsdienās tā droši vien pieder valstij. Pafilozofējam, ka tam, kurš te to muižiņu (ēka nav liela, vismaz ne pēc muižu standartiem) savulaik izplānoja, ir bijusi gan gaume, gan redzējums. Katrā ziņā mani nepārsteidz, ka kāds te vēlas precēties.
Pēc atgriešanās mašīnā nolemjam, ka varētu pamazām rulēties atpakaļ uz Tallinu, pa ceļam aizbraucot uz to Keilas daineri pavakariņot. Daineris ir jauks, lai gan tam pavisam neamerikāniski nav kondicioniera un to sēžot jūt. Spilgti sarkanbaltas mēbeles, daži dīvāni iestiprināti sarkanu kadiljaku fragmentos, gar sienām vecu laiku amerkāņu kinozvaigznes, skan kaut kāds amerikāņu radio. Ēdam burgeri un ribas. Es konstatēju, ka kotlete ir lieliska, bet maizīte – pārāk drupana, savukārt batāšu frī, iespējams, vispār ir ierindojams starp šī gadsimta izgudrojumiem. Paķiķinām, ka tualetes ir ļoti piemērota, lai satiktos ar sevi – tās ir taisnstūrveida telpas ar nošķeltu stūri (tātad 5 sienas), un uz katras sienas pa visu augšējo daļu ir spogulis. Redz, ja tu ieej tualetē, kur ir spoguļots stūris, tad tu satiec trīs sevis, bet piecās sienās ir vispār vesels bars.
Tallinā atgriežamies pārēdušies, taču, šķiet, nekāda melna ļaunuma neapsēsti. Lai tiktu ārā no Keilas, neapmaldoties izbraucam caur pieciem apļiem, varbūt šis rituāls tas mums palīdzēja. J. veiksmīgi mūs aiznavigē uz lēto stāvvietu un mēs noliekam auto tajā – uzreiz, ar pirmo mēģinājumu.
Leave a Reply