Nākamās divas dienas man šausmīgi sāp kāju muskuļi, it īpaši otrajā. Nu, visu laiku nē, tikai tad kad es kāpju lejā pa kāpnēm, kāpju ārā no gultas, pieceļos no krēsla pēc ilgākas sēdēšanas, un tā tālāk, un tā jo projām. Nu gandrīz visu laiku. Sākas konference, tāpēc piedzīvojumu apjoms samazinās.
Pirmajā dienā ejam uz konferenci kājām. Kolēģis vēl Sintras kalniņus neiepazinis argumentē, ka divarpus kilometri tāda pastaiga vien ir, es savukārt apzinos, ka uz konferences vietu (liela daudzzvaigžņu viesnīca galīgi ne pilsētas centrā) nav autobusa, tuvākais, ko varam nobraukt, ir pusceļš. J. vienkārši piesakas atnākt līdzi, lai zinātu, kur tas ir. Diena ir saulaina un ne pārāk karsta, tāpēc pastaiga izvēršas gluži patīkama, lai gan slīpumu dēļ jau pusceļā esam noguruši un nosvīduši. Puiši negatīvi novērtē to, ka gandrīz nekur nav ietvju, es paskumstu, ka šitā svīstot, krūšturi baigi ātri sasvīst, te būtu vajadzējis veselu maisu krūšturu. Suņi, protams, arī ir dusmīgi savos pagalmos. Taču rajons ir diezgan glīts, smukas majiņas, nekādu graustu un viena skola. Tuvāk viesnīcai apbūve ir daudz skrajāka, bet mājas ir lepnākas, tur ir visādas villas un kvintas.
Pa dienu es attopos, ka man nav datora lādētāja un mans vecītis netur ilgi. J. taisās paņemt viesnīcas velo, lai pabraukātos, un sarunājam, ka viņš man atvedīs lādētāju. Pēc kaut kāda laika viņš ir klāt, nosvīdis un ērcīgs – velosipēdiem ir tukšas riepas un ar tiem braukt nevarot, bet viņš nolēmis tomēr atnest man lādētāju kājām. Viesnīcas foršās meitenes esot solījušas atvest savu pumpi vēlāk. Nu, man atliek vien pateikt lielu paldies, jo nu jau teikt, ka, ja ir baigi grūti, tad es kaut kā iztiktu bez, šķiet zaimošana.
Konference ir saprātīgi organizēta, visiem pietiek gan vietas, gan kafijas un uzkodu. Pusdienas nodrošina milzīgs zviedru galds, kurā ir vismaz sešu veidu deserti un vēl vairāki saldējuma veidi. Ar to es, protams, esmu savaldzināta līdz galam. Vakarā ir neliels ierašanās pasākums turpat viesnīcas vestibilā – glāze vīna, uzkodiņas un tā. It kā vestibils nebūtu nekas īpašs, bet šis ir tiešām skaisti izbūvēts – ar milzīgu stikla sienu pret tobrīd rietošo sauli, kas tīri vai šķiet pieskaņota zaļajiem dīvāniņiem.
Atpakaļceļā kolēģis ierosina iet pa Otru pusi. Tā kā ceļš nav vis taisna līnija, bet tāds L-veida apkārt kaut kādai ielajai ar dabu, tad ir arī otrs ceļš L-veidā pa apkārt pa otru pusi. Tā sākumposms ātri vien ieved kaut kādā ceļā, kas ved caur džungļiem un bijis autobraucams labi ja 10 gadus atpakaļ, tāpēc mēs sākam jokot par to, ka nu jā, ir jau darbā viedokļu atšķirības, bet ne tik lielas, lai atstātu otru krūmos. Kolēģis daka, ka daba ir diezgan glīta, un es padomājusi piekrītu, mana problēma vairāk ir sasodīti ātri tumstošā nakts.
Bet līdz kārtīgajai tumsai mēs tikam līdz lielceļam, kur, protams, ir lielceļu problēmas – mašīnas brauc, ietvju un gājēju maliņu nav. Pa ceļam mēs konstatējam, ka šis ceļa posms ir augstāks nekā tas, pa kuru gājām no rīta, tāpēc šeit paveras gan skats uz mūsu rajonu, gan zināmā mērā arī tālāk uz Sintru. Apkārt tur, kur nav māju (apmēram pusi ceļa) ir pasausa garzāle, pa kādam krūmam, un pēdējā krēslas blāzmā es nosecinu, ka jā, tieši šis šajā brīdī ļoti atgādina Mohave Wasteland kāda tā ir uztaisīta Fallout New Vegas. Turklāt krēslā jau redzamība arī nav tik skaidra, tāpēc vieglāk salīdzināt ar vecu spēli ar vecu grafiku.
Nākamajā dienā mēs ar kolēģi pieceļamies agri, agri, lai tiktu uz agro referātu. Nolemjam saukt taksometru no aplikācijas, bet kādu brīdi nav neviens brīvs. O, parādījās. Piesakamies. Gaidam. Viņš met kaut kādus līkumus. Gaidam. Viņš met līkumus. Gaidam. Gaidam. Kur viņš vispār brauc? Pēc 10-15 minūtēm padodamies, ka nebūs, un ejam kājām. Paliekam bez pirmā referāta.
Pusdienās kolēģis saka tā: “Es vakar pagaršoju pusi no desertiem ar domu, ka otru pusi pagaršošu šodien! A ko viņi?! Šodien visi deserti ir jauni!!!” Mmmmm, jāaaaa.
J. savukārt reportē, ka abi viesnīcas velosipēdi ir ar maziem rāmjiem, sliktā tehniskā stāvoklī un ar gandrīz neesošām bremzēm, tāpēc viņš tos neatzīst par lietojamiem transporta līdzekļiem, pat ja riepas piepumpē.
Vakarā ir oficiālās vakariņas, uz kurām es netieku, jo tur nepietika vietas vēlajiem gribētājiem. Tā nu kolēģis aizbrauc vakariņās, bet mēs ar J. ejam vakariņot uz to restorānu, kur bijām pirmajā vakarā – tas ir ērtā vietā apmēram pusceļā uz mājām. Aizejam tur – ciet! Paejam gabaliņu tālāk, tur vēl viena slēgta ēdamvieta. Ir trešdiena, agrs vakars. Kāpēc ciet?! Es apsēžos uz soliņa nelielā skvēriņā, šī nav bezmērķīgas klaiņošanas pilsēta, davai sēžam te, kamēr sameklēsim internetos vietu, kur iet. J. sākumā brīnās, kad es ierosinu, lai viņš atrod mūsu sākotnējā mērķa restorāna darba laikus – kāda jēga, ja ir jau ciet. Es saku, ka es gribu zināt, tas varētu ļaut spriest par to, kā šeit tādas lietas notiek. Jā, tā ir gan – tas restorāns šodien ir bijis vaļā no 11 līdz 15, un jā, tas šeit ir ļoti populārs restorānu darba laiks – atrodam vēl vairākus, uz kuriem varētu iet…, ā, nē, līdz trijiem. Jā, sēdēt un neblandīties apkārt ir ļoti laba ideja, mēs diezgan ilgi meklējam. Beidzot J. piedāvā kādu kazu bāru, kas atrodas ne ļoti tālu un ir vaļā līdz desmitiem.
Aizejam tur, ejam iekšā, mūs dzen ārā. Ko notiek? Ā, viņi pēc pusdienu pauzes (kas sākas trijos) ir vaļā no septiņiem, šobrīd ir bez piecpadsmit septiņi, un viņiem personāls vēl ēd. Viņi mums vēlīgi piedāvā, ka mēs varam mazliet pagaidīt ārā, tur ir neliela terase, un mēs ar prieku piekrītam, jo restorānu meklēšana nav viegls darbs. Mums pat dzērienus piedāvā, kamēr gaidam, lai gan mēs neizdomājam, ko gribam. Tā kā šis ir kazu restorāns, tad te tiešām piedāvā starp citiem ēdieniem arī kazlēnu gaļu. Es paņemu kazas sautējumu, J. kaut kādu cūciņu ar sēnēm. Es ievēroju ēdienkartē diezgan lielu uzrakstu/brīdinājumu, ka likumiskā kārtā klientam nedrīkst pieprasīt maksāt par tādu ēdienu, ko viņš nav ne prasījis, nedz ēdis – tad tā šeit tiek regulēta tā lieta, ka uzkodas vienkārši saliek uz galda. Mums saliek gan parasto – olīves, maizi, garšvielās apvīļātu sviestiņu -, gan tādu baltu, svaigu kazas sieriņu. Es metos virsū olīvēm – nu un, ka jāmaksā, tās šajā valstī ir tik sasodīti garšīgas! Vēl es noskrubinu gabalu sieriņa – mīksts, maigs, nav skābs, bet nav arī ziežams, tāds saturīgs. Viesmīlis paskatās, ka es nejēdzu, ko daru, bet mani interesē, un atnāk ar vairākām pudelītēm man to sieriņu uzservēt: viņš izgāž atlikumu no trauciņa, sagriež to pabiezās šķēlēs, dāsni nokaisa ar Vidusjūras garšvielām, mazliet sāli un maltiem melnajiem pipariem, tad uzlej šļuciņu olīveļļas. Visas šīs piedevas atstāj mums, lai J. to var atkārtot ar otru sieriņu. Mmmm, dievu ēdiens, sajutos atklājusi kaut ko jaunu. Nezinot nebūtu iedomājusies, ka tā vajadzētu darīt, lai dabūtu tik jauku rezultātu.
Mēs pasūtam arī puspudeli vīna, jo te vīnu servē tikai pudelēs un puspudelēs, bet mums atnes veselu un saka, lai dzeram pusi. Es mazliet nogrozu acis par šādu joku, bet labi. Tas ir garšīgs vīns. Atkal. Es tā arī nepagaršoju Portugāles sarkanvīnus, jo baltie ir pārāk garšīgi. Otros mums saservē otrādi, lai gan mēs to uzreiz nesaprotam, jo abos piedalās sēnes un kartupeļi. Porcijas ir dārgas, bet nu ziloņa lieluma. Kopsummā mēs dabūjam podu sautējuma ar brīnišķīgi maigu goat-kid (kazlēnu) (mums iepatīkas vārdu savienojums “goat-kid”, mēs ar un par viņu kādu laiku jokojam), milzīgu šķīvi ar gandrīz čipšu plānuma kartupeļiem un šķīvi ar cūkgaļu sēņu mērcē. Cūkgaļa ir daudz par sāļu mūsu gaumei, bet pārējais mums garšo. Cilvēki, kam patīk kraukšķīgs ēdiens, varbūt viebtos, ka kartupeļi nav čipšu kraukšķīgumā, bet maigāki, taču es esmu sajūsmā. Un porcijas ir tik lielas, ka mēs arī ar visu pārējo pieēdamies tā, ka desertam nav vietas.
Čekā mums tomēr ir iesista pilna pudele vīna, tāpēc ka vīnam ir aukstuma manšete un nevar redzēt, cik tur palicis. Nu ka tā, tad tā, mēs ar J. ielejam sev vēl pa dāsnai glāzei vīna. Tas ir tiešām labs vīns.
Angļi teiktu, ka nakts vēl ir jauna, bet mēs pēc vakariņām ejam vienkārši uz viesnīcu atpūsties. Sintra ir skaista, bet pilnīgi nepiemērota relaksētai atpūtas klīšanai. Un man šausmīgi sāp kāju muskuļi.
Leave a Reply