Otrdienas rīts sākas ar to, ka viena no korsetes ribām ir izlīdusi pasauli paskatīties. Nopūšos, bet līdzi ir šujampiederumi un diezgan resns diegs, kaut kā sašuju, pirms doties uz universitāti. Pa ceļam pie universitātes kvartāla ieraugu kafijvietu, paņemu kafiju, bet tā garšo mazliet par daudz dedzināti rūgta priekš manas gaumes. Universitātē mums ārkārtīgi saprotamu iemeslu dēļ ir tikai šķīstošā kafija – tā nav slikta un vispār I., kas mūs visvairāk organizē un aprūpē, ir tēju cilvēks. Bet man pietrūkst manas izvirtīgi labās kafijas. Pusdienās vietējie biedri aizved mūs kaut kādu nelielu Dienvidāzijas ēstuvi ārpus universitātes kvartāla, diemžēl neatceros precīzāk. Ir ārkārtīgi silta saule, mūsu ir daudz priekš mazās ēstuvītes mērogiem un mēs aizņemam pusi no āra galdiņiem. No vienas puses, neesmu dienas piedāvājumu cilvēks, no otras puses – mazāk jāmokās ar izvēli. Dabūju mazliet paasu jēru ar rīsiem, kartupeļiem un salātiem. Pļāpājam juku jukām par valodām, piedzīvojumiem dažādās pasaules valstīs un es drusku cepos ārā. Vakarpusē, kad ir daudz labas zinātnes paveikts, es nolemju uz viesnīcu doties atkal ar pavisam nelielu līkumiņu, bet šoreiz pa citu pusi – jau vairākas reizes esmu ievērojusi lielu baznīcu tikai nedaudz nost no mana parastā maršruta.
Klātienē Vasas baznīca ir skaista un iespaidīga. Tā ir būvēta 20. gs. sākumā no lieliem dzeltenbrūniem blokiem vismaz divās krāsās. Tā nav gotiskā caku baznīca, šeit modē ir lieli un pamatīgi rotājumi – arkas, piebūves ar dažādu līmeņu jumtiņiem, lieveņi, kolonnas veido savdabīgu pakāpju un kārtu sistēmu. Es neesmu šo baznīcu nekad agrāk redzējusi, taču kaut ko viņa man ļoti skaidri atgādina. Iespējams, no šādām baznīcām iespaidojas noteiktu žanru mediji, kad attēlo rūķu arhitekturu. Ieeja ir zem zvanu torņa un blakus tam ir vēl viena fasāde ar V veida jumtu un skaistu, apaļu logu. Kāpnes ir tik plašas, ka vienā pusē tās ir nokrautas ar puķupodiem. Diemžēl iekšā netieku, ciet ir ne tikai durvis, bet tām priekšā vēl ir arī pamatīgi metāla vārti. Škrobe, es ļoti gribēju redzēt, kāda tā ir iekšpusē.
Pāri ielai ir Vasas parks, kura vidū ir arī kārtējā ārkārtīgi glītā ķieģeļu ēka, laikam Gēteborgas universitātes humanitāro zinātņu fakultāte. Gandrīz neskauž. Saule vakarpusē ir izbeigusies, un brīžiem pat nokrīt pāris piles lietus. Ejot uz viesnīcu, es iztēlojos, kur visur es varētu vēl iet, bet tiklīdz esmu šķērsojusi viesnīcas numuriņa slieksni, pār mani pārveļas nogurums kā jūra, un nekāda iešana nav iespējama. Varbūt vienīgi uz picēriju uzzināt, vai šodien ir arī parastā picu mīkla ar glutēnu.
Parastā picu mīkla ir. Pica, ko man atnes, ir ar izcili pufīgām maliņām, kuras pat ir garšīgas un nemaz nav sausas. Trīs reizes pārlasu ēdienkarti un beigās izvēlos picu, kas ir nosaukta vienkārši par Best of the Best, viņi ar to ir kaut kādās sacensībās uzvarējuši. Tur ir gaiša mērce, sieri, rukola, šķiņķis un visādi labumi. Un, vispārsteidzošākais, ar sinepēm marinētu ābolu gabaliņi. Nē, es nesaprotu, kā to dara, bet tie šķita apstrādāti un tiešām drusku pēc sinepēm garšoja. Sūtīju J. bildes, kā man atnesa kokteili, kurš bija gandrīz, gandrīz vai persiku sorberts ar rumu, stāvēja drusku kaudzītē. Vislabāk ēdiens garšo kompānijā, bet šis bija nākamais labākais.
Leave a Reply