Nākamā diena sākas ar to, ka J. skrien pēc krējuma brokastu kafijai, jo vakarnakts piedzīvojumā pašapkalpšanās Iki kioskā (maza būdiņa bez apkalpojošiem cilvēkiem – tā laiž iekšā nākamo klientu tikai tad, kad iepriekšējais ir sācis maksāt, lai tā zinātu, kurš ko paņem no plauktiem) mēs vai nu neatradām, vai neiedomājāmies to meklēt. Mazajās viesnīcas krūzītēs kaut kā sanāk tā kafija ne tik laba kā mājās, jātrenējas vēl.
Pēc lēnas rīta kafijas mēs ejam staigāt pa vecpilsētu. Tā virspusēji secinām, ka ir ļoti daudz skaistu katoļu baznīcu, un piektdienas dienā augusta vidū visās šajās baznīcās notiek vai nu kāzas vai svētā mise. Vispirms mēs vecpilsētā atrodam Viļņas universitātēs ēku kompleksu, tur ir arī baznīca, baznīcā, kamēr es laiski staigāju pa nelielajiem iekšpagalmiem, es paspēju novērot, kā viena kāzu ceremonija beidzas un otra sākas. Starp tām es pavisam nedaudz ielūkojos pa baznīcas durvīm, redzu baltas kolonnas, greznu altāri un maigu gaismu no loga.
Vecpilsēta kopumā ir skaista, sakopta un plaša. Pāris vietās briesmīgi ķeras acīs pāris padomju būves iespiestas starp 18. gs. ēkām un vecākām. Kopumā var staigāt un staigāt. Ekonomiskā dzīve arī kūsā, kafejnīcas un restorāni stāvgrūdām. Savācamies nedaudz suvenīrus. Mani īpaši iepriecina, ka universitātes suvenīru veikalā ir ne tikai garlaicīgas pildspalvas, bet arī piespraudīte 18. gs. Saturna ilustrācijas formā. Man taisni ir draugs, kam varētu patikt.
Klīstot caur vecpilsētu, mēs beigās iznākam netālu no Viļņas upes (pilsēta ir izveidojusies ap vietu, kur Viļņas upe ietek Nerē) pie Sv. Annas un Sv. Franciska (jeb Bernardiešu) baznīcām. Tās ir divas viena otrai priekšā esošas baznīcas. Annas baznīca ir mazāka, taču tās priekšējā fasāde ir ārkārtīgi grezns gotiskās arhitektūras paraugs. Vikipēdija apgalvo, ka fasāde nav būtiski mainījusies, kopš baznīcas uzcelšanas 15.gs. beigās. Tā ir veidota no sarkaniem māla ķieģeļiem, taču atšķirībā no askētiskajām Hamburgas ķieģeļu baznīcām, šeit ķieģeļi nav nekādi taisnie – fasāde sastāv no daudzām taisnām un liektām līnījām, kas savā starpā satiekas un atkal nošķiras, beigās noslēdzoties divos torņos. Ārkārtīgi daudz ģeometrisku detaļu un krociņu. Turpat aiz Annas baznīcas mazliet nostāk ir redzama arī Franciska baznīca, tā ir lielāka un vienkāršāka – priekšējā fasāde ir salīdzinoši taisna, bez torņiem, ar gaišām, ģeometriski perfektām ailēm, ko aptver sarkanu ķieģeļu siena. Abas baznīcas kopā veido ļoti krāšņu un pamanāmu arhitektūras ansambli.
Lai gan interjeri abām baznīcām ir labākajās katoļu baznīcu tradīcijās, pēc grandiozā eksterjera tie vairs nespēj tik ļoti iespaidot. Annas baznīcā ož pēc mitruma un Franciska baznīcā ir renovācija. Pie Annas baznīcas ir kaut kāda drūzma, tur laikam drīz precēsies. No Franciska baznīcas jaunlaulātie veļas ārā un viņiem met ar rožu ziedlapām. J. kautrējas no visiem tiem kāziniekiem, tāpēc pēc nelielas iemukšanas suvenīru veikalā (nevajag pārāk ticami teikt “labas dienas”, citādi tev visu interesanto informāciju par to, kādi mākslinieki ir taisījuši nostāstīs lietuviski… bet tur atrodas manai vasaras cepurei izcili piemērota koka piespraude, ko J. man uzdāvina) mēs ejam staigāt pa netālo Bernardiešu dārzu.
Parks nav ļoti liels (piemēram, mazāks par Ķīles botānisko dārzu), vienu tā malu veido Viļņas upes loks, un tas kādreiz laikam ir bijis gan klostera dārzs, gan universitātes parks. Mani sevišķi iepriecina, ka vienā nelielā stūrītī uz puķudobes apmales mēs (ar OpenStreetMap palīdzību) atrodam mazu metāla rūķīti ar saulespuķi rokā. Tas esot Polijas pilsētas Vorclavas dāvinājums Viļņas pilsētai.
Kad Bernrdiešu dārzs ir izstaigāts, saprotam, ka jāēd. J. izvirza vairākus piedāvājums, bet pāris kvartālus tālāk esošais Dionysos izskatās gan labi novērtēts, gan patīkami mazliet eksotisks, ne par daudz, ne par maz.
Dionīsā ir jauki. Mēs, gribēdami pagaršot visu un vēl mazliet, savācamies lielu klāstu uzkodas. Fetas sieru kraukšķīgā fritējumā ar medu un riekstiem. Garneles baltvīna mērcē. Kalmāru gabaliņus trauslā panējumā ar krēmīgu ķiploku mērci. Vistas iesmiņus ar ārkārtīgi labu humusu un dažiem grilētiem dārzeņiem. Maināmies, dalāmies un priecājamies no sirds. Dīvainā kārtā no visa garneles izrādās visnecilākās. Lai gan arī ne sliktas, tikai mazāk interesantas kā pārējais. Es paņemu arī grieķu leduskapfiju, tā izrādās interesanti sapotota no stipri rūgtas kafijas. Deserti abi mums ir svešādi, tāpēc paņemam abus un sadalām pēc gaumes. Es dabūju maigu jogurtu, J. – siltā, šķidrā medū izmērcētu, ar riekstu drusciņām pārkaisītu filo mīklas kūku. Es čiepju medu no J. šķīvīša, tas ļoti piestāv manam jogurtam.
Pēc pusdienām pa ceļam mēģinām ieiet Viļņas katedrālē. Tur ir skaisti, daudz gleznu… Un arī tur ir mise. Skatoties uz zvanu torni, es filozofēju, ka kaut kur visā Viļņas ceļojuma laikā vajadzētu uzkāpt un paskatīties no augšas, varētu būt smuki. Bet visos zvanu torņos pēc kārtas noteikti kāpt nav spēka, šis ir vismaz otrais, kur šodien redzu biļešu kasi.
Leave a Reply