Pirmās dienas vakarā, ejot uz viesnīcu, mēs ieejam Santa Kiaras baznīcā. Tā ir interesanta gotiska celtne ar taisnām gaiša akmens sienām, tumšu baļķu griestiem, un pārsteidzošā kārtā tikai dažiem rotājumiem, taču ārkārtīgi grezniem. Es par to aizdomājos vien mirkli, līdz uzmanību piesaista kāds cilvēks, iespējams, piedzēries, kas sakliedzas ar sievietas balsi, kas skan no mikrofoniem. Es nesaprotu ne vārda, taču diezgan ticami tur notiek kaut kāda apmaiņa – uz pārmaiņām viena balss skan un otra klusē. Pāris dienas vēlāk, kad staigājam pa pilsētu gida pavadībā, uzzinu, ka šo katedrāli 2. Pasaules kara laikā nobombardēja līdz pusei (no augšas), un pēc tam atjaunoja tikai pašu ēku, bet ne rotājumus.
Ārpusē blakus katedrālei ir bruģēts pagalms ar mocīšiem un ārkārtīgi, milzonīgi trokšņains suņu pastaigu laukumiņš.
Viesnīcā atgriežamies nosacīti agri un kārtīgi izguļamies, lai ir spēks.
Otrajā dienā es dodos vienu no daudzajām (4) Neapoles universitātēm (nē, ne uz to visvecāko Eiropā) darīt savu darba lietu un J. iet staigāt pa pilsētu. Kaut kur pa vidu viņš mēģina arī izpalīdzīgajam viesnīcas īpašniekam paprasīt stikla glāzes, lai nav jādzer no papīra, un man zemāku spilvenu. Jo J. ir ievērojis, ka es atkal guļu ar salocītu dvieli zem galvas, un viņam šķiet, ka tas nav optimāli. Es esmu tā pieradusi pie tā, ka viesnīcu spilveni nekur pasaulē nav priekš manis, ka pat neaizdomājos par to. Viesnīcas īpašnieks ir lielu sajūsmu iedod J. … vēl vienu tādu pašu spilvenu un vēl papīra glāzes (diezgan daudz).
Mana diena universitātē ir ārkārtīgi produktīva, es atveļos uz viesnīcu izpumpējusies un nogurusi. Pēc dekompresijas stundiņas es sāku J. jautāt, kur tuvumā var ēst. Ir gandrīz septiņi (šeit daudzi restorāni praktizē divfāzu darbalaiku – pusdienlaikā un pēc septiņiem vakarā) un J. piedāvā iet viesnīcas īpašnieka ieteikto Prezidenta picu ēst īstas neapoliešu picas. Tur, iespējams, esot kādreiz bijis Bils Klintons.
Mēs esam agri, picērija ir gandrīz tukša. Galdiņi ir pagrabā. Gaisma šķiet man mazliet par baltu un griezīgu, taču senās velves ir biezas, pamatīgas un iespaidīgas, un pica ir lieliska. Man ir milzīga baltā pica ar rikotu, kaut kādu kūpinātu sieru, sālīto šķiņķi un kabaču ziediem. Tās pamatne ir ne par cietu, ne par mīkstu. Vēl man ir gandrīz līdz malai pielieta baltvīna glāze. Lai nu ko, bet pabarot mani Neapole māk.
Pēdējo picas šķēli es atdodu J., un tāpēc man puncītī ir vieta tieši vienam gardumiņam. Ejam pa tuvējām sīkieliņām meklēt saldumus. Ir vēls, un vairums saldumvietu ir aizvērušās. Nelieli sviestmaižu un mazo picu stendi nezkāpēc ir vaļā, bet konditorejas ir ciet. Izņemot vienu stipri vecpilsētas centrā. To pašu, kur bijām jau vakar. Es sāku ievērot, ka patiesībā šeit rumbābas sauc vienkārši par babam, nespecificējot, kādā alkoholā tās ir mērcētas. Pērkot babu, J. sāk sīkrunas ar pārdevēju par to, ka vienīgā saldumu vieta, kas tik vēlu vaļā (pārdevējs saka, ka tas tāpēc, ka nedēļas vidus), un es sadūšojos pajautāt, vai Neapolē nesen ir bijuši kādi svētki, ka visās malās zilibalti karogi, futbola vimpeļi un zemē ir tik daudz konfeti. Karnevāls taču vēl nav bijis? Pārdevējs paskaidro, ka pagājušajā gadā Neapoles futbola klubs ir uzvarējis kausu, tāpēc tagad neapoliešiem svētki būs teju visu gadu. Un Maradona. Mēs taču zinot, kas ir Maradona? Es pamāju ar galvu, slavens futbolists, bet kaut kas man galvā nelīmējas kopā. Taču pilsētā ir ļoti daudz Maradonas attēlu.
Starp citu, karnevāls vispār sākas tieši pēc mūsu aizbraukšanas, tas mums ies secen. J. ir izlasījis, ka meloņu liķieris esot lieta, tāpēc viņš nopērk mazītiņu pudelīti (~100ml) krēma melončelo. Atceļā es daudz fočēju spokainās šaurās ieliņas. Sīki balkoni, daudz puķupodu un āārkārtīgi daudz izžautas veļas – tām nepārprotami piemīt sava, nekur citur pasaulē neredzēta aura.
Viesnīcā mēs kādu laiku nosēžam uz jumta terases, no papīra espresso krūzītēm dzerot melončelo un vērojot līci un divus izgaismotos prāmjus. Laiks sevišķi silts, taču specifiski glāsmains, kā jau vietā vai laikā, kur pēc būtības ir silti, tikai uz brīdi drusku padzisis. Es kādu brīdi lasu vikipēdiju, kas ir ar to futbolu. Izrādās, Maradona ir diezgan daudzus gadus nospēlējis tajā pašā Neapoles klubā, un viņš gluži vienkārši šejieniešiem ļoti patīk. Pēc viņa nāves 2020. gadā stadions, kur šis klubs spēlē mājas spēles un kas līdz tam bija nosaukts pilsētas aizstāvja San Paulo vārdā, ir pārsaukts Maradonas vārdā.
Atgriezusies viesnīcas numuriņā, es padomāju, ka būtu labi parakstīt, taču vienīgais, ko es uzrakstu, ir sev atgādinājums nākamajā emuāra ierakstā iekļaut par Santa Kiaru, un tad nogurums mani uzvar.
Leave a Reply