No rīta J. atnes kafiju no bāra. Tā vēl jo projām man liekas ļoti pliekana un bezgaršīga, bet tā ir šeit, kamēr visas citas kafijas ir pilsētā. Pasaku J. paldies un mēģinu iztaisīties dzīvē. Gandrīz nedēļa, kombinējot dīvainas gultas, sēdēšanu braucot un staigāšanu pārējā laikā, ir rezultējusies vispārējā stīvumā. Gribas uzlikt segu uz galvas un nekustēties.
Lai vai kā. Bez 10 divpadsmitos esam savākušies, sakrāmējušies un pat izrakstījušies no viesnīcas, varam doties. Nolemjam šoreiz uz pilsētu braukt ar Kosmisko Brīnumu, lai pēc tam tālāk varam doties, neatgriežoties kempingā. Kā jau parasti, tā ir jaukta labuma ideja – Palangā atrast, kur nolikt auto, nav nemaz tik viegli. Beigās iestūķējamies pie sporta nama vienā tādā vietā, kur es kādu brīdi pašaubos, vai tā vispār ir vieta. Bet garām nobrauc džips un es atviegloti secinu, ka nekam priekšā neesmu. Pārāk.
Ejam uz pilsētu brokastīs. Es kaut kādā brīdī esmu pieminējusi pankūkas, J. ir tam pieķēries, un mēs ejam uz vietu, ko internets ieteicis ar pankūkām. Es paņemu pankūkas ar banāniem un saldējumu (banāni sapildīti iekšā, saldējums ārā) un savā nodabā niekojos. J. kartupeļu pankūkas ar gaļu esot kādu brīdi jāgaida. Labi, gaidam. Un tad atnāk! Trīs! Begemoti! Ar krējumiņu klāt. Tās ir lielas kartupeļu pankūkas, kas iekšpusē kārtīgi piepildītas ar vismaz centimetru biezu maltās gaļas kārtu. Internets man apgalvo, ka cepelīni esot apaļi, tāpēc šie īsti cepelīni nevarētu būt, bet izmēra ziņā ir līdzīgi. – Uiii, – saka J. – Pēc šitā es velšos. –
Es apēdu savas pankūciņas, J. turpina ēst savas pankūkas. Es pasūtu desertu… Man to atnes (karstam ķiršu kompotam līdzīga lieta ar saldējumu)… Es to apēdu, bet J. ir vēl mazliet kartupeļu pankūciņu palicis. Laikapstākļi tikmēr sāk mākties, ka tik nelīs. Nē, tomēr atkal skaidrojas. Nu labi, izmetīsim mazu līkumiņu pa pilsētu. Vienā stendā kartē mēs redzējām, ka netālu no baznīcas ir muzikālā strūklaka, aizejam uz to? Labi. Un tad jau brauksim mājup.
Mēs ejam kādu laiku, ielas malā ir viena strūklaka, es pajautāju, vai tā nav īstā. Nē, nav. Pēc brīža nākamā. Šī nav īstā? Nē? Hmm, bet te pat mūziku spēlē!… Nu labi…
… Kaut kā mēs baigi ilgi ejam, es tomēr neizturu un sāku jautāt J. vēlreiz, kur un kāpēc mēs ejam. Nebija taču tik tālu, mēs jau nezincik ilgi ejam. J. parāda. Es skatos savā kartē (man ir OSM – cits kartes datu piegādātājs) – priekšā ir pēc kāda gabala jūra, nekādas strūklakas tur nerāda! Turklāt mēs esam drausmīgu gabalu prom no tās vietas, kur tūrisma stendā bija atzīmēta strūklaka. Nu es ceru, ka tur priekšā vismaz ir kaut kas labs. Nop, priekšā ir kaut kāda kempinga vārturūme, nevis tūrisma objekts. Arghhhhhhhhhhhhhhr. – Kur mēs esam, kāpēc mēs te esam, kas par sū?! – es sadusmojos. J. groza HereWeGo karti un atzīst, ka viss ir nepareizi. Turklāt laiks ir palicis karsts un nepatīkami bezgaisīgi smacīgs. Un atpakaļ līdz sporta centram ir taaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaalu. Izrādās Palanga ir maza tikai, kamēr brauc ar riteņiem, nevis kājām ejot.
Ko no šīs situācijas var izgūt? Vienu kvartālu no šejienes var tikt pie Rāžes upes netālu no ietekas jūrā. Līdz jūrai mēs neaizvelkamies, bet atpakaļ mēs ejam pa celiņu/taciņu/promenādi Rēžes krastā. Pa labi roki upe ar savām dzeltenajām ūdensrozēm, pa kreisi – viesnīcas, privātmājas un pa kādam restorānam. Glīti un tā atpūtīgi mierīgi. Kad atgriežamies pie vienas no centrālajām ielām, pagriežamies tā, lai varētu noiet arī gar vietējo Palangas skulptūru parciņu. Tur mazliet sasmejamies par to, ka Saulīte angliski ir iztulkota kā “Tiny Sun”. Es saprotu, kāda loģika pie tā ir novedusi, bet tomēr īsti lāga nešķiet. Vēl tur var spēlēt šahu ar milzīgām, tukšām plastmasas figurām uz liela akmens laukuma zemē. Pēdējo kvartālu līdz sporta centram mērojam jau pa lietu. Skaidrais laiks beidzas līdz ar mūsu došanos prom.
Ir dienas vidus, tāpēc no Palangas tiekam ārā bez sastrēgumiem. Samēram, ka līdz mājām ir gandrīz kaut kas ap 280 km, būs tāds laiciņš ko žūšot. Lietus drīz beidzās, temperatūra ārā kāpj, un es ievēroju, ka kondicionieris neslēdzas iekšā. Izmēģinamies tā un šitā, šitā un tā, bet nav kondicioniera. Visnotaļ kaitinoši – ja atver logus, tad ir nav tik karsti, bet ir ļoti trokšņaini un nevar sarunāties vai klausīties mūziku. Ja aizver logus, ir karsti un pretīgi. Īpaši pretīgi ir tas, ka seja deg, laikam būs saulē apcepusies. Nē, kondicionieris vēl jo projām neslēdzas iekšā. Turklāt mašīnu plūsma kaut kā lēkā, neizdodas iekārties astē un ieslēgt kruīza kontroli uz konstantu ātrumu. Beidzot es esmu pavisam nomocījusies ar to visu un saku J., ka mums vajag ceļmalas krogu vakariņām. Mugura stīva, karsti, viss riebjas, davai atpūšamies un paēdam tad vismaz. Turklāt tualete būtu jauki.
J. operatīvi atrod ceļmalas krogu netālu no Jonišķiem. Brīdī, kad es parkojos kroga pagalmā, iedarbojas kondicionieris. …
Paveicas un pēc ēšanas kondicionieris turpina darboties, turklāt satiksmes promup no Šauļiem gandrīz nav. Mājās atlikušo gabalu atbraucam ar komfortu. Rīga gan pēc zaļās Palangas izskatās tāda papelēka un veloziņā vispār asociējas ar mežonīgajiem rietumiem. J. nākamajā dienā saka, ka vajag aklimatizēties. Es ierosinu aizbraukt nākamajā ceļojumā. J. konceptuāli piekrīt, bet saka, ka, ja atkal brauksim ar Kosmisko Brīnumu, tad jāpaņem līdzi no mājām komforta sedziņa, jo viesnīcu segas nav tas. Es neiebilstu, mūsu vajadzībām vietas pilnīgi pietiek.
Leave a Reply