Braucot uz Palangu trāpam ļoti dzīvā satiksmē. Kas, ko, sasodīts? Ā, izrādās, ir piektdiena, pieci pēcpusdienā, turklāt ļoti skaista, saulaina vasaras diena, un mēs braucam virzienā *uz* kūrortu.
Īsi pēc pilsētas robežas Vāze sūta mūs pa labi. “Kas, ko” vēlreiz. Sasprūstam tupikā pie vārdiem kopā vēl ar 3 citām mašīnām. Uzraksts – kempings tāds un tāds. J. saka, ka adrese ir pareizā. Es prasu, lai viņš apskatās bukinga apstiprinājuma e-pastā, kā sauc viesnīcu, jo es esmu ļoti droša, ka es gribēju komfortu un ņēmu triju zvaigžņu viesnīcu, nevis telti kempingā. J. apskatās, ka nosaukums ir īstais. Pa to laiku sasprūdums arī ir mazliet atrisinājies – viena mašīna ir iebraukusi kempingā, divas ir pieparkojušās malā un pa vidu vēl kaut kā viena ir izlavierējusi no kempinga ārā. Ā, un vēl viena ir iebraukusi, paskatījusies un aizbraukusi prom, jo neīstā vieta. Labi, brauksim iekšā. Tūlīt aiz vārdiem ir šlagbomis. Es samulstu: atstāt mašīnu nepieskatītu pie šlagbomjiem man vienmēr ir šķitis ļoti nepareizi, bet ko tad? Iedodu J. dokumentus un sūtu viņu noskaidrot, kas ir ar mūsu rezervāciju un kas mums vispār jādara. Ir neloģiski sūtīt J. risināt rezervāciju manā vārdā, bet tā kā braukt māku tikai es, tad pie auto jāpaliek man. J. ir atpakaļ pārāk drīz. Es iekšēji saņemos, ka vai nu nepareizā vieta vai tomēr jāiet pašai, bet izrādās vajag 4€, nevis mani. Kas? Pilsētas tūrisma nodoklis! Džīz, labi.
Izrādās, šis ir ļoti multifunkcionāls kempings, kurā ir iekļauta treileru stāvvieta, telšu laukums, kempinga mājiņas un arī trīszvaigžņu viesnīca! Nu tā, vairāk uz otru milzīgās teritorijas galu! Un Kosmisko Brīnumu lai mēs noliekot vienkārši kaut kur pie viesnīcas. Labi, tas nemaz nav tik grūti, it īpaši, ja uzmanās nebraukt virsū bērniem, bumbām un visam pārējam, kas te kempingā ir visur, galīgi visur.
Kaut kur šajā burzmā J. mēģina vērst manu uzmanību uz to, ka mēs esam ļoti tālu no pilsētas centra, un pēc vairākiem “one thing at a time” viņam tas beidzot izdodas. Hmm.
– Es neatceros, ko es domāju, bet man noteikti bija labs iemesls šādai viesnīcas izvēlei… Nu varbūt arī nebija. Varbūt es domāju, ka mēs esam blakus Botāniskajam dārzam, nevis vairāk kā 5 km no centra… Varbūt tad, kad es rezervēju, centrā jau bija dārgi…
Mēs tā arī neuzzinām, kā tieši tas bija, bet nu fakts ir tāds, ka, ja mēs iesim katru dienu ar kājām uz centru, mēs daudz par daudz nogursim un pašu pilsētu neredzēsim. Bet! Šis kempings nav muļķi, viņi tiešām saprot, ka cilvēkiem, kas negrib vai netiek uz centru var ar zināmu uzcenojumu izīrēt vai pārdot daudz brīnišķu lietu. Te var izīrēt visādas raketes, bumbas sportam, grilus, kā arī nopirkt ogles… Un te var izīrēt veselu armādu velosipēdu, kā arī pāris elektriskos skrejriteņus. Velosipēdi ir 2€ stundā vai 10€ dienā un elektriskie skrejriteņi – attiecīgi 6€ un 30€. J. aktīvi iebilst pret iespēju pa šosejceļu bez ietvēm un ar tik dzīvu satiksmi (70km/h) braukt ar velosipēdu, bet mēs atrodam kartē, ka pa kāpu mežu ir izbūvēts veloceļš uz pilsētu. Nevis vienkārši taka, bet īsts veloceļš! Tas pat izrādās asfaltēts. Labi, īrēsim velosipēdus un brauksim vakariņās.
Kamēr nāk administrācijas meitene atslēgt un izsniegt mums riteņus, es piemetu prātā skaitļus un ciparus un pārdomāju – davai, braucam ar skrejriteņiem? Mana loģika grozās ap to, ka man gribas izmēģināt, rīt uz pilnu dienu ņemt būs dārgi, bet šovakar varbūt mēs iekļausimies mazāk kā 5 stundās. J. paskatās uz mani šaubīgu sejas izteiksmi, bet jau pēc brīža mēs pirmo reizi dzīvē izmēģinām šo ierīci. Administrācijas meitene raizējas, vai skrejriteņi strādā, kamēr es pāris minūtes tizlojos saprast ieskriešanos un tad akselerācijas slēdža nospiešanu. Vžūuuuuuuuuum! un es pēkšņi esmu gabalā. – Yes, it most certainly works!
Kā jau ar visām lietām, kas rada fiziski izjūtamu paatrinājumu, man sākumā ir bail. Un kā jau ar daudziem šādiem riteņtraktoriem, ātri braucot ir vieglāk saglabāt līdzsvaru, nekā lēni. Līdz ar to, kādu laiku es cīnos un nesaprotu, vai man jebkad šis iepatiksies. Iepatikās. Līdz brīdim, kad mēs atgriezāmies viesnīcā, man tas ne tikai šķita tīri ciešami, bet pat visnotaļ patīkami.
Es prātā piemetu, ka Palangā zinu apmēram 2,5 objektus – dzintara muzeju ar botānisko dārzu apkārt un tiltu jūrā uz nekurieni. Botāniskajam dārzam un muzejam veltīsim rītdienu, tāpēc tagad jauši nejauši ļauju veloceliņam aizvest mūs uz nekurienes tiltu. Veloceļš izved mūs vispirms garām botāniskajam dārzam pa vienu malu, tad garām tā galam tuvāk jūrai un tad izrādās, ka tur paralēli jūrai ir gājēju un riteņotāju iela, kas ved uz pilsētas centru, Jūrates un Kastīša strūklaku, kur uz vienu pusi sākas tilts jūrā un uz otru pusi – pilsētas centrālā gājēju iela. Mēs sasmejamies par sevi un to, ka mūs pārsteidz fakts, pa pilsētā ir vismaz divas gājēju ielas, bet patiesībā jau ir mazliet žēl, ka ar ko tādu var mūs pārsteigt.
Piektdienas vakarā pilsēta ir superdzīva un cilvēku ir jūra. Es mazliet vēlos, kaut būtu uz tilta/mola gadījusies kādā mierīgākā dienā, bet mums nav daudz ko cimperlēties, jo svētdien mēs braucam prom, un vienas nedēļgales ietvaros te cilvēku daudzums neko pārāk nemainīsies. Šis tilts uz nekurieni ir gara, gara uz pāļiem uzstiprināta koka laipa, kas iesniedzas tālu iekšā jūrā un tad pagriežas pa labi. Apkārt ir kārtīgas malas, pie tām var redzēt pa kādam makšķerniekam. Kamēr mēs aizejam līdz galam, patiesībā sanāk kārtīgs gājiens, bet ir tā vērts – beigās tu stāvi jūras vidū un vari noskatīties uz krastu plašā gabalā. Turklāt cilvēki ir slinki, tāpēc pašā galā ir tukšāks 🙂 Šis tilts ar tā nekur nevedošo galu man nekorekti, bet ļoti dzīvi asociējas ar paceļamo tiltu no Mio, manu Mio. Mazliet pabrīnos, ka neredz nekādus upes molus. Vēlāk izlasu, ka 19.gs beigās kāds te mēģināja uzbūvēt piestātni, lai atpūtnieki no Liepājas uz Palangu var braukt ar ērtībām, bet īsti labi tas nebija strādājis – pēc katras vērtas piestātne bija ar smilšu čupu un pēc dažām sezonām kļuvusi pavisam nelietojama. Bet nu cilvēki pieraduši, ka tur tāds ir. Un tad nu mūsdienās pāri mazajai akmeņu strīpiņai (to var redzēt starp pāļiem) uzbūvēta daudz lielāka un platāka laipa tīri cilvēku priekam un pilsētas atpazīstamībai.
Jūrates un Kastīša (nezināma senuma mīts par jūras dievieti, kas iemīlējusies mirstīgajā) strūklaku notvert kadrā bez svešiem pozētājiem piektdienas vakarā ir pacietības misija, bet pēc kāda brīža izdodas. Ar skrejriteņiem pie rokas dodamies pa centrālo gājēju ielu prom no jūras. Šī ir viena no retajām vietām Palangā, kur mēs atradām aizliegumu braukt ar velosipēdiem (otra ir botāniskā dārza grantētie celiņi), un mēs nolemjam, ka pieklājīgi būs skrejriteņu jautājumos vadīties apmēram pēc velonoteikumiem. Aizliegumam ir pamats: te šobrīd nav kur ābolam nokrist, tik daudz ir cilvēku, un jebkāda braukšana te ir neadekvāta. Iela atgādina Jomas ielu Jūrmalā. Visās malās ir ēdieni, šur tur arī suvenīri un pa kādam apģērba gabalam. Garāmejot redzam arī iluziju muzeju, bet nošimpējam to: ārā redzamais akmens gabals, ko it kā tur gaisā ūdens strūkla, pārāk redzami balstās resna metāla puļķa, un, pats galvenais, ilūzijas nav ēdamas. Vakariņu laiks!
J. aizved mūs uz vakariņās nost no burzmas uz kādu viesnīcas restorānu. Te es uz brīdi sajūtos kā barbars ar barbaru metodēm, kad sākam jautāt, kur pieslēgt skrejriteņus. Atbilde bija pieklājīgi formulēts “nu nolieciet kaut kur, kur jums pašiem patīk”, bet mana Rīgā audzinātā dvēsele nespēja pieņemt, ka varētu atstāt nepieslēgtu braucamrīku, kurš turklāt pat nepieder man! J. galanti piesakās kaut kā to atrisināt un sūta izvēlēties galdiņu. Restorāna interjers mani apbur – šķiet viesnīca ir ne sevišķi liela ēka (viesnīcu standartiem) un restorāns mīt pa daļai pagalmā un pa daļai vestibilā – tepat ir bārs, vīteniskas kāpnes uz otro stāvu un reģistratores galds. Interjers siltos toņos un vidū ir kaut kas, kas izskatās pēc kalta metāla kamīna un svečtura grēcīgas mīlas augļa – iekšā sveces, visos sānos stikla paneļi, bet skurstenis arī ir. Un tas viss uz kājiņām. Mazliet pabrīnamies, ko diez nozīmē, ka pie daudziem gaļas ēdieniem rakstīts “circulated”, un es tieku pie ārkārtīgi mīkstas pīles kājas. Un pie laba šokolādes fondanta. Šokolādes fondanti tagad ir modes ēdiens, bet tas nemaina faktu, ka labi pagatavots tāds (ar stingru maliņu un mīkstu vidiņu) ir atzinības vērts. Aveņu saldējums klāt atkal mazliet garšo pēc bērnības košļenēm – patīkamā veidā, taču neierasti. Laikam rietumlietuviešu priekštats par avenēm atšķiras.
Atpakaļceļā esmu pie braucamrīka pieradusi tik tālu, ka spēju novērtēt arī mežu par spīti tam, ka saknes no apakšas ik pa brīdim ir izspiedušas asfaltu nedaudz uz augšu. Tuvāk pilsētai tas ir jaukts mežs ar lapukoku pārsvaru un kārtīgu pamežu, bet uz kempinga pusi tas kļūst par skraju priežu mežu ar tādām kāpu zālēm zemsedzē. Skaists mežs, un, lai vai kāds bija iemesls viesnīcas izvēlei, tad ar braucamrīku doties cauri šim mežam ir patiešām brīnišķīgi. Vienā vietā starp kokiem var redzēt jūras stūrīti, un saule zeltojas starp koku stumbriem.
Kempingā mums ieskaita braucamrīku īri par trim stundām. Godīgi sakot, man šķiet, ka viņi vienkārši ir labi, nevis ka tam ir matemātisks pamats, bet tā pa īstam mēs nezinām, jo izbraucot nepaskatījāmies pulkstenī.
Leave a Reply