Interesanti, ka mājās es parasti aizeju jebkur pāris minūtes ātrāk nekā mana OSM karte rēķina, bet šeit 15 minūšu gājiens man prasa 20. Tas noteikti nevarētu būt saistīts ar apstāšanos pafotogrāfēt.
Esmu klāt trīs minūtes pirms trijiem. Gēteborgas Remfabrik pagalmā mani jau sagaida neliels pulciņš cilvēku, tai skaitā vairāki pazīstami. I. izskatās precīzi tāpat, kā es viņu atceros gan pirms diviem gadiem, gan desmit – smaids pa visu seju un kustīgs entuziasms visā.
Remfabrik ir 20. gs. pašā sākumā celta ēka (laikam 1900. vai 1901.), fabrika, kas auda konveijera lentes, industriālās revolūcijas piemineklis, kurā veiksmes un sagadīšanās pēc ir saglabājusies praktiski visa tehnika kāda nu tā gadsimta sākumā bija. Vispirms bija grūti nomainīt un uz beigām (1977. gadā to slēdza, jo lentēm vajag šauras stelles un grūti pārpofilēties) jau bija saprotams, ka tā ir vēsturiska vērtība. Tagad tur ir saziedots arī šis tas no citām fabrikām, bet galvenā vērtība tomēr ir tas, cik ļoti daudz ir iespējams aptvert par to, kā tieši tas notika 20.gs. sākumā. Vecākās stelles ir pat no 19. gs. beigām, jo fabrika ir dibināta 1891. g., bet pirmā ēka nodega.
Vispirms mūs uzved otrajā stāvā, neliela sporta zāles lieluma telpā, kas ir pilna ar stellēm. Fabrika ir būvēta pirms elektrifikācijas, tāpēc te pie upes bija rūpniecības rajons, jo vieglāk akmeņogles pievest, taču, kad tika elektrificēts, tas, ko izdarīja, bija nevis pārtaisīt visu kā mūsdienās, katram priekšmetam savs dzinējs, bet vienkārši centrālā ogļu dzinēja vietā nolika elektrisko. Tas ir, telpas vidū ir dzinējs. No dzinēja nāk milzīga transmisijas lente (platumā tā kā mana roka līdz elkonim apmēram), kas savieno dzinēju ar stieni pie griestiem. Stienis ir visā telpas garumā, pie šī stieņa ar tievākām transmisijas lentēm ir piestiprināta puse no telpā esošajām stellēm, kā arī otrs tāds pats stienis paralēli, pie kura ir pārējās stelles. No abiem stieņiem dažas transmisijas lentes iet arī cauri griestiem uz trešo stāvu. Daudz dažādu drošības iemeslu dēļ visas stelles mūsdienās nav pie motora pieslēgtas, bet mums ieslēdz un parāda, kāds troksnis un kustība ir, ja rotē tikai transmisijas stieņi un lentes uz stellēm. Pirms ieslēgšanas ir zvaniņš, lai drbinieki uzmanās un nebāž pirkstus, kur nevajag. Un nestāv, kur nevajag. Kad gide izslēdz motoru, siksnas un riteņi vēl griežās… un griežās… un griežās… kārtīgas vairākas minūtes, inerce ir liela. Ja visur ir pievienotas stelles, droši vien, berze ir lielāka un viss apstājas ātrāk, bet šā vai tā ir skaidrs, ka, ja tu toreiz iegrūdi roku, kur nevajag, tad rokas tev vairs nebija un apturēt paspēt neko nevarēja.
Cilvēku, kas apkalpo stelles (tās bija lielā pārvarā sievietes), galvenais pienākums bija mainīt atspolēs spolītes. Kad spole tukša, transmisijas siksna jāpārceļ uz brīvgaitas cilindru (diemžēl nepajautāju, ar kādiem rīkiem vai ko to darīja, noteikti ne ar plikiem pirkstiem), jānomaina spole, jāpāceļ siksna atpakaļ. Spole iztērējas trīs vai piecās minūtēs, līdz ar to viens cilvēks apkalpo divas stelles.
Gide skaidro, ka šīm stellēm ir salīdzinoši daudz nīškārtas (vismaz 8, daļai 12, varbūt kādām vēl vairāk), lai, pareizi savelkot velkus, varētu dabūt biezāku siksnu. Vismaz pāris stellēm var redzēt, ka zobratos ar gandrīz pirksta platuma zobiem pāris ir izlūzuši.
Visām stellēm, izņemot vienas, atspole tiek dzīta turpu šurpu kā tenisa bumbiņa – katrā galā ir koka puļķis, kas pagrūž atspoli atpakaļ, bet piestiprināta tā īsti ne pie kā nav. Atspolei ir diezgan spici, ar metālu apkalti gali. Un tās reizēm lidoja pagaisu, kad koka puļķis īsti pareizi netrāpīja. Pašās ekskursijas beigās mums parāda vienīgu aizsarglīdzekli, kas fabrikā ir bijis oriģināli (šo to ir uzlikuši brīvprātīgie, kas uztur muzeju) – pirmajā stāvā vienas stelles ir blakus lielai ieejai, tur ir pakārta tāda diezgan pamatīga metāla plāksne pāris paplāšu lielumā. Plāksnē ir vairāki desmiti kniepadatas galviņas lieluma caurumu. No lidojošām atspolēm.
Vienas stelles ir jaunākas, tajās atspole ir noviksēta metāla ietvarā un to grūsta zobrati. Šīs stelles uz brīdi ieslēdz mums parādīt (mūsdienās viņām ir pielikts atsevišķs elektromotors demonstrācijām). Gidei ir austiņas, mums viņa silti iesaka aizspiest ausis. Tās vienas stelles ir elles troksnis gandrīz kā vecam vilcienam. Sepiņdesmitajos gados rūpnīcā strādāja sepiņi cilvēki un viņiem bija dzirdes aizsardzība, bet gadsimta sākumā…
Trešajā stāvā ir velku sagatavojamās mašīnas un spoļu tinējs atspoles spolēm. Velkus gatavo tā, ka uz milzīga režģa ir saliktas daudzas spoles, ko vispirms satin paralēli platā (vairāk par metru) spolē. Tad vienu vai vairākas platās spoles pārceļ uz nākamo mašīnu, kur satin kopā uz šaurākas spoles, kas der lejas stellēm. Konveijera jostām ir mazā platumā ārkārtīgi daudz velku. Kaut kur pa burzmu es uzzinu, ka viņiem pēc rūpnīcas slēgšanas ir palicis ļoti daudz kokvilnas un vispār lentes visbiežāk ir tieši kokvilnas, bet lielā transmisijas lente, kam bija jāsavieno dzinējs ar visu fabriku, esot no kamieļa spalvām. Spoļu tinējs ir tāda atjautīgi konstruēta mašīna, kurā vienlaikus tinas vairākā kā desmit spoles, bet spole, kas ir uztītinusies, pati sevi izpiež uz augšu tā, ka viņa atvienojas un pārstāj tīties. Mehāniski, viss mehāniski, šis nav digitālais laikmets.
Augšstāvā ir arī liela Singer šujmašīna ar divām ārkārtīgi resnām adatām, kas tika lietota, lai sašūtu vairākas lentes pakaniski kopā, tādejādi izveidojot biezāku lenti. Vēl šiet stāv arī vairākas saziedotas ierīces. Gide ar nožēlu balsī atzīst, ka viņiem nepietiekot brīvprātīgo, kam būtu laiks iemācīties vadīt šādu adāmmašīnu, lai gan būtu pat, kas iemāca. Muzejs piepelnās, uz pavisam pāris atsevišķām mašīnām aužot suvenīrlentītes.
Starp otro un trešo stāvu ir kantoris, telpa, kur strādāja, spriežot pēc krēslu un galda novietojuma, 2-3 biroja darbinieki. Te ir daudz interesantu interjera priekšmetu, ieskaitos veclaicīgos rakstāmgaldus, taču visvieglāk izstāstīt ir par divām ierīcēm aptuveni metālu mucu formā. Tās esot pildītas ar smiltīm – sildītāji. Dienā elektrību vajag ražošanai, bet naktī tā “paliek pāri”, tāpēc ar to sasilda smiltis šajās mucās, lai pa dienu kantorī ir siltāk.
Pirmajā stāvā vēl bez brīnumainā darba aizsarglīdzekļa mūsu uzmanību ievērš vairākiem auklu pinējiem un mežģīņu margotājiem. Vispirms mums parādā pārīs relatīvi vienkāršas ierīces: krāsainas spolītes (lai vieglāk uztvert) viena ap otru grozās un sanāk aukliņa. Mazliet hipnotiski, bet ļoti saprotami. Ja spolītes neiet pilnu apli, bet vienā brīdī griežas atpakaļ, sanāk lentīte.
Šajā fabrikā nekad nav bijušas Viļumsona stelles* (ar perfokaršu priekšteci), tas nav tas, ko vajag konveijera lentēm, bet pēc slēgšanas viņiem ir noziedoti vairāki šādi kontrolējami mežģīņu audēji. Vienkāršoti sakot, mežģīņu audējs ir liels apaļās auklas vinējs, kurā (1) spoles reizēm iet turpu un reizēm atpakaļ, nevis vienmēr vienā viržienā un (2) lai sanāk līdzenākas malas, mežģīnes malas reizēm ir savienotas ar pāris citas krāsas diegiem, ko pēc aušanas pārgriež un izņem. To, kā kustās spolītes, nosaka konroles “kartīšu” virtene. Tās, protams, nav nekādas kartona kartītes, tās ir pamatīgas plāksnes ar caurumiem tikai mazliet mazākiem par manu mazo pirkstiņu. Viena mašīna ir ar vienu spolīšu apli un vienu kontroles mehānismu, otra pat ir vēl smalkāka – spolīšu aplī ir divas kontroles galvas, kas katra kontrolē pusi no apļa un aizmugurē ir divas kontroles plāksnīšu padeves. Arī šīs mums ieslēdz, te suvenīrus taisa. Es skatos un skatos, un visu laiku ir sajūta, ka tūlīt taču es sapratīšu, kā caurumiņi konvertējas par rakstu un ieraudzīšu, un nekā… Es sāku jautāt… Gite ar nožēlu atzīst, ka viņi cer to ar laiku izfiškot, bet šobrīd viņiem nav mācēšanas taisīt jaunus rakstus. Kāds no maniem biedriem norāda uz apmēram plauksas lieluma mežģīņes kvadrātiņu, kas piesprausts pie sienas. Gide saka, jā, tādus mēs paši no jauna nevarētu, tur ir 11 tūkstoši plāksnīšu. Vēl kāds no mums ieminās, ka laikam bieži jāeļļo, jo uz eļļas uztveramās plāksnes vienā no mežģīņu mašīnām redz kārtīgu peļķi. Gide stāsta, ka vispār jā, bet viņu apjomiem nav tik bieži. Un ka mežģīnes vispār izskatās pēc mežģīnēm tikai tāpēc, ka eļļai ir tendence doties uz leju, bet mežģīnes rullē uz augšu.
Neviena no ierīcēm, ko mums parāda, nav zibenīgi ātra galaprodukta radīšanā, bet tomēr, redzot kā pāris minūšu laikā manā priekšā ir izveidojies centimetrs patvaļīgi sarežģītas mežģīnes, es pēkšņi jaunā veidā saprotu, kāpēc 20. gs. sākumā rietumu modē ir tāds milzīgs mežģīņu bums. Visa šī apakšveļa ar mežģīņu ielaidumiem – tas nāk no tā, ka ar šīm kartītēm vadāmajām mašīnām to var samērīgi ātri izdarīt.
Cik godīgi varētu būt teikt, ka šī ir interesantākā ekskursija, kādā zinātniskās atpūtas rezultātā esmu bijusi? Grūti jau salīdzināt tik dažādas lietas, bet top 3 noteikti jābūt. Tik daudz lietu, par kurām es biju lasījusi vai dzirdējusi, sastājās savās vietās.
Pēc muzeja mēs jautrā bariņā aizejam uz indiešu restorānu. Tepat Gēteborgā dzīvo vairāki grupas biedri, līdz ar to restorāns trāpa tajā ideālajā punkta starp “ne ļoti dārgi”, “ne pārāk maza porcija”, “visnotaļ garšīgi” un “ir veģetāri ēdieni”. Mēs juku jukām aizrautīgi un nenopietni aizrunājamies par dažādām, pārsvarā ar pasaules valodām saistītām tēmām, piedāvājam vismaz vienu pilnīgi bezjēdzīgu alfabēta revolūciju, un apsmejam atšķirību starp asiem ēdieniem dažādās pasaules malās. Es saēdos panīru, man garšo panīrs.
Pēc vakariņām daļa biedru iet meklēt īru pabu (tur bija kaut kāds joks par to, kāpēc tieši īru, bet es to neatceros, un, iespējams arī nesapratu), daļa izklīst pa mājokļiem. Es dodos uz viesnīcu – ārkārtīgi gribas pabeigt līdz pirmdienai to vienu darbiņu. Un varētu arī blogu parakstīt.
Tajā vakarā es neparakstu blogu. Godīgi sakot, es neko tālu netieku ar blogu arī nākamajā vakarā.
___________________
*) Gide vispār visas tās sauca par žakarda ierīcēm, gan stelles, gan mežģīņu pinējus, bet es bloga rakstīšanas brīdī nemācēju parbaudīt, vai tiešām arī latviski tā mēdz saukt priekšmetus, ko kontrolē perfokartes.
Leave a Reply