Ceturtdienā mums sākas mazliet vēlāk, jo pirmo rīta stundu ir bijušas aizņemtas lielās telpas. Es mēģinu to izmantot, aizejot uz Vasas baznīcu, varbūt būs vaļā.
Ir!
Iekšdurvis ar apaļiem lodziņiem un vara apkalumiem man mazliet atgādina fantāziju zemūdeni. Ārējās durvis rotā lieli gredzanveida klauvēkļi/rokturi, kurus zobos tur fantastiskas kaķu sejas. Plāksnīte pie sienas mani informē, ka šī 20. gs. sākuma celtne* ar nedaudz jūgendstila iezīmēm. Es kā nespeciālists tās iezīmes nesamanu, bet kaut kas interjerā man atsauc atmiņā Oslo rātsnamu. Iespējams, milzīgais gleznojums aiz altāra ir stilistiski līdzīgs, Jēzus, kas uz mani no augšas noskatās ir tāds mazliet robusts. Gleznojamā dominē oranžā un brūnā krāsa, zilgano atstājot fonam un radot sajūtu par to, ka svēto nimbi izstaro skaistu, dzeltenu gaismu. Baznīcas interjers ir ļoti dekoratīvs, taču ne super cakains un kaut kas tajā visā man atstāj tādu mazliet tautisku tautisku noskaņu. Baznīcniekiem domātie soli ir brūni, taču to galus veidō saļsvītrots koka noslēgums ar apmēram galvas augstumā iegrieztu rakstainu krustu uz apaļas saulītes fona. Logi ir salīdzinoši vienkārši, veidoti no viegli krāsainiem stikla kavadrātiņiem. Galvenās telpas aizmugurē ir vairāki interjerā iederīgi zaļgani un brūnikoka galdi ar krēsliem apkārt, liekas, ka te reizēm notiek arī kaut kādas nelielas draudzes biedru satikšanās, ne tikai dievkalpojumi. Aizmugurē pa vidu ir liels, stilizēts metāla globuss ar iedegtām svecītēm spirālveidā apkārt. Baznīcas dažādās pilsētās ir ļoti dažādas, dažādos laikos un dažādās valstīs cilvēku sajūta par greznumu ir bijusi ļoti dažāda, taču subjektīvi man šī liekas īpaši skaista: grezna, iespaidīga, bet samērīga, ja tā drīkst teikt. Ceru, ka paliks man prātā uz nākamajiem gadiem.
Priecājoties par baznīcu, mazliet nokavēju. Vajadzēja piecelties mazliet agrāk.
Pusdienlaikā ejam atkal uz to pašu studentu ēdnīcu, kur bijām pirmdienā, pēc pirmdienas izgāšanās (diezgan burtiski – pamatīgi nolēju galdu) esmu iemācījusies liet auzu pienu no termosa pie kafijas lēni un uzmanīgi un šodeiz neko nenoleju. Man sāk rasties aizdomas, ka es katru reizi Skandināvijā atklāju, ka man garšo auzu piens, un katru reizi aizbraucot to aizmirstu. Jālabojas. Auzu piens ir garšīgs! Čalis, kas krāmē ēdienu ir tik veikls, ka es nepaspēju pateikt, ka, nē, man nevajag zaļās pupiņas! Kad pieminu to I., viņa laipni piedāvājas mani izglābt no pupiņām, tās apēdot. Lieliski. Es pastāstu, ka vairumam latviešu ļoti patīk pākšu pupiņas, es esmu izņēmums.
Es pēcpusdienā pabeidzu savu prezentāciju salīdzinoši laicīgi, un ieklausījusies sevī saprotu, ka nē, funkcionālās programmēšanas spēja manī ir izsīkusi. Metu pie malas dižos darbus un eju mazliet pastaigāt.
Pa ceļam uz viesnīcu es noeeju gar mākslas muzeju, liela, milzīga dzeltenu ķieģeļu ēka ar skulptūrām priekšā un ieeju caur pagrabu un nopērku pāris magnētiņus ar gleznām ģimenei. Muzejs drīz vērsies ciet, to apmeklēt drīzāk ir vērts “svaigā dienā”, bez ilgstoša noguruma priekšā. Pasēžu mazliet atpūsties muzeja priekšā pie Neptūna strūklakas. Sūtu J. bildes. Abi augsti profesionāli vienojamies, ka Neptūnam ir smuks dibens, bet mazliet ņirdzīga seja ar superlielu degunu.
Kādā brīdī saule ir atgriezusies, kad iegriežos viesnīcā nolikt datoru, nepaņemu platmali. Šo pēdējo es vēlāk nožēloju.
Izmetu loku pa vienu no vecākajiem pilsētas rajoniem un iegriežos Gēteborgas domā. No ārpuses baznīca kā jau baznīca, skaista, dzeltenas sienas ar dekoratīviem stūrīšiem un izciļņiem, pie ieejas kolonnas, tornis ar sarežģītu vara jumtu. Bet nekā elpu aizraujoša. Ieeju iekšā. Tur ir balti, gaiši un viegli. Lieli logi visapkārt, baltas kolonas. Atsevišķas zelta detaļas, piemēram, aiz altāra ir zelta tēls, aiz kura ir paslēptas lampiņas, kas apgaismo aiz tēla esošos zelta mākoņus un starus. Centrālais gaismeklis ir mūsdienīgs, liels, salīdzinoši vienkāršs apzeltīts aplis ar iekšā iestrādātiem gaismekļiem. Kāds cilvēks spēlē klavieres, kaut ko maigu, ko es neatpazīstu. Apsēžos pašā aizmugurē un kādu brīdi klausos, ir ļoti, ļoti skaisti. Sešos sākas lielā zvanīšana un pēc tam drīz taisās sākties dievkalpojums, es dodos tālāk.
Kādu brīdi svārstos, bet tomēr nolemju aiziet arī līdz Jētas upei. Tas nav tālu, varbūt būs smuki.
… Nebija tik smuki, kā cerēju.
Pa ceļam redzu vēl kanālus ar jaukiem tiltiņiem un apskatu Gēteborgas vācu baznīcu, tā ir ciet, bet no arpuses mīlīga. Kad nokļūstu pie upes, secinu, ka vide apkārt ir diezgan industriāla – lai gan promenāde ir jauki izbūvēta, pāri upei ir industrālā osta, savukārt aiz muguras ir milzu celtniecības darbi. Ūdens grimstošās saules gaismā ir skaists kā vienmēr, bet drusku smird pēc kuģu degvielas un arī netālu pietauvotie muzejkuģi ir karakuģi, līdz ar to galīgi ne manā gaumē. Paejos pa promenādi līdz Lilla Bommen (mazliet smieklīga skata modernisma daudzstāvene), kas manā kartē ir atzīmēta kā skatu punkts, bet pie skata netieku: vai nu ir pārāk jau vakars, vai arī šī ēkas augša nav publiski pieejama vispār, tā arī skaidrībā netieku. Aizeju līdz Gēteborgas operai (daudz modernisma, asi stūri, zils, brūns, balts), uz kuru aktīvi plūst cilvēki (laikam drīz izrāde), paveros no pieklājīga attāluma uz lielu, par viesnīcu pārvērstu, burukuģi un nolemju, ka nu nebūs, promenāde zaļāka nepaliks, jādodas viesnīcas virzienā.
Un tad man nākas iet caur būvdarbiem, kā tajā mirklī šķiet, mūžību. Gods un slava, visur ir ļoti skarbi ar nožogojumiem izdalīti pamatīgi gājēju ceļi, nevienu mirkli nav sajūta, ka tūlīt mani sabrauks, bet tas arī vienīgais labais, ko es varu pateikt. Tikai pēc tam vakarā es beidzot sazīmēju kartē atslēgvārdu “Västlänken” un izlasu, ka Gēteborgā tiek būvēts Rietumu savienojums – milzīgs dzelceļa savienojums, kas palīdzēs atslogot Centrālo staciju. Līdz ar to nav nekāds pāsteigums, ka tā kā mans ceļš no Jētas ved gar centrālo staciju, man sanāk iet gar pilsētas lielākajām būvbedrēm. Un tie būvdarbi, kas man sajauca ceļu trešdienas vakarā, ir šis pats projekts, bet tur būs otra pazemes stacija. Un būvdarbi, kam trāpīju virsū pirmdien, ir trešā pazemes stacija. Tāpēc tik daudzās vietās pilsētā ir būvdarbi ar diezgan glīti apgleznotām sētām – tie visi ir saistīti ar Rietumu savienojuma izbūvi. Interesanti, kāda būs pilsēta pēc gadiem pieciem vai bik vairāk, kad šis viss būs pabeigts? Pilnīgi noteikti, vēl glītāka.
Gar centrālo staciju iznāku sev pazīstamajā smukajā pilsētas daļā un atkrītu parka stūrī uz soliņa pūtināt kājas. Čatā čīkstu J., cik ļoti esmu nogurusi, un cik ļoti kājas ir nostaigātas, un ka visu vasaru iestaigātā iešļūcene pēkšņi šorīt ir nolēmusi spiest uz lielā pirksta nerva, un ka būtu jāēd un es esmu tik nogurusi, ka nespēju vair nekur iet un neko domāt, un tik nogurusi… J. iesaka japāņu restorānu Zozaki pāri kanāliņam. Es stulbi mirkšķinu acis vispirms uz telefonu un tad pāri plecam uz attiecīgo restorānu. J. raksta, ka atsauksmes esot labas. Tie ir mazāk kā 200 m. To es varu.
Šis nepārprotami nav modernā minimālisma restorāniņš. Mani sagaida dīvaina pārsmaidoša policista skulptūra, miljons lampiņas, gar visām malām izliktas ar ūdeni pildītas japāņu dzērienu pudeles, kā arī simtiem visādu klišejisku japāņu rotājumu. Fonā skan maiga mūzika. Sasmejos par sava prāta radītajām asociācijām – tā kā Japānā neesmu bijusi un kopumā par japāņu kultūru zinu maz, šis viss man asociējas ar vairākām kiberpanka datorspēlēm, ko esmu spēlējusi. Tajās praktiski vienmēr ir kāda japāņu ēstuve. Man iepatīkas.
Pasūtu terijaki lasi, komplektā, izrādās, varu pati ieliet sev miso zupiņu un paņemt garneļu čipšus. Zupiņa droši vien skaitās trūcīga, jo viņā nav tofu, loku vai jūrazzāļu, bet man tā šķiet dievu padzēriens – gan noguruma dēļ, gan arī tāpēc ka man nemaz negaršo ne loki, ne tās jūraszāles, vismaz ne zupā. Kad atkal paprasu vienkārši tēju, dabūju atkal ar grauzdētiem rīsiem, un tā ir baigā manta. Jāatceras Latvijā! Mans lasis ierodas uz karstas čuguna pannas, terijaki mērce apkārt met lipīgus burbuļus. “Be careful, this part is very hot, please, don’t burn yourself!” mani intensīvi brīdina viesmīle (“Esiet uzmanīga, šī daļa ir ļoti karsta, lūdzu, neapdedziniet sevi!”) Rīsi ir salipuši garšīgajā veidā, lasis ir maigs, mērce ir intensīva, ārkārtīgi labs un spēcinošs noguruma ēdiens. Desertā paņemu ceptus banānus ar saldējumu, nav slikti, bet jāatzīst, ka deserti nebūs šī mana ceļojuma augstākais punkts.
Mājupceļā uz viesnīcu vienu brīdi ielas pašķiras tā, ka es ieraugu, ka lunaparkā ir izgaismots panorāmas rats un tornis. Pēc labas paēšanas kājās ir atgriezies tieši tik daudz spēka, lai šķistu pieņemami paieties pāris kvartālus uz lunaparka pusi, lai noskaidrotu, vai nesanāk labāka bilde. Nu… tā ar dievu uz pusēm – panorāmas rats ir izgaismots, bet būvdarbi priekšā ir gaišāki.
_______________
*) Man ļoti patika, ka pie katras baznīcas, ko es Gēteborgā redzēju, bija neliela plāksnīte zviedru un angļu valodā – pamata informācija par baznīcu, kad celta, kas ir ahitekts, kaut kādi interesanti fakti. Ticu, ka daudzus cilvēkus tas neinteresē, bet es lasīju un priecājos, ka uzzinu nedaudz konteksta.
Leave a Reply