Lidojums septiņos no rīta, pa nakti pēc pasākuma gulētas vien dažas stundas, bet vismaz pa ceļam uz lidostu ir skaista saullēkta migla. Lidostā ir izcili gara rinda uz čemodāna nodošanu, es tur nostāvu vairāk kā pusstundu. Sāku jau satraukties, bet paspēju un pat ar rezervi. Lidojums uz Helsinkiem ir tik īss, ka es nepaspēju pagulēt. Helsinkos dabūju bagāžu, papriecājos par plakātu ar uzrakstu “Where in the HEL is my luggage?” (angl., vārdu spēle “kur ellē / Helsinku lidostā ir mana bagāža”) un dodos meklēt vilcienu. Esmu iepriekš izstrādājusi plānu, ka man ar metro ir jātiek uz staciju Tikkurila, un tad no turienes jākāpj vilcienā uz Tamperi. Tā nu es nopērku vispirms metrobiļeti vienā automātā un tad Tamperes biļeti otrā… Un tad izlasu uz biļetes, ka Tamperes biļetē ietilpst arī metro. Eh, nu labi, kļūda 3 eiro vērtībā. Tad es pastaigāju pa peronu, palasu vēl savu Tamperes biļeti, saprotu, ka tā ir tikai metro biļete, pag, bet kapēc lai metro biļete būtu 21 eiro? Tad es aizeju atpakaļ pie starppilsētu biļešu automāta, paceļu no zemes mazliet sabradāto papīra lapiņu, kas ir mana īstā Tikurilas-Tamperes biļete. Savu lieko metro biļeti es atdodu kaut kādām meitenēm, varbūt viņām noderēs. Drīzāk gan nē, es nejauši nopirku ļoti dīvainas zonas.
Tikurilā pārsēsties laika ir mazāk kā 10 minūtes, bet es atrodu visu pārsteidzoši viegli un ātri. Piecu minūšu laikā es esmu īstajā vilcienā, un ar zināmām ciešanām es pat uzstīvēju čemodānu uz augšējā plaukta. Tas ir smags, bet es esmu liela meitene, kas šoreiz brauc viena. Mani vēl aizvien spēj pārsteigt fakts, ka ārzemju vilcienos uz plaukta komfortabli saiet vidēji lielais čemodāns.
Arī vilcienā uz Tamperi es nepaspēju pagulēt, jo tas ir ļoti, ļoti ātrs, stundas laikā ir klāt, un gulēt vispār ir bīstami, tapēc ka Tampere nav galastacija.
Tamperē ir saulains, visnotaļ silts laiks. GPS saka, ka šī stacija, vienīgā, kur šis vilciens pieturēja, ir ļoti netālu no viesnīcas. Aizeju uz viesnīcu, bet ir kaut kāds pilnīgi netverami agrs, pusdesmit, pusvienpadsmit vai kaut kā tā, un viņiem nav vēl brīva numuriņa priekš manis. Cilvēki reģistratūrā ir ļoti laipni un izpalīdzīgi, bet numuriņa nav un viss. Atstāju čemodānu un eju nosist laiku pastaigā. Miegs nāk kā ūdens, tūrismu saplānot nav iekšā, bet nu kaut kā ir jāpavada laiks. Blakus ir parciņš, vispirms es apskatos to. Uztaisu bildi ar mumina statuju. Muminam ir puķi vainadziņš, vai tas nozīmē, ka tā patiesībā ir Snorkes jaunkundze? Parciņā ir kaut kāds pagaidu krāmu tirdziņš, tā kā andele-mandele, cilvēki uz sedziņām pārdot pārsvarā ne sevišķi vecas lietas. Izstaigāju to. Paskatos uz parka centrālo dīķi. Mēģinu aiziet uz tuvāko kafetēriju. Nesanāk, svētdienās daudz kas ir ciet. Pēc vairākiem mēģinājumiem tomēr vienu bulciņotavu atrodu. Secinājums: smalkmaizīšu vietas Tamperē ir dārgas, un kafijveida dzērieni ir dārgi.
Pēc tam, lai gan galīgi vēl nav trīs (apsolītais iečekošanās laiks), es tomēr nolemju aiziet uz viesnīcu un paprasīt vēlreiz. Tieši man nākot iekšā, liela grupa ļaužu dodas prom, tā nu es dabūju numuriņu.
Pēc četrām stundām pamostoties, es konstatēju, ka spilvens ir par augstu un ir man sasāpinājis galvu, gaiss ir sauss, un vispār viss ir drusku dīvaini, bet miegs laikam nāk drusku mazāk. Laikam. Apģērbjos un izeju ārā vakariņās. J. ir sadevis man saites ar restorānu variantiem, es aizeju uz tādu kā modernizētu vikingu restorānu. Baigā tūristu vieta ar tūristu cenām, bet es pagaršoju ziemeļbriedi un diezgan maigu vietējo aliņu. Briedis izsutināts supermīksts, ar foršu kartupeļu biezeni un divām dažādām mērcītēm. Par kvalitāti nevar sūdzēties. Taču galva turpina sāpēt, tapēc es nolemju agriezties viesnīcā un turpināt to gulēšanas lietu. Tamperē es būšu pietiekami ilgi, turklāt man te ir jāmācās, nevis jātūristo vien, tapēc sākt nogurušai nav gudri.
Nākamajā rītā es uzzinu, ka viesnīcas brokastīs dod asinsdesu un ļoti foršas mīklas bumbiņas ar kanēli un kardamonu, un kafija ir labāka nekā iepriekšējā braucienā. Jauki!
Es esmu ieplānojusi veltīt 10 minūtes, lai maldītos pa universitātes pilsētiņu, kamēr atrodu īsto vietu, bet organizatori ir atsūtījuši tik labas norādes, ka es vienkārši esmu… desmit minūtes par ātru. Tas ir kas jauns.
Pusdienās kopā ar skolas grupu mūs aizved uz vietējo tirdziņu, kur visi, kas grib, var pagaršot somu tradicionālo lepnumu – asinsdesu. Atbilstoši vietējai tradīcijai, asinsdesa jāēd ar brūkleņu ievārījumu, un jāpiedzer piens. Tas pēdējais man ir jaunums, bet patiesībā nav ne vainas. Atpakaļceļā mūs izved ar nelielu līkumu gar Tamperes doma baznīcu. Baznīca ir celta no dažāda lieluma kantainiem, pelēkiem akmeņiem, tapēc sienas izskatās kā neregulāra mozaīka. Katrā stūrī ir savādāks tornis, ne no vienām divām pusēm tā neizskatās vienādi. Vairāki logi ir apaļi. Jumts sarkans. Apkārt ir vairāki pīlādžu koki ar pieskaņoti sarkanām ogām. Nudien patīkams skats. Kamēr es ķimerējos ar mēģinājumu nofotogrāfēt to (telefons pēkšņi nedod platleņa kameras iespēju), es pazaudēju savu grupu. Es apskrienu ap baznīcu, paskatos vienā un otrā virzienā un tā arī viņus neatrodu. Noskumstu, bet nu neko. Ieslēdzu GPS un eju atpakaļ uz universitāti. Grupu es satieku drusku pēc pusceļa, pie pareizticīgo baznīcas. Izrādās, es grupu pazaudēju, jo viņi bija iegājuši iekšā. Sasodīts. Cerams, ka kaut kad atradīšu laiku pati ieiet iekšā.
Vakarā mums ar grupu ir picas, sarunu un iepazīšanās vakars. Picu pasūtāmā vieta piedāvā īpaši lielo 80cm picu, ko viņi sauc par mega ballītes (mega party) picu. Rodas ideja pasūtīt milzīgu vegānisko seitana (kviešu proteīna lieta, diezgan garšīga) picu un dažas mazākas gaļas picas gribētājiem. Elektroniskā pasūtīšanas lapa nezkāpēc nepiedāvā lielajai picai vegānisko variantu, tapēc viens no somiski runājošajiem biedriem nolemj viņiem piezvanīt. Minētā vieta, uzzinājusi, ka kāds vēlas milzīgu vegānisko picu, saka, ka viņi noskaidros, cik tas maksās un atzvanīs. Viņi atzvana un saka, ka viņi uztaisīs pusi picas ar sieru un tā būs veģetāra puse un otra puse bez siera vegāniska. Tas nav tas, kā bija rakstīts mājaslapā, bet neviens nestrīdās. Taču mēs savā starpā mazliet iesmejam, ka acīmredzot šādai picai vajag vairāk siera, nekā viņiem bija vegāniskais siers, un tapēc viņiem bija jāliek mums parastais. Papildus tam daudzus ļoti sajūsmina, kā skan “mega party vegan seitan pizza”, turklāt seitans angliski izklausās pietiekami līdzīgs sātanam, tapēc rodas diezgan daudz joku par dēmoniskajām picām. Pica, kad to piegādā, ir milzīga un visnotaļ garšīga. Sierainajai pusei siers nav noskausts. Tiek uztaisītas arī vairākas bildes, kur īsākais grupas dalībnieks guļ blakus milzīgajai, tukšajai picas kastei, tā atvērtā veidā ir drusku garāka par šo cilvēku. Mēs visi esam ļoti nopietni zinātnieki, protams. Visnopietnākie.
Leave a Reply