Ceturtdien konferences nopietnā daļa beidzas ātrāk, jo organizatori ved mūs skatīties pasauli. Ir noīrēts autobuss un mēs braucam uz Kromerižu. Vispārējā nogurumā es esmu noslinkojusi kaut nedaudz iedziļināties, ko mums tur rādīs, tāpēc nekādu nograujamu cerību nav. Vienīgi vakarā solīja ēst.
Kromerižā mēs nestaigājam pa pilsētu, mūs pieved netālu no kāda dzeltenīga ēku masīva ar vienu tornīti. Mazliet pagurķojamies iekšpagalmā, tur ir dažas ģeometriski veidotas puķudobes, tad mūs sadala grupiņās un iedod gidu. Izrādās, šī reģiona arhibīskapa rezidence kopš laikam 15. gs. beigām. 17. gs. Trīsdesmitgadu karā zviedri to ir stipri papostījuši, un tad tā krāšņi atjaunota, jo toreiz arhibīskaps ir bijis no visnotaļ ietekmīgas ģimenes. Arhibīskapa rezidencē (chateau, tā būtu muiža?) ir aizliegts fotogrāfēt, tāpēc atliek mēģināt izstāstīt. Ekskursija sākas ar medību trofeju zāli, kur uzņemti viesi, smēķēts, spēlēts biljards un spriestas gudras lietas. Pie sienām ir milzīga kolekcija ragu (lielāka daļa iestiprinātas mākslīgās briežu galviņās), ieroču kolekcija, pāris gleznas un daži izbāzeņi. Starp ieročiem viens no vājprātīgākajiem eksemplāriem ir turku karabīne, ja abi ar J. pareizi atceramies, tad tās svars bija 24. kg. Pēc tam sekoja bīskapa viesu pieņemamā zāle ar skaistām rokoko tējas mēbelēm (krēsli ar liektām kājām un paroceņiem, viegla skata rotāts galdiņš), bīskapa darba kabinets ar galdu telpas vidū, un guļamistaba ar grezni rotātu skapi. Esot arī tualetes telpa turpat blaku, bet tā šobrīd tiekot restaurēta. Vairākās telpās ir ar zelta līnijām rotātas baltas krāsnis, kurām ir kopīga kāda īpatnība – tām nav kurtuves durvju. Tās kurināja no otras puses, kalpiem ierāpjoties tunelī, kas ved uz krāsni – tas lai nepiesodrējotu daiļās telpas un netraucētu tur esošos. Katrā telpā ir citāda raksta parkets, glīti, bet čīkstēja gan tā, ka nebija iespējams gidu saklausīt, kamēr cilvēki nebeidz staigāt.
Stāva beigās mums atņēma filca čībiņas un veda uz nākamo stāvu. Tur telpu secību vairs tik labi neatceros, un tur arī ne viss interjers ir tik vecs, jo pēc ugunsgrēka 18. gs. vidū otro stāvu vajadzēja atjaunot vēlreiz. Tur atrodas, piemēram, zāle, kurā uz viesošanās brīdi viesus pieņēmis krievijas cars Aleksandrs III. Kad nākam iekšā, J. norāda uz gleznu ar jaunu, brūnmatainu meiteni: – Vai tā nav Sisi? – Nu nez… – novelku es. Bet ir gan! Gide vēsta, ka šajā izstabā ir izkārti portreti visiem lielajiem monarhiem, kas te viesojušies – te ir Marija Terēzija un Lotringas Francis, tas pats Aleksandrs III, un, jā, Francis Jozefs ar Elizabeti. Vienkārši šeit viņi ir daudz, daudz jaunāki nekā tajās klasiskajās bildēs, ko suvenīru stendos pārdod – Elizabetei te ir 18, un Francim Jozefam laikam 25. Vienā no nākamajām zālēm sienas ir gandrīz vienlaidu noklātas ar gleznām, lielākām un mazākām. Pa vidu ir arī pāris melni laukumi – lai gan pamatā tiek uzskatīts, ka lielās gleznas ir reprodukcijas un mazās oriģināli, vismaz viena no lielajām gleznām bija izrādījies supervērtīgs oriģināls, kas bija tad pārcelta uz mākslas muzeju. Arī troņa zālē ir daudz gleznu. Tālāk mēs aplūkojam tiesas zāli ar grezniem koka krēsliem (apsūdzētais savu spriedumu esot gaidījis pagalmā, viņam tas pakliegts pa logu), un lielu sanāksmju vai koncertu zāli. Lai būtu kādas pārmaiņas, visur citur kroņlukturi ir no čehu kristāla, bet šeit no venēciešu stikla ar smagnēji pelēkvioletu nokrāsu. Gan lielajā zālē, gan tiesas zālē ir krāšņi greznoti griesti, kas cita starpā ietver arī medaljonus ar rezidenci atjaunojušo bīskapu tēliem dievišķu būtņu ielenkumā. Lielajā zālē mūsdienās reizēm notur koncertus, bet savulaik te ir notikusi arī konstitucionālā sapulce, kam gan laikam nebija izdevies savu panākt.
Pēdējā telpa, vai drīzāk telpu komplekts, kurā mūs ieved, ir bibliotēka – trīs savienotas telpas ar grāmatu plauktu klātām sienām. Pirmā ir tāda kā mazāka, izrādās, tā ir lasītava, jo viens no arhibīskapiem bija nolēmis vismaz šajā bibliotēkas daļā laist arī parastākus ļaudis. Tad ir jaunā bibliotēka un visbeidzot vecā. Visās trijās (un ceturtajā, kur bija atsevišķi mūzikai veltītās lietas) plaukti ir salīdzinoši vienkārši, taču grāmatu sējumiem priekšā ir glīta metāla režģa durtiņas koka apmalēs – lai neizksatītos pēc restēm, metāls ir satīts apaļos spirāļu aplīšos, kas tad stiprinās viens pie otra. Vecajā bibliotēkā centrā ir divi milzīgi globusi – kopā ar pamatni tie ir augstumā man vismaz līdz krūtīm. Viens no tiem ir zeme, otrs – krāsaini ilustrēts zvaigznāju globuss. Krāsaino dzīvnieku dēļ es pat uzreiz neattopos, kas tas ir. Ēkas sienas ir biezas, un kopā ar grāmatplauktiem tās sanāk vēl biezākas, tāpēc pie logiem viedojas nišas, kurās nolikti galdiņi ar krēsliem, lai tepat bibliotēkā var strādāt. Plauktu augšas ir aizniedzamas tikai ar kāpnēm, taču vēl virs tā ir balkons un vēl viena plauktu josla. Es apeju apkārt visai telpai un tad jautāju gidei – tas ir balkons, vai ne? – Jā. – Bet kāpnes? – Sienā pie viena no logiem ir slepenas durvis. Kāpnes ir aiz grāmatplaukta.
Grāmatas esot pamatā latīniski, taču kopumā bibliotēkā pārstāvēti vairāki desmiti valodu. Gramatas bieži vien ir desmit un vairāk sējumi ar vienu nosaukumu, saskaņotos vākos. Visa telpa ir pilna līdzīgiem vākiem klusinātos toņos, brīžiem šķiet grūti noticēt, ka tas viss ir īsts, nevis mulāža. Ejot ārā no bibliotēkas, es iedomājos, ka gaidu brīdi, kad tehnoloģijas attīstīsies tik tālu, ka mēs datorspēlēs staigāsim ne tikai pa fantastikas pasaulēm, bet arī pa mūsējo un varēsim detaļās iepazīties ar lietām, kuras šajā pasaulē vēsture jau ir radījusi.
Uz atvadām gide saka paldies par apmeklējumu un izteic cerību, ka viņas angļu valoda bija pietiekami saprotama. Es pasmaidu pie sevis, ka ar angļu valodu viss bija ļoti labi, ja tikai tā grīda tā nečīkstētu 😀
Pēc tam ir maza pauzīte. Lejastāvā ir tualetes un… mazs šokolādes un saldējuma veikaliņš. Ar J. nopērkam katrs pa saldējumam. Es paņemu pistāciju, nav slikts. Pēc brīža izrādas, ka orgi mums ir sagādājuši katram pa ūdens pudelītei, ābolam un paciņkruasānam – nekas dižs, bet īsti reizē – ātri vien pie orgu mašīnas pie iejas muižā rodas jestra drūzmēšanās. Pēc tam ejam pastaigāt pa apkārt esošo parku.
Parkā ir trusīši, pāvi, fazāni, gan voljeros, gan apkārt staigājoši. Voljeros redz arī briežus. Tieši pie muižas ēkas ir krāsains baroka puķudārzs regulārās formās, bet, tālāk atejot, parks kļūst mazliet līdzīgāks mežam. Cik saprotu no orgu meitenes Tardis kleitā, sākotnēji šeit ir bijis slēgts medību placis bīskapiem, bet ar laiku bīskapi te pavēlējuši šo un to iekopt. Vienā vietā ir ķīniešu paviljons, vienā – grieķu. Citā stūrī ir mākslīgas drupas, pār kurām kādreiz esot bijis ūdenskritums. Pļavas mijās ar mākslinieciski izvietotiem platānu puduriem, tiltiņiem un atsevišķiem sēru vītoliem. Ūdens zem tiltiņiem gan ir pažuvis – arī Čehijā šogad ir pārāk sausa vasara. Kādā vietā lēdija Tardis norāda, tas, kas man izskatījās pēc eksperimenta savvaļas pļavu audzēšanā krietna pagalma apmērā, esot izžuvis dīķis. Gūgles kartē tur esot atzīmēts ūdens.
Staigājam, staigājam pa zaļumiem, kamēr lēdijai Tardis zvana telefons – autobuss mūs gaida, otra grupa jau esot tur, esot jābrauc tālāk. J. prasa, vai noticis, kas slikts. Es apdomājos: – Nē. Pat, ja mēs būtu pazuduši ar visiem orgiem, gan jau viņi izdomātu, kā mūs dabūt atpakaļ uz Brno.
Leave a Reply