Kopējais brauciena plāns šoreiz aptver divus gandrīz vienlīdzīgi svarīgus galamērķus: vispirms caur Prāgu nokļūsim Brno, kur man ir konference, un pēc tam atpakaļceļā mazliet atpūtīsimies Prāgā, kur J. nekad agrāk nav bijis. Prāgas-Brno maršrutu nolemjam vilcienot – lētāk un dabai draudzīgāk.
Vienu reizi pa ilgiem laikiem lidojums ir ne sevišķi agri – vienos, tapēc lidostā ierodamies pat relatīvi pamodušies. Nobiedēti par vasarnieku izraisītiem štoperiem lidostā tomēr drošības kontroli un bagāžas nodošanu pārvaram īpaši ātri. Lidmašīnā sēžam pašā aizmugurē, un uz nolaišanos kārtīgi sakrata manu šūpes kaiti, tomēr es sazinkā pamanos nofočēt priekš J. vienu skaistu bildi ar Prāgas tiltiem – mākoņi pašķiras īpaši labi un J. man iegrūž rokā savu telefonu, ka vajagot.
Prāgas lidostā dažas lietas ir mainījušās un dažas – nē. Tāpat kā pirms 15 gadiem pie lidostas pietur 119. autobuss ar uzrakstu Airport / Not city center (Lidosta / Ne pilsētas centrs), taču ir parādījies 100 kronu ekspresis, kas ved pa taisno uz staciju. Dīvaini, cik strauji atmiņā ataust, ka centrālā stacija ir hlavní nádraží, nu gandrīz tā it kā es to vienmēr būtu zinājusi. Es kartē sapētu, ka tas ir blakus Vacslava laukumam un plānoju, ka varētu tur aiziet parādīt J. Vacslavu ar viņa zirgu un tuvumā paēst pusdienas, bet plānu atceļ karstums un smagais čemodāns. Ekspresis mūs izmet tieši pie stacijas un mēs pa taisno dodamies pirkt biļetes uz Brno. Radoši interpretējot čehu valodu (jízdenky ir biļetes, tas ir patiesībā diezgan loģiski, ja pareizi sašķiebj smadzenes) un sīko druku (šis tas jau ir arī angliski), mēs atrodam biļešu pārdotuvi, sveiki, kā nokļut šodien uz Brno, jauka sieviete mums parāda uz ekrāna, ka ir vilciens pēc pusstundas, lieliski.
J. nopērk mums mazliet ūdens, un mēs kādu brīdi pētām milzīgu no lego uzkonstruētu stacijas modeli. Tad pasēžam uz perona. Tad pasēžam uz perona vēl, jo vilcienu atceļ par pusstundu. Vērojot citus vilcienus, es ieminos, diez, kur ir rakstītas mūsu sēdvietas. J. saka, ka viņam esot 2. sēdvieta 1. rindā, es aizrādu, ka 1 osob ir viena persona, un otrs skaitlis izrādās klase. Nu neko, neatrodam vietas numurus.
Vilciens beidzot atnāk, mēs kaut kur otrās klases vagonā iekāpjam un uzreiz ar savu milzu čemodānu iesprūstam cilvēku virknē, kas cenšas pa šauru gaiteni abos virzienos pārvietoties mums pāri. Izrādās, tas, ka mums nav sēdvietu, ir problēma, jo visās kupejās, kur mēs apsēžamies, mūs izdzen šo vietu likumīgie īpašnieki, bet gaitenī pie kupejām mēs traucējam. Taču vilciens izkustās un tas vien jau ir labi, jo tagad vismaz mūs neizmetīs ārā. Mēs pamazām aizplūstam uz restorānvagona pusi, kur beidzas otrā klase un sākas pirmā. Kopā ar mums ir viens tikpat apjucis puisis, kam jābrauc uz Budapeštu. Mums vismaz ir tikai 3 stundas, viņam veselas 7. Pasūdzamies viens otram, ka mums neviens neteica, ka sēdvietas jāpērk atsevišķi un ka mēs totāli būtu tās nopirkuši, ja zinātu. Es mēģinu jautāt konduktorei, kas mums pareizi ir jādara, viņa, šķiet, maz runā angliski, jo pasaka tikai “big people… big problem!!”, ko es īgini uztveru kā “lieli cilvēki, paši vaigi”, bet J. skaidrojums ir žēlīgāks – vilciens visticamāk ir pilns un viņai nav mūs, kur likt. Beigās pēc visa apjukuma vienkārši maģiski atrodas pāris brīvas sēdvietas blakus tualetei. Čemodānam gan nākas palikt nostutētam vienā gaiteņa stūrī, jo tas ir par lielu likšanai uz augšējiem plauktiem.
J. ir skeptisks par vilciena restorānvagonu, bet pēc sēdvietu apjukuma pierimšanas es tomēr dodos to izpētīt. Brokastis bija pieticīgas, pusdienu nebija un Brno, pat pareizā laikā atejot, vilciens ierastos pusseptiņos vakarā. Restorānvagona kafija ir apšaubāma, bet ēdiens ir ēdiens, un samaksu pieņem arī eiro, tapēc kopumā es esmu laimīga. J. noklausās manus iespaidus un sadabū sev sviestmaizi.
Vilciena tualete ir krāšņi apzīmēta ar nāriņām un krāsainām zivtiņām.
Brno ir visnotaļ silts arī bez divdesmit astoņos. Ejot cauri vecpilsētai, spriežam, ko atceramies redzējuši pirms pieciem gadiem un ko nē. Kopumā sazīmējam gan kāpnes uz staciju, gan vairākas vecas baznīcas. Viesnīca ir pat tajā pašā pilsētas pusē, kur dzīvojām pagājušajā reizē, lai gan cita. Iečekojamies, es nokrītu gultā un kādu brīdi turu kājas paceltas gaisā. J. kaut ko ņemās pa TripAdvisor un dveš neapmierinātas skaņas, ka viss apkārt ir ciet. Beigās pēc viesnīcnieka ieteikuma aizejam Lužankas (Lužánky) parka virzienā. Vietā, kur viņš mūs sūtīja, ir bungu karaokes pasākums, alus, daudz ļaužu un nulle ēdiena, bet turpat blakus atrodam burgernīcu. Ēdam burgerus, dzeram kaut kādu gaišo čehu alu un atpūšamies. Pēc vakariņām izmetam mazu līkumiņu pa parku, apskatam pāris skulptūras un lielu daudzumu piknikotāju, kas, šķiet, bauda to, ka pēc saulrieta nav karsti, un dodamies gulēt. Ja tic Vikipēdijai, Lužankas parks ir viens no Brno lepnumiem – kopš 13. gs. bijis klostera dārzs, 18. gs. nodots pilsētas rīcībā, pilsētnieku iemīļota vieta un tā. Vēlāk kaut kur pilsētā redzu arī piemiņas zīmi Georgam Mendelim, kurā atzīmētas vairākas ar viņa dzīvi saistītas pilsētas vietas, un arī tur šis parks ir atzīmēts.
Leave a Reply