Nākamajā dienā mēs paēdam brokastis un nolemjam doties dzīvē. Nozvejojam autobusu uz centru un secinam, ka divatā taksometrs no aplikācijas tas pats vien bija. Pilsētas centrā mēs ieveļamies kārtīgu izpēti neveikuši, bez skaidra plāna, ko darīt. Bet autobusā J. ir izlasījis, ka pilsētā ir beķereja Piriquita, kas atvērta no kāda 1862. gada. Gājiens uz to ietver vairāku minūšu kāpienu pa ielu, kas ir kāpnes, un tad ir vēl kāpnes, un tad ir dažas ielas kaut kādā 20-30 grādu leņķī. Mēs ar laiku konstatējam, ka šajā pilsētā nav pilnīgi nekā līdzena.
Beķereja ir cilvēku pārpilna, un mēs atskamies no idejas to iekarot. Noejam gar rātsnamu, tam ir skaists krāsains tornis. Mazliet vairāk uz augšu ieraugam taku, kas sola vest uz Mauru cietoksni, un restorānu, kas sola labāko skatu pilsētā. Bet mums negribas šobrīd ēst. Papētam karti, tas cietoksnis nav sevišķi tālu, lai gan mana OSM karte rāda tikai vienu ceļu ar kārtīgu līkumu apkārt kalnam – ar ieeju no otras puses. Metrus uz augšu gan brīdina tādus diezgan pamatīgus, bet mēs abi esam pirmo reizi kalnu pilsētā un mums tas pilnīgi neko neizsaka. Nopērkam ūdeni kaut kādā sīkbodē un damies.
Diena ir silta un, ja ceļš nebūtu gandrīz nepārtraukti augu noēnots, mēs izceptos tā, ka nespētu neko novērtēt. Bet esošajos apstākļos, mēs svīstam, gurstam, bet tomēr ļoti priecājamies par skatu apkārt. Ceļa sākumdaļa ved serpentīna veidā caur nepārprotami plānveidīgi piestādiem dārziem. Dažādas palmas, alvejas, mirtes, kaut kādi svešādi funkiju paveidi, strelīcijas un melnais miljons man nepazīstamu augu. Daudzi, bet ne visi zied lieliem, krāsainiem ziediem. Acīmredzot oktobris šeit ir ziedēšanai atzīts laiks. Skaisti. Es stājos daudz ko fotogrāfēt, un J. neiebilst – ar visiem serpentīniem ceļš ir stāvs un gurdinošs.
Parka beigu galā ir Saseti villa – 19.gs. beigās celta vasaras māja bagātai ģimenei. Es kaut kad vēlāk uzzinu, ka vienu laiku Sintra ir bijusi vieta, kurā ir bijis prestiži būvēt savas vasaras mājas, tāpēc ka šeit vasaras pils bija karalim, tāpēc patiesībā ir krietna čupa vasaras villu, cit’ par cit’ smalkāk’. Šī konkrētā izskatās celta no oranždzelteniem ķieģeļiem ar sarkanu ķieģeļu akcentiem un sarkanu dakstiņu jumtiem. Tā sastāv no vairākiem kopā sapludinātiem taisnstūrveida mājas “gabaliem” un vismaz diviem cilindriskiem. Tā ir par mazu, lai to uzskatītu par vairāku korpusu pili, bet ir labi redzams, ka tā ir celta daudz vairāk priekam, nekā kailam praktiskumam. Viscaur ap to ir tāda sapņaina pasaku aura, savrupmāja milzīga kalna nomalē pie džungļu parka.
Aiz Saseti villas parks pārtop tādā mežonīgākā un nepieskatītākā dabas izpausmē. Ar vien biežāk takas gabali ir kāpnes, un pēc kāda laika mēs atrodam alpīnistu vietu – vairākas klints plāksnes ir aprīkotas ar āķiem un iezāģējumiem, un blakus ir vairāki plakāti ar shēmām, kur ir paredzēts kāpt. Ir arī alpīnisti. Mēs ar J. saskatamies un nosmejamies, ka jā, tas ir īsāk, bet, paldies, mums ir jau pietiekami grūti.
Kad taka apmetas kalnam otrā pusē, mēs ieraugam tūrisma informācijas centru. Tur mēs uzzinam, pirmkārt, ka, rekur, blakus kalnā ir otra, vēl smalkāka pils, otrkārt, jāpērk biļetes un, treškārt, pilis un villas ir Sintras lielais lepnums. Ā, un, ceturtkārt, te ir autobusa pietura. Saskatamies, ka divas tādas kalnu pilis vienā dienā uzvarēt mēs nevaram, un iegaumējam autobusa numuru, lai rīt atgrieztos. Nopērkam biļetes Mauru cietoksnim.
Tālākā takas daļa ved zināmā mērā pa cietokšna teritoriju – starp lielo, vissvarīgāko mūri, un otro papildmūri. Te atkal viss ir skaisti sadārzots. Pa vidu starp kultūraugiem ir pāris izrakumu vietas, dažas vecas mājiņas un stendi par vēsturi. Cietokšņa mūsdienu nosaukums nāk no tā, ka to kādā 8. vai 9. gs. ir cēluši mauri, mulsulmaņi. Kristiešu rokās tā nokļuvusi Rekonkistas laikā 12. gs. Tālāk kādu laiku tas ir bijis svarīgs cietoksnis, jo no tā var skaidrā laikā redzēt pat Lisabonu, bet kā jau visām šādām būvēm, ar laiku nozīme ir zudusi, un, kad 1755. gada zemestrīce jau pamesto cietoksni padarīja nestabilu, šķita, ka ar to arī viss ir pateikts. Bet šī vieta 19. gs. vidū iepatikās tā brīža karalim konsortam Ferdinandam II. Viņš nopērk šo vietu un lielu gabalu apkārt, ieskaitot blakus kalnu ar klosteri. Blakus kalnā tiek uzcelta vasaras pils, tajā inkorporējot klostera pārpalikumus, bet šeit Mauru cietoksnis tiek nostiprināts, daļēji atjaunots un pārveidots par karaļa pastaigu vietu.
Mūsdienās saglabājušies ir divi torņi un gara, staigājama siena starp tiem, kā arī šādas tādas būves pie sienas. Puslīdz līdzenās daļas ir skaisti apparkoktas, bet sienas otrā pusē ir stāva krauja. Mēs uzsvempjamies vispirms vienā tornī, tad otrā, un ar pārtraukumiem nostaigājam arī visu sienu. Lai gan šis nav augstākais apkaimes kalns (blakus kalns ar otru pili ir augstāks), tas tikpat labi varētu arī būt – otra pils pat pa gaisu tiešā līnijā ir krietni tālu, neronājot par to, kā tur būtu aiziet, un skats no torņiem ir tāds, ka visa pasaule pie kājām. Uz rietumiem tālumā redz krietnu gabalu okeāna. Visa Sintra ar apkārtējām piepilsētām ir mums pie kājām. Diena ir dzidra un saulaina, redz nezin cik tālu. Svempjoties pa tākām uz lielo torni, mēs esam nosvīdušu slapji, bet ir tieši tik silts, lai vējš, kas pūš, tiklīdz izlien no jebkura aizsega, būtu fantastiski veldzējošs, nevis plaušu karsoni izraisošs. Pie pašas pils ieejas gids, kas štampē biļetes, mums parāda, kur kas atrodas, un pie viena saka “un lieciet to savu mašīnu lietā, uz sienas ir patiesi izcili skati”, norādot uz kameru, kas karājas man pie rokas. Un es viņam pārmaiņas pēc tiešām piekrītu.
Pēc mūra izstaigāšanas mēs vēl kādu laiku pakavējamies kalna augšā, pils teritorijā. Te ir daudz koptu zaļumu, daudz akmenī cirstu soliņu, kur atpūsties, un pietiekami liela teritorija, lai nebūtu jādrūzmējas citu tūristu barā. Ieejam uzmest aci arī ūdens cisternai, kas ir paliela zāle ar akmens sienām. Maziņa, salīdzinot ar Stambulas cisternām, bet šā vai tā lielāka par manu viesistabu. J. ar šo ūdens telpu ideju sastopas pirmo reizi, un kādu brīdi apdomā, ka vispār tā ir laba ideja. Tad viņš nez kāpēc sāk domāt par to, kāds sods būtu piemeklējis rezgali, kas šādā cisternā iečurātu.
Pareizi. Tualete būtu laba ideja. Kamēr es meklēju to, tikmēr kāds no darbiniekiem man uzsauc komplimentu “jauks krekls!” un parāda atzinības īkšķus. Es esmu tā aizdomājusies par pils mūriem, parkiem, soliņiem, cisternām un citām lietām, ka es atsmaidu pretī un tad tiešām noliecu galvu un sāku skatīties, ko es šodien esmu uzvilkusi. Tas izrādījās “best people are mad” krekls Alises brīnumzemē stilā.
No Mauru cietokšņa kalna lejā mums sanāk noiet pa citu pusi. Iet lejā, protams ir vieglāk, bet vispār kājas ir nogurušas, un es sāku cimperlēties, ka vajag vakariņas, jo ātrāk, jo labāk. J. piedāvā restorānu, kas sanāk pretējā virzienā nekā pilsētas centrs, es saku, ka nebūs labi. Kamēr J. meklē, kas ir vairāk pa ceļam uz mājām, es gar ielas malā esošu sienu noslīgstu pasēdēt turpat zemē. Jebkas ir labāk par vēl slodzi uz pēdu apakšām.
J. uzmet elektroniskie sakaru līdzekļi un viņam ar meklēšanu nevedas. Laikam pat karte sakaras. Labi, es ieslēdzu savu un mēs ejam vienkārši uz pilsētas centru. Hmm, kas ir šī jocīgā sajūta manās biksēs? Stāvu labota, autokrava smilšu un sīku akmentiņu biksēs nav labāk par vēl dažām minūtēm slodzes pēdām! Nu jau mēs ejam cauri parkam pilsētas vidū un tur ir tualete. Es ātri saprotu, ka ar visām tām smiltīm nebūs iešana un eju izbērt bikses. Bet tā izrādās pasaulē vismazākā sieviešu tualete un tur fiziski nav vietas, kur novilkt un izkratīt bikses. Es nopūšos un eju kratīt bikses ārā – labi, ka šis ir tāds nomaļš parka stūris.
Kad es jau sēžu uz soliņa un velku atpakaļ kājās kedas, es ievēroju, ka 10 metrus virs galvas ir nākamais ceļa līmenis, pa kuru iet daži cilvēki. Kuri, ja ir skatījušies, noteikti ir redzējuši, kā es publiskā parkā purinu bikses. Pie velna. Nopūšos. Labi, es vismaz neesmu apcietināta par ekshibiconismu un man biksēs vairs nav smiltis. Reizēm gribēt ko vairāk ir pārspīlēti.
J. turpina neiet ar to restorāna meklēšanu. Kaut kas ir ciet, kaut kas ir dārgs un slikti novērtēts, kaut kas ir…
– Hmm, skat, tas pats bomžatņiks, kam mēs gājām garām no rīta, – es izmetu tā starp citu, pļāpīguma vārdā. J. pēkšņi atplaukst kā maija saulīte: – Tad es zinu, kur mēs esam! –
Es skatos neizpratnē. Mums ir karte ar GPS, mēs visu laiku zināmām, kur mēs esam. Nu, cik tas ir iespējams, esot jaunā vietā. J. sajūsmināti turpina: – Mēs varam iet uz restorānu ar to visskaistāko skatu, tas nav tālu!
Man sāk gaismoties: mēs nezinājām, tās vietas adresi un nosaukumu, tāpēc sagūglēt mēs viņu nebūtu mācējuši. Es nekad nespēju atkārtot vienu reizi izietus maršrutus uz nejauši atrastām vietām, bet J. ģeospaciālā izjūta/atmiņa ir labāka. Un tagad, atšķirībā no rīta, mēs tiešām gribam ēst.
Mēs vēlreiz uzvaram trako ielu, kas ir kāpnes, un ar pēdējiem spēkiem ieveļamies restorānā. Es sāku ievērot, ka par maizi, sviestu un olīvām, ko sākumā noliek uz galda, ir jāmaksā kādi daži eiro, bet tas visa ceļojuma laikā pilnīgi nevienu reizi neattur mani no steidzīgas olīvu izrīšanas. Izrādās, ka man olīves negaršo tikai Latvijā. Es dīvainā kārtā dabūju risoto sarkanā mērcē, kas man garšo. Tur ir daudz garšīgi jūras mošķi iekšā, es vienīgi nočortojos par to, ka garneļu kājas mērcē vēl jo projām ir slikta ideja. Mēs dzeram sangriju, jo te ir sangrijas zeme, un priecājamies, ka skats tiešām ir jauks – no zināma paaugstinājuma mēs redzam glīti iekadrētu Sintras pili, kas ir villa blakus rātsnamam, vēl cita ēka, nevis kāda no tām tur kalnos. Vikipēdija saka, ka arī šeit kādreiz ir vasarojusi karaliskā ģimene, nu tad droši vien pirms Penas pils izbūves kalnos.
Pēc vakariņām ieejam pasēdēt vienā vecpilsētas bulciņotavā iepazīties ar portugāļu saldumiem. Tas ir jauki, bet paliek vēls pēc vietējiem standartiem – ir septiņi vai astoņi un beķereja veras ciet. Mēs spriežam, ka kājas mirst nost, jāsauc caur aplikāciju taksis, lai tiktu mājās. Turklāt mēs kļūdaini domājam, ka pēdējie autobusi ir nokavēti, jo Sintra varbūt ir viena no skaistākajām un slavenākajām Portugāles vietām, bet tās sabiedriskais transports J. izmantotajās telefona aplikācijās ir ļoti nepilnīgi aprakstīts. J. ierosina paieties drusku ar kājām ārup no centra un tad saukt taksi. Labi.
Digitālajām kartēm ir tā īpatnība, ka viņas nevienmēr māk atšķirt aktīvi lietotus ceļus no visu aizmirstām takām, kas nav sagruvušas tikai brīnuma dēļ. Mans OSM atrod skaistu, taisnu maršrutu mūsu māju virzienā, kas sākas tādās gleznainās sānieliņās ar puķu krūmiem pāri sētām… un tad kļūst ar vien tumšāks, klusāks un aizaugušāks. Ceļa sākotnējā daļa ir kārtējā iela kāpnes, un apmēram pa vidu ir pilnīgi skaidrs, ka šajā posmā nav iets jau mūžību, un īpašumi blakus ir drausmīgi aizauguši un nekopti. Un strauji krēslo. Uz kāpnēm taksi izsaukt nevar, tāpēc atliek vien strauji doties tālāk. Tālāk ir ar briesmīgām dzeloņstieplēm norobežoti vīnogulāju dārzi, un tad beidzot mēs esam atgriezušies pie civilizācijas. Puslīdz. Itkā. Nu te ir mašīnbraucamās ielas un J. sauc taksi. Takši nav brīvi. Nu labi, ejam tālāk un saucam, kad atbrīvosies. Pēc desmit minūtēm J. izdodas nospiest takša izsaukšanas pogu, un mēs apstājamies gaidīt. Es jūtos neomulīgi par dīvaino rajonu, kur esam ieklīduši, un to, ka stāvam pie grausta, bet nu labi, tūlīt gan jau būs.
Izņemot, ka taksis ilgi nebrauc. Un tad J. zvana telefons. Kas, ko? Taksists grib zināt, kur mēs brauksim. Tā es uzzinu, ka caur šo aplikāciju var arī piezvanīt. Vēlāk es arī uzzinu, ka aplikācija speciāli nerāda galamērķi taksometra vadītājam pirms iekāpšanas, lai nevarētu neņemt tos, kas brauc uz neērtām vietām. Nostrādā valodas barjera, vispārējais satraukums un mana svētā pārliecība, ka taksometru aplikācijas ir izdomātas tāpēc, lai varētu šo procesu veikt nerunājot ar cilvēkiem, tāpēc es nobīstos līdz galam, J. taksi atceļ, un mēs atlikušos divapus kilometrus turpinam iet ar kājām. Jo nu, kilometru mēs jau esam nogājuši, tas nav tik tālu.
– Tu ātri ej, – J. bilst pēc kāda laika.
– Nu jā, mani tas viss satrauca, un es gribu ātrāk mājās, un netērēt šim muļķīgajam [mājupceļa] pasākumam nevienu lieku minūti.
Pēc kāda laika J. vēlreiz norāda, ka es ātri eju. Es noskaitu to pašu iemeslu sarakstu un vēl piemetu suņus – pa tam mani ir paspējis pārbiedēt viens no daudzajiem vietējiem suņiem – viņi visi ļoti agresīvi rej sētās, bet šis spēja uzlekt uz sētas pavisam netālu no manis, tāpēc man gandrīz vai gadījās kā vecītm taigā. Bet es attopos pajautāt, vai J. tiek līdzi un vai man būtu jāiet lēnāk. J. tomēr džentlmeniski apgalvo, ka tas vienkārši ir tāds nebijis gadījums, ka parasti man patīk iet lēnāk. Nu tā ir taisnība. Beigu galā pēdējā posmā pirms mājām ātrā iešana atrisinās pati no sevis – ceļš atkal ir augšā lejā, augšā lejā drausmīgos leņkos un es knapi velku kājas. Pēdējais punkts uz i ir jau viesnīcā, mūsu jaukajā Hortenziju namiņā: – verot vaļā balkondurvju ieeju, kas ir slēdzama arī no ārpuses, es iesitu pirkstu starp atslēgu un bīdāmo durvju stenderi.
Bet mēs esam viesnīcā un visa pasaule var iet ieskrieties. Es novelku sasvīdušās drēbes un atkrītu gultā šķērsām un ar kājām gaisā. Viss, šodien piedzīvojumu pietiek. Bet pils bija skaista un to vērta.
Vakaru es pavadu, meklējot (un atrodot!) sabiedriskā transporta kursēšanas laikus. Nākamā dienā nolemjam braukt uz to pili, kas bija otra kalna galā – Penas pili. Vēl es rakstu ceļojuma piezīmes un J. zīmē komiksus ar cilvēciskotiem dzīvnieciņiem, kas attēlo mūsu dienas gaitas.
Leave a Reply