Lidostu un lidošanas process nav nekāds izcilais, bet nekas patiesi slikts arī nenotiek. Piektdienas pēcpusdiena, drošības kontrole, par spīti tam, ka izlaiž mani caur jauno rentgenu, tāpat liek izkrāmēt somu, lidmašīna pārcelta par vairāk kā stundu, un kafija ir uzcenota par trešdaļu no cenas tās pašas frančīzes piemājas kafejnīcā. Uz Gēteborgu no tuvākās lidostas ir kārtīgs autobusa brauciens, un, lai gan Gēteborgā es izkāpju skaista saulrieta laikā, uz brīdi manu izturību mēģina paudīt arī īsa lietusgāzīte – vai es spēju noturēt divās telefonu kartei, lietussargu un čemodāna rokturi. Pa acu galam es redzu atrakciju parku, nesaprotu tikai, vai strādājošu, vai slēgtu.
Viesnīca mēģina izlikties par muižas un vasaras mājiņas krustojumu – zema, numuriņi vien divos stāvos, gari gaiteņi, vairāki pagalmi. Tajā pagalmā, ko es redzu pa logu, ir šūpuļtīkls, logs ir virināms un uz koka rāmja ir atgādinājums neaizmirst aizvērt logu ejot prom. Ar to atliektiem galiem pietiek, lai man iepatiktos.
J. šoreiz līdzi netika, atbalsta man attālināti, čatā, ar vērtīgu ieteikumu, ka netālu no viesnīcas ir laba picērija (Bulldog Kitchen) ar pufīgām neapoliešu picām. Aizeju, jā, tur ir cilvēki un ēdienkarte izskatās jauka, un J. ieteikumi jau parasti ir labi, mēģinās. Mani apmulsina ļoti smaidīga (un skaista) viesmīle, kas jautā, vai es vēlos kaut ko iedzert. Es pēc pauzes izstomu, ka gribu ēst un viņa saka, ka jāēd salāti, jo nav picu mīklas vairs. Es saskumstu, bet ir kārtīgs vakars un kārtīgs nogurums, un es palieku te. Šķirstu ēdienkarti un domāju, ko nu, tā picu daļa izskatījās vislabāk. Picu nav, ja, es pārprasu, jo brīžiem viesmīles vārdi saplūst ar fona murdoņu un man ir sajūta, ka slikti saprotu. “Nu, ja vien jūs nevēlaties bezglutēna!”, viņa uzmundrinoši atbild. Es brīdi apjukusi skatos, līdz attopu, kas ir vārdi: “jā, es varu ēst bezglutēna, paldies!”
Mēs biki pārprotamies arī par to, vai es gribu balto vai sarkano picu, bet beigās es tieku pie lieliskas picas ar vēl lieliskāku nosaukumu: Crazy Goat, Trakā kaza. Kazas siers, bumbieru šķēles, rieksti, mazliet smaržīga timiāna, kaut kāda jauka, balta mērce. Lieliska pica. Jā, tā nav pufīgā neapoliešu, bezglutēna mīklai ir grūti tā pūsties, taču citādi lieliski. Ja Rīgā būtu tāda picērija, es vestu tur visus savus bezglutēna draugus.
Vakarā ir vēsi, pieļauju, ka pēc karstās Lietuvas būšu kļūdījusies ar apģērba izvēli.
Pēc atgriešanās viesnīcā es kādu brīdi turpinu cīnīties ar programmkoda gabalu, kuru šausmīgi gribas pabeigt pirms iegrimstu šīs nedēļas tēmā, taču man izdodas neaizsēdēties pārāk. Laika zonas un kopējais ceļojuma plānojums strādā manā labā – te ir par stundu mazāk un rīt vēl ir tikai sestdiena. Darbs sākas tikai pirmdien, brīvdienās esmu šeit no savas kabatas iepazīt apkārtni. Un skolas organizatori jau ir piedāvājuši, ko darīt šajās dienās.
Leave a Reply