Piektdien nopietnā daļa beidzas salīdzinoši ātri. Pasēžam viesnīcā, un, kad es padodos un saprotu, ka iekavētos memuārus tik ātri neuzrakstīšu, dodamies aplūkot pilsētas apakšzemi. No iepriekšējām dienām esam saklausījušies par vismaz 4 pazemes vietām – zem Jakuba baznīcas ir osuārijs, kaut kur zem Kāpostu tirgus ir pagrabu labirints, Špilberga cietoksnī ir pagrabi ar moku rīku muzeju, un Kapucīnu laukumā ir kapucīnu kripta ar mumificējušamies mūkiem. Neviena diena nav bezgalīgi gara, tāpēc nolemjam aplūkot vienus miroņus un vienus nemiroņus – tas ir, Jakuba baznīcas osuāriju un Kāpostu tirgus labirintu – un tad domāt, ko tālāk.
Pirms ieejas osuārijā ir neliela mūsdienās izbūvēta telpa, kur pārdod biļetes, izrāda dažas veclaiku biļetes un informatīvos stendus. Te mēs mazliet nosprūstam, jo J. grib doties skatīties, skatīties, skatīties! bet es sāku lasīt, kur tad es esmu un kas te ir noticis.
Negalvoju, ka sapratu visas nianses ideāli, bet stāsts apmēram šāds.
Šajā vietā jau no kāda 13. gs. ir baznīca, un ap baznīcu ir bijusi kapsēta. Tas sanāk iekšpus pilsētas aizsargmūriem, kādā brīdī vairs nav iespējams to paplašināt, un kaut kad ap 16. vai 17. gadsimtu tajā sāk trūkt vietas. Tad zem baznīcas iekārto sazarotu trīstelpu osuāriju, un kapsētā pēc 10-12 gadiem aizpildītās vietas lieto atkal – tās atrok, savāc tur esošos kaulus, noliek tos osuārijā, un atbrīvotajā vietā rok iekšā jaunu mirušo. Osuārijs diezgan ātri aizpildās un 18. gadsimtā to paplašina ar vēl vienu telpu tālāk zem kapsētas. Sevišķi ātri tas pildās mēra un holeras epidēmiju laikā, kā arī karos, piemēram, tajā pašā Brno aplenkumā. Pilsētas rāte sāk sarunas par osuārija paplašināšanu, bet tunelis tiek izrakts tikai līdz pusei. Kaut kādā brīdī tiek izveidota kapsēta aiz pilsētas mūra, bet turīgos un īpaši sarīgos cilvēkus turpina apglabāt šeit. Beigu galā uz 18. gs. beigām Jozefa II (tobrīd čehu zemes piekrita Vācu svētās Romas imperatora vadībai) apgaismības reformu ietvaros kapsētas pilsētā tika aizliegtas kā nehigēniskas. Kaulus no kapsētas izraka un pārvietoja uz osuāriju, kopā ar dažiem kapakmeņiem, kapsētu nolīdzināja, ieejai kriptā no baznīcas bija uzlikta virsū liela akmens plāksne, un šo visu pamazām aizmirsa.
2001. gadā ap baznīcu gribēja veikt kaut kādus remontdarbus un drošības pēc pasūtīja arheoloģisko izpēti, ja nu atrodas kas interesants. Nu, tomēr veca baznīca un tā… Ar vairākām zondēm tika secināts, ka zem baznīcas un laukuma ir nevis vienkārši kaut kas, bet negaidīti vērienīgs kaut kas – tūrisma materiāli apgalvoja, ka tur esot ap 50 tūkstošu cilvēku kauli, un tas esot cilvēku ziņā lielākais tāds veidojums aiz Parīzes katakombām. Vēl tika secināts, ka dažviet tas ir mazāk kā 2m zem dzīvas ielas (skatoties apkārt, šķiet, ka varētu būt tā ar tramvaju) un ka tas ir jānostiprina, lai kādā jaukā dienā iela neiegāžas tur iekšā. Tika saaicināta kārtīga komanda antropologu, vēsturnieku un citu pētnieku, lai izspriestu, kā to tā vienlaicīgi efektīvi un ar cieņu izdarītu. Osuāriju daļēji izkrāmēja (kaut kad tur bija bija sagāzušies iekšā dubļi un ūdens, kas šo to bija sagāzis), velves nostiprināja, kaulus aptīrīja un sakrāmēja atpakaļ. 2010. gadā to padarīja pieejamu publikai. Tagad tur ir apgaismojums, neuzbāzīga, taču diezgan pārpasaulīga mūzika un arī dažas apstraktas formas skulptūras ar tādiem nosaukumiem kā Asaras un Dvēsele. Kaut kur ir rakstīts, ka šīs vietas mērķis ir radīt apcerīgu atmosfēru pārdomām par dzīvi un nāvi, taču man atkal un atkal ir grūti noticēt, ka es tiešām skatos uz to, ko es skatos.
Kad atgriežamies vestibilā, es ieraugu informācijas stendu, kurā izlasu vēl dažas lietas, piemēram, to, ka vistrakākajos sērgu laikos tā brīža imperators bija ieviesis zārku taupības režīmu – mirušos neglabāja kopā ar zārkiem, tā vietā tos ievietoja zārkā, ar atveramu dibenu un tad izmeta kapā. Tomēr šāda pieeja varen nepatika palicējiem, tāpēc pie pirmās iespējas to atcēla. Vēl es lasu, ka krietnu laiku kapsētā, svētītā zemē nedrīkstēja apglabāt visādus par nepietiekami cienījamiem ļaudīm uzskatītus cilvēkus, tai skaitā pašnāvniekus, raganas, zagļus, ķecerus un tamlīdzīgi, tos apglabājuši nomalēs ārpus kapsētas vai krustcelēs (laikam taču ārpus pilsētas?). Kaut kādā brīdī, iespējams, atkal higēnas apsvērumu dēļ ir aizliegts tā darīt – visi bija jāglabā kapsētās. Tad šos cilvēkus nenesa iekšā smuki pa kapsētas vārtiem, bet pārmeta pāri sētai.
J. pacietīgi sagaida, kamēr es izlasu visas šīs pārsteidzošās lietas, un mēs dodamies tālāk uz Kāpostu tirgus pusi. Es pie biļešu galdiņa paņemu mazu bukletu, kas vēsta, ka kaut kur Brno pazemē esot vēl arī slepenais nacistu bunkurs.
P.S. Kad rakstīju par Jakuba baznīcu iepriekšējo reizi, aizmirsu pieminēt vēl kādu neparastību, kas tai piemīt – zvanu tornī ir nevis viena kāpņu spirāle, bet divas, līdz ar to var kāpt pa vienu spirāli augšā un pa otru lejā, negrūstoties ar cilvēkiem, kas kāpj otrā virzienā. Tā ir lieta, kas bieži raksturīga mūsdienās pievienotām tūristu kāpnēm, bet ne viduslaiku torņiem pašiem. Gids it kā apgalvo, ka Eiropā esot tikai trīs tādas baznīcas, viena te, viena Grācā un viena neatceros kur.
Leave a Reply